– Esmu par to pārliecināta. Kopš viņš pastāvīgi uzturas tornī, viņam neliekas, ka mājā nepieciešams vēl kāds cilvēks. Ja nebūtu Sintijas… – Viņa sažņaudza kruķus tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Šorīt viņš te ieraudzīja Līzu Makinliju. Viņa manā vietā bija aizgājusi paņemt ar laivu atvesto pastu. Man šķita, ka viņam par to nekas nav zināms, bet es kļūdījos. Viņš necieš, ka šurp nāk cilvēki.
Tad kā viņš sameklēs nākamās slepkavības upuri? Nebēdne interesējās. Ja vienīgi tā būs Džeisija…
Es par viņu parūpēšos, Pīters plātījās. Es tā rīkojos. Aizsargāju vājas sievietes.
Džeisija, pieri saraukusi, atbalstījās stingrāk uz kruķiem, sārtā nīlzirga galvai muļķīgi rēgojoties pie paduses. – Teo atsūtīja īsziņu… viņš negribot, ka Līza vēlreiz nāktu šurp. Pasts glabāšoties pilsētā, līdz viņš aizbrauks pakaļ. Bet Līza man katru nedēļu atved arī iepirkumus, un ko man tagad iesākt? Es nedrīkstu zaudēt darbu, Annij.
Nekā cita man nav.
Annija centās viņu uzmundrināt.
– Tava kāja drīz sadzīs, un tu varēsi vadīt mašīnu.
– Tā ir tikai daļa vainas. Teo nepatīk, ka šeit ir bērns. Es viņam stāstīju, cik Livija ir klusa, un solīju, ka viņas klātbūtne pat nebūs pamanāma, bet viņai ir paradums izlavīties laukā. Baidos, ka Teo viņu ieraudzīs.
Annija uzvilka līdzpaņemtos sporta apavus.
– Kas tad nu! Vai lorda Teo dēļ četrus gadus vecs bērns nedrīkstēs iziet laukā paspēlēties? Tas nav pareizi.
– Nu, viņš savā mājā var darīt, ko grib. Turklāt es esmu ar kruķiem un nespēju iet Livijai līdzi, taču man negribas atstāt viņu vienu.
Annijai ļoti nepatika tas, kā Džeisija turpina attaisnot Teo. Vai viņai nepietika prāta saskatīt Teo īsto būtību? Bet iespējams, ka viņa joprojām bija Teo iemīlējusies, kaut arī pagājis tik daudz gadu.
Iemīlas bērni, Dillija čukstēja. Džeisija ir pieaugusi. Varbūt viņas jūtas ir nopietnas.
Tas nav labi, Nebēdne baidīja. Nemaz nav labi.
Virtuvē ienāca Livija. Meitenei kājās bija tās pašas velveta bikses, kas iepriekšējā dienā, rokā viņa nesa kurpju kastes lieluma plastmasas kārbu ar salūzušiem krītiņiem un papīra lapu ar atlocītiem stūriem.
Annijai viņa uzsmaidīja.
– Sveika, Livij!
Bērns aizgrieza galvu.
– Viņa ir kautrīga, – Džeisija teica.
Livija, nolikusi zīmēšanai paredzētos priekšmetus uz galda, uzrāpās uz krēsla un ķērās pie darba. Nemitīgi atvainojoties, Džeisija parādīja Annijai, kur glabājas tīrīšanas līdzekļi.
– Tev tas nav jādara. Patiešām. Tās ir manas rūpes, tev par to nav jāraizējas.
Annija pārtrauca viņas atvainošanos.
– Labāk apskaties, ko iesāksi ar sava saimnieka ēdienu. Tā kā neļāvi man īstenot ideju ar žurku indi, varbūt sameklēsi mušmires?
Džeisija pasmaidīja.
– Viņš nav nemaz tik slikts, Annij.
Tā nepavisam nebija taisnība.
