skatienu no loga, lai iztēle atkal negūtu virsroku. Pateikusies Barbarai par palīdzību, viņa devās atpakaļ uz kotedžu “Mēness zvejnieks”.
Kaut arī viņai joprojām sala, sāpēja plaušas un no prāta neizgāja seja logā, noskaņojums nedaudz uzlabojās. Drīz viņa atgūs mašīnu, bet kotedžā parādīsies siltums un elektrība. Tad viņa nopietni varēs ķerties klāt pie Marijas atstātā mantojuma meklēšanas. Kotedža nebija liela. Nevajadzētu būt grūti to atrast.
Jau atkal Annija vēlējās, kaut varētu pārdot “Mēness zvejnieku”, bet viss, kas saistīts ar Mariju un Eljotu Hārpu, bija sarežģīts. Viņa apstājās, lai atpūstos. Eljota vectēvs bija uzcēlis Hārpu namu divdesmitā gadsimta sākumā, un Eljots iegādājies tam tuvākos īpašumus, arī kotedžu “Mēness zvejnieks”. Kaut kāda iemesla dēļ Marija bija iemīlējusi kotedžu un, šķiroties no Eljota, pieprasīja, lai to atdod viņai. Eljots atteicās to darīt, taču procesa beigās abi panāca kompromisu. Kotedža piederēs Marijai tik ilgi, kamēr viņa tajā dzīvos sešdesmit dienas pēc kārtas katru gadu. Citādi tā tiek nodota atpakaļ Hārpu ģimenei. Termiņu nedrīkstēja pārtraukt. Arī pagarināt ne. Ja viņa aizbrauktu, pirms beidzas sešdesmit dienas, viņa nedrīkstētu atgriezties un sākt tajā dzīvot no jauna.
Marija bija pilsētas meitene, tāpēc Eljotam likās, ka viņš guvis virsroku. Ja viņa divu mēnešu laikā atstātu salu kaut uz vienu dienu, viņa zaudētu kotedžu uz mūžu. Bet, Eljotam par apjukumu, Mariju visnotaļ apmierināja viņa nosacījumi. Viņa mīlēja salu, pat ja vairs ne Eljotu, un, tā kā viņai bija liegta iespēja divus mēnešus redzēt draugus, viņa aicināja visus pie sevis. Daži bija mākslinieki ar vārdu, citi – jaunie talanti, kuriem vajadzēja iedrošinājumu. Visus viņus “Mēness zvejniekā” gaidīja vieta, kur gleznot, rakstīt, radīt kotedžas studijā. Māksliniekus Marija loloja daudz vairāk nekā jebkad savu meitu.
Ietinusies ciešāk apmetnī, Annija atsāka iet. Kotedžu viņa bija mantojusi ar tiem pašiem nosacījumiem, kādiem reiz piekrita māte. Viņai kotedžā bija jāpavada sešdesmit dienas pēc kārtas – vai arī tā atkal pārietu Hārpu īpašumā. Bet atšķirībā no mātes Annija necieta šo salu. Tomēr šobrīd viņai nebija citas apmešanās vietas – vienīgi uz kožu saēstās sofas noliktavas istabā kafejnīcā, kur viņa strādāja. Kad māte slimoja un sasirga arī Annija pati, viņa nespēja saglabāt darba vietu, un viņai nebija ne naudas, ne spēka sameklēt, kur apmesties.
Kājas ļodzījās, līdz Annija sasniedza sasalušo tīreli. Viņa novirzīja uzmanību, izmēģinādama dažādus spokainus vaidus. Izlauzās kaut kas gandrīz līdzīgs smiekliem. Iespējams, ka viņa bija cietusi neveiksmi kā aktrise, bet ne kā vēderrunātāja.
Un Teo Hārpam nebija radušās ne mazākās aizdomas.
Nākamajā rītā Annijai bija ūdens, elektrība un drēgna, bet apdzīvojama māja. No Barbaras Rozas pļāpīgā vīra Annija uzzināja, ka Teo Hārpa atgriešanās bijusi salas sarunu galvenais temats.
– Traģēdija, kas notika ar puiša sievu, mums liek just viņam līdzi, – Bukers klāstīja pēc tam, kad bija apmācījis Anniju, kā pasargāt caurules no aizsalšanas, rīkoties ar ģeneratoru un glabāt propāna gāzi. – Kaut arī viņš ir dīvainis, tomēr šeit pavadījis daudzas vasaras. Vai esat lasījusi viņa grāmatu?
Annijai nepatika atzīties, tāpēc viņa atturīgi paraustīja plecus.
– Manai sievai tā likās biedējošāka nekā Stīvena Kinga darbi, – Bukers turpināja. – Diez no kurienes viņam tāda iztēle?
