saviem spēkiem. Viņi jau pašā sākumā bija nolemti viens otram.
Annija zābakos savilka kāju pirkstu galus, pavēlot sev neatkāpties.
– Vai tu nezini, kur Šovu meklēt?
Teo tikko manāmi paraustīja plecus. Viņš bija pārāk vienaldzīgs, lai tērētu enerģiju kustībai.
– Nav ne jausmas.
Atskanēja ļoti moderna mobilā tālruņa zvans. Annija nebija pamanījusi spīdīgi melnu telefonu Teo rokā. Tiesa, ne tajā, kura glāstīja ieroci. Kad viņš palūkojās ekrānā, Annija aptvēra, ka tieši Teo bija redzējusi iepriekšējā vakarā, kad viņš, nerēķinoties ar skaisto dzīvnieku, auļoja putenī pāri ceļam. Tas nebija nekāds brīnums. Ne jau pirmo reizi Teo Hārps nerēķinājās ne ar vienu – vai tas būtu cilvēks vai dzīvnieks.
Anniju atkal pārņēma nelabums. Viņa pamanīja zirnekli rāpojam pa netīro marmora grīdu. Teo izslēdza zvanu. Viņam aiz muguras pa atvērtām durvīm – tās veda uz bibliotēku – Annija pamanīja Eljota Hārpa lielo sarkankoka galdu. Izskatījās, ka tas netiek izmantots. Nebija ne kafijas krūzes, ne dzeltenā zīmogspilventiņa vai uzziņu grāmatas. Ja Teo Hārps sacerēja nākamo romānu, viņš to nedarīja šeit.
– Dzirdēju par tavu māti, – viņš sacīja.
Viņš neizteica Annijai līdzjūtību. Bet arī viņš bija liecinieks tam, kā Marija izturējās pret meitu.
– Stāvi taisni, Antuanete. Skaties cilvēkiem acīs. Kā citādi tu panāksi cilvēku cieņu pret sevi?
Vai arī ļaunāk.
– Atdod to grāmatu. Tu nelasīsi nekādas sēnalas. Tikai tos romānus, kurus es tev dodu.
Annija ienīda visus tos romānus. Citi varētu iemīlēt Melvilu, Prustu, Džoisu un Tolstoju, bet Annija ilgojās pēc grāmatām, kas attēloja bezbailīgas varones ar stāju, nevis tādas, kas metas zem vilciena.
Teo Hārps slidināja īkšķi gar mobilā telefona malu, otra roka bija uz pistoles. Skatiens slīdēja pār Annijas nevērīgi savilktajiem apģērba gabaliem – sarkano apmetni, veco šalli un viņas novalkātajiem brūnajiem zamšādas zābakiem. Annijai šķita, ka viņa murgo. Ko nozīmē pistole? Un Teo dīvainais tērps? Kāpēc māja izskatījās tā, it kā būtu atgriezusies divus gadsimtus senā vēsturē? Un kāpēc Teo reiz bija mēģinājis viņu nogalināt?
– Teo ne tikai biedē ar savu uzvedību, – māte bija teikusi vīram un Annijai. – Ar tavu dēlu, Eljot, kaut kas noteikti nav kārtībā.
Tagad Annija saprata to, kas tajā vasarā bija palicis neskaidrs. Teo Hārps bija garīgi slims – psihopāts. Meli, manipulācijas, cietsirdība… Viņa tēvs Eljots dažādus negadījumus centās attaisnot kā puikas palaidnības, bet patiesība bija gluži cita.
Pakrūtē joprojām žņaudza kamols. Šādas bailes bija neciešamas, Annija to apzinājās.
Teo pārlika pistoli no kreisās rokas labajā.
– Annij, nenāc vairs šurp.
Jau atkal Teo izdevās viņu aizvainot, un viņa necieta šo sajūtu.
Nezin no kurienes gaitenī atbalsojās spokains vaids. Annija apsviedās, it kā gribētu redzēt, kas izdevis dīvaino skaņu.
– Kas tad tas?
Viņa atskatījās uz Teo un ievēroja, ka viņš ir pārsteigts nesagatavots. Tomēr viņš ātri atguvās.