Ienesot putekļu lupatas un slotu galvenajā hallē, Annija bažīgi uzmanīja kāpnes. Viņa lūdzās, kaut Džeisijai būtu taisnība un Teo parādīšanās te, lejā, pirms četrām dienām būtu bijusi anomālija. Ja viņš atklās, ka Annija dara Džeisijas darbu, viņš tiešām meklēs citu saimniecības vadītāju.
Vairums istabu apakšstāvā bija slēgtas, lai taupītu siltumu, bet halle un Eljota kabinets bija jāuzkopj. Slimības novārdzinātā Annija nolēma vispirms ķerties pie halles. Tikusi vaļā no zirnekļu tīkliem un noslaucījusi putekļainos sienu paneļus, viņa jau bija aizelsusies. Atgriezusies virtuvē, Annija ieraudzīja tur Liviju vienu pašu, joprojām aizņemtu ar zīmēšanu.
Annija bija padomājusi par Liviju, tāpēc iegāja pagalma puses koridorā pēc mugursomā atstātās Nebēdnes. Annija ļoti rūpējās par leļļu apģērbu, un Nebēdne bija ietērpta raibās triko biksēs, īsos sārtos svārciņos un koši dzeltenā T kreklā ar spīdīgu, spožu zvaigzni. Nevaldāmās oranžās dzijas cirtas saturēja saite ar zaļu, nokarenu magoni. Annija uzslidināja lelli uz plaukstas un ievietoja pirkstus svirās, kas darbināja tās muti un acis. Pieturot ar otru roku Nebēdni aiz muguras, viņa piegāja pie galda.
Livija lipināja nost papīru no sarkanā krītiņa, un Annija apsēdās iepretim meitenei. Nebēdne nekavējoties pacēla galvu virs galda virsmas un nopētīja Liviju.
– La… la… LA! – Nebēdne nodziedāja savā uzmanību visvairāk pieprasošajā balsī. – Es, Nebēdne, vēl arī pazīstama kā Dženevīva Adelaida Džozefīne Brauna, paziņoju, ka šī ir brī-ī-nišķīga diena!
Livija satrūkusies skatījās uz lelli. Nebēdne paliecās uz priekšu, mežonīgajām cirtām viļņaini apņemot seju, un centās ielūkoties Livijas darbā.
– Man arī ļoti patīk zīmēt. Vai drīkstu apskatīt tavu gleznu?
Livija, acis no lelles nenolaidusi, aizklāja lapu ar roku.
– Skaidrs, šis un tas ir privāts, – Nebēdne secināja. – Bet es ticu, ka ar talantu jādalās, piemēram, ar manu dziedāšanu.
Livija ziņkāri palieca galvu.
– Esmu brīnišķīga dziedātāja, – Nebēdne nočivināja. – Bet es nedziedu savas apbrīnojami burvīgās dziesmas kuram katram. Tāpat kā tu nerādi visiem savus zīmējumus. Visiem tie nav jārāda.
Livija uzsvērti atvilka roku no lapas.
Kamēr Nebēdne paliecās pāri to nopētīt, Annijai bija jāpaļaujas uz to, ko viņa varēja saskatīt ar acs kaktiņu – kaut ko līdzīgu cilvēka figūrai pie nemākulīgi uzzīmētas mājas. – Brī-ī-nišķīgi! – Nebēdne iesaucās. – Es arī esmu varena māksliniece. – Tagad lelle pielieca galvu. – Vai vēlies dzirdēt mani dziedam?
Livija pamāja.
Nebēdne plati izpleta rokas un uzsāka komiski atdarināt operas ārijas versiju “Rāpo, rāpo, zirneklīti”, kas vienmēr izraisīja smieklu vētru bērndārznieku vidū.
Livija uzmanīgi klausījās, bet viņas sejiņā neparādījās pat smaida ēna – pat tad ne, kad Nebēdne sagudroja dziesmai vārdus.
– Uzlēca mēness un nobaidīja sienāzi… Zirneklītim savukārt nokrita bikses. Ole!
Annijai no dziedāšanas uznāca klepus. Viņa to apslāpēja, liekot Nebēdnei mesties mežonīgā dejā. Beigās Nebēdne atkrita uz galda.
– Ci-ik