“Sanatorija” bija pārspīlēti šaušalīgs romāns par psihiatrisko slimnīcu, kurā atsevišķā telpā tiek turēti vājprātīgi kriminālnoziedznieki, īpaši tādi, kam baudu sagādā citu spīdzināšana. Šīs istabas iemītniekus pārvieto laikā. Annijai grāmata šķita pretīga. Teo no vecmāmiņas bija mantojis bagātīgu trasta fondu, tāpēc viņam nebija jārada literatūra, lai pelnītu iztiku, un, pēc Annijas domām, tas viņa garadarbu padarīja vēl peļamāku, pat ja tas kļuva par bestselleru.
Paredzēto turpinājumu viņa noteikti netaisījās lasīt.
Pēc Bukera aiziešanas Annija izkravāja pirkumus, kas bija iegādāti cietzemē, pārbaudīja logus, piebīdīja durvīm priekšā ar dzelzi apkalto galdu un nogulēja divpadsmit stundu. Kā pierasts, viņa pamodās no klepus lēkmes un tūdaļ iedomājās par naudu. Annija bija ieslīgusi parādos, un tas viņai darīja nopietnas raizes. Palīdusi zem segas, acis pavērsusi pret griestiem, viņa centās izdomāt, kā rīkoties.
Pēc tam, kad Marijai bija noteikta diagnoze, pirmo reizi viņa sauca palīgā meitu, un Annija bija klāt, atsacīdamās no nolīgtajiem darbiem, kad māti vairs nevarēja atstāt vienu.
– Kā tas nākas, ka esmu uzaudzinājusi tik bailīgu bērnu? – Annijas māte mēdza atkārtot. Bet mūža beigās Marija bija tā bailīgā, kura turējās pie Annijas, lūdzoties, lai meita neiet prom.
Annija iztērēja savus nelielos iekrājumus, lai samaksātu īri par Marijas iemīļoto dzīvokli Manhetenā un mātei nevajadzētu pārcelties citur. Pēc tam pirmo reizi mūžā viņa izmantoja kredītkartes. Annija pirka augu maisījumus, no kuriem, kā Marija apgalvoja, viņa jūtoties labāk, pirka mātes mākslinieces garam atbilstošas grāmatas un īpašu pārtiku, lai viņa nezaudētu pārāk daudz svara.
Jo vārgāka kļuva Marija, jo vairāk novērtēja meitu.
– Nezinu, ko es bez tevis darītu. – Šie vārdi bija īsts balzams mazajam bērnam, kas joprojām mita pieaugušās sievietes Annijas sirdī, ilgojoties pēc kritiskās mātes atzinības.
Annijai izdotos palikt virs ūdens, ja viņa neapņemtos piepildīt mātes sapni par pēdējo ceļojumu uz Londonu. Vēlreiz paļaujoties uz kredītkartēm… Annija nedēļu stūma Mariju ratiņkrēslā pa viņas iemīļotajiem muzejiem un galerijām. Tajā mirklī, kad Teita galerijā viņas apstājās pie mākslinieka Nivena Gāra audekla, izrādījās, ka Annijas upurēšanās bijusi tā vērta. Marija pieplaka ar lūpām pie Annijas plaukstas un nomurmināja vārdus, kurus meita visu mūžu bija cerējusi dzirdēt.
– Es tevi mīlu.
Annija piespieda sevi piecelties no gultas un rītu pavadīja, pārmeklējot kotedžas piecas istabas: dzīvojamo daļu, virtuvi, vannas istabu, Marijas guļamistabu un mākslinieku studiju, kas reiz bija domāta viesiem. Mākslinieki, kuri gadu gaitā šeit uzturējās, bija dāvinājuši Marijai gleznas un mazas skulptūras, taču vērtīgākās māte jau sen bija pārdevusi. Bet ko viņa bija saglabājusi?
Annija redzēja visu un neko. Spilgti sārtu Viktorijas laika dīvānu ar polsterētu atzveltni, futūristisku pelēkbrūnu atzveltnes krēslu, akmens dievieti no Taizemes, putnu izbāžņus, sienas lieluma gleznu ar otrādi augošu gobu. Dažādu priekšmetu un mēbeļu stilu sajaukumu izlīdzināja mātes nevainojamā krāsu izjūta – sienas vaniļas tonī, mēbeļu stingrie audumi miršu zaļi, pelēkbrūni un olīvkrāsā. Taču Annija bija visai izbrīnījusies par dīvāna koši sārto audumu un neglītu, zaigojošos toņos nokrāsotu ģipša krēslu nāriņas veidolā.
Lēnām dzerot otru krūzi kafijas, Annija nolēma turpināt meklēšanu sistemātiskāk. Vispirms viņa ķērās pie dzīvojamās istabas, uzskaitot katru mākslas priekšmetu un aprakstot to piezīmju burtnīcā. Ja Marija viņai būtu pateikusi, ko meklēt, viss kļūtu daudzkārt vieglāk. Vai arī, ja būtu iespējams pārdot kotedžu.