– Šī ir veca māja.
– Man tas neizklausījās pēc mājas izraisīta trokšņa.
– Tā nav tava darīšana.
Viņam bija taisnība. Nekas saistībā ar Teo vairs nebija viņas darīšana. Annija pagriezās, lai ietu prom, bet paspēra tikai dažus soļus, kad vaids atkārtojās, šoreiz skaņai nākot no citas puses. Viņa atkal atskatījās uz Teo. Rieva viņa pierē iegūla dziļāka, pleci saspringa.
– Vai tev bēniņos paslēpta prātu zaudējusi sieva? – Annija atļāvās minēt.
– Vējš, – Teo izaicinoši atcirta uz viņas dzēlīgo mājienu. Annija stingri satvēra mātes apmetņa mīksto vilnas audumu.
– Es tavā vietā atstātu gaismu iedegtu.
Viņa turēja galvu augstu paceltu, kamēr izgāja cauri hallei uz gaiteni, kas veda uz virtuvi, tad apstājās un apņēma ciešāk sarkano apmetni. Kaktā atkritumu spaiņa virspusē bija redzama saldētu Eggo vafeļu kārba, tukša cepumu paciņa un kečupa pudele. Teo Hārps bija jucis. Ne tāds, kas tikai muļķīgi joko, bet sliktā nozīmē – kā cilvēks, kurš bēniņos slēpj līķus.
Izgājusi atpakaļ arktiskajā gaisā, Annija nodrebēja ne tikai no aukstuma. Viņa bija izmisumā.
Tad viņa izslējās taisnāk. Teo viedtālrunis… Tātad šajā mājā bija mobilie sakari. Vai ārā pie mājas tie arī bija iespējami? Viņa izņēma no kabatas savu vecmodīgo mobilo tālruni un, atradusi piemērotu vietu pie pamestās lapenes, ieslēdza to. Sekunžu laikā atskanēja signāls. Drebošām rokām Annija uzspieda salas tā sauktā rātsnama numuru.
Atsaucās sieviete, stādīdamās priekšā kā Barbara Roza.
– Vills Šovs pagājušajā mēnesī kopā ar ģimeni aizbrauca no salas, – viņa paskaidroja. – Pāris dienu pirms Teo Hārpa ierašanās.
Annijai pamira sirds.
– Tā notiek ar jaunajiem cilvēkiem, – Barbara turpināja. – Viņi dodas prom. Omāru zveja pēdējos gados ne visai veicas.
Tagad Annijai bija skaidrs, kāpēc Šovs neatbildēja uz viņas elektronisko vēstuli. Viņa nolaizīja lūpas.
– Nez kā… Cik būtu jāmaksā cilvēkam, kurš nāktu man palīgā? – Viņa izklāstīja, kas noticis ar automašīnu, tāpat arī par savu neziņu, kā rīkoties ar granulu kurināmo un ģeneratoru.
– Es aizsūtīšu pie jums savu vīru, tiklīdz viņš būs pārnācis mājās, – Barbara mundri paziņoja. – Tā mēs salā risinām jautājumus. Izlīdzam cits citam. Jums nevajadzēs gaidīt ilgāk kā stundu.
– Patiešām? Tas… ir ļoti jauki. – Annija saklausīja stallī klusu grudzināšanu. Tajā vasarā, kad viņa te dzīvoja, stallis bija maigi pelēkā krāsā. Tagad tas bija tumši sarkanbrūns, tāpat kā tuvējā lapene. Annija palūkojās uz māju.
– Visi skuma, uzzinājuši par jūsu mātes nāvi, – Barbara sacīja. – Mums viņas pietrūks. Viņa salai atnesa kultūru un arī slavenus cilvēkus.
– Paldies. – Vispirms Annija nosprieda, ka tas ir gaismas radīts efekts. Viņa samirkšķināja acis, bet tas palika turpat. No augšstāva loga uz viņu lūkojās bāls ovāls.
– Kad Bukers izvilks jūsu mašīnu, viņš parādīs, kā iekurināt māju, kā iedarbināt ģeneratoru.
