Annijas iztēlē Nebēdne iejaucās viņai neraksturīgajā ļaunprātībā. Citādi tu esi tikpat nederīgs kā viņas bijušie mīļākie.
Ir tikai divi bijušie, Nebēdne, Dillija sarāja draudzeni. Un tu nedrīksti pārnest uz Pīteru savu rūgtumu pret vīriešiem. Tu noteikti tā nedomā, bet sāc izklausīties pēc citu biedētājas, un tu zini, kāds ir mūsu viedoklis par tādiem, kuri moka tuvākos.
Annija uzstājās leļļu izrādēs ar noteiktu tematiku, dažās tika iztirzāta arī apkārtējo terorizēšana. Viņa nolika Pīteru un pavirzīja Leo tālāk, bet viņš Annijai domās izsmējīgi pauda savu nicinājumu.
Tu joprojām baidies no manis.
Dažreiz Annijai šķita, ka lellēm piemīt pašām savs prāts. Savilkusi koši sarkano apmetni ciešāk, viņa piegāja pie erkera loga mājas priekšpusē. Vējš bija pierimis, un mēness gaisma iespīdēja cauri rūtīm. Viņa palūkojās ārā uz drūmo ziemas ainavu – piķa melno egļu ēnām, klajo tīreli. Tad viņa novirzīja skatienu sānis.
Iztālēm pašā kailās klints augšā slējās Hārpu nams. Pusmēness neskaidrajā gaismā iezīmējās stūrainie jumti un dramatiskais tornis. Māja slīga tumsā, tikai augstu tornī blāvoja dzeltens atspīdums. Ainava atgādināja gotiskā stilā darinātu veca brošēta romāna vāku – tādus vēl aizvien varēja atrast lietotu grāmatu veikalā. Annija viegli iztēlojās varoni caurspīdīgā, plānā naktskreklā basām kājām bēgot no spoku pārņemtā nama, un viņai aiz muguras tornī biedējoši spīd gaisma. Tie romāni atšķīrās no mūsdienu erotiski uzlādētajiem sacerējumiem par vampīriem un vilkačiem, bet Annijai tie bija mīļi. Tajos viņa smēlās vielu saviem nomoda sapņiem.
Virs robotajiem Hārpu nama jumtiem gar mēnesi skrēja vēja plosīti mākoņi, un to gaita bija tikpat mežonīga kā zirga un jātnieka lidojums pāri ceļam. Annijai uzmetās zosāda – ne no aukstuma, bet no iztēles radītajām ainām. Viņa aizgriezās no loga un palūkojās atpakaļ uz Leo.
Acis ar smagiem plakstiņiem… Vīpsna plānajās lūpās… Īsts nelietis. Annija būtu varējusi izvairīties no sāpēm, ja nepiedēvētu romantiskas jūtas tiem vīriešiem, kuros iemīlējās, iztēlodamās viņus par savu sapņu varoņiem, nevis saprazdama, ka viens ir krāpnieks, bet otrs – Narciss. Ar Leo tomēr bija citādi. Viņa pati bija radījusi lelli no auduma un dzijas. Viņa to kontrolēja.
Tā tu domā, Leo nočukstēja.
Nodrebinājusies Annija iegāja guļamistabā. Bet, palienot zem segas, viņa tomēr nespēja atvairīt melno mājas vīziju uz klints.
Pagājušo nakti sapņoju, ka atkal biju Manderlijā…
Nākamajā rītā pamodusies, Annija nejuta izsalkumu, tomēr ar piespiešanos apēda sauju apvecējušu brokastu pārslu. Kotedža bija ledaini auksta, diena pelēka, un Annija vēlējās vienīgi ielīst atpakaļ gultā. Bet viņa taču nevarēja dzīvot mājā bez siltuma un tekoša ūdens, un, jo vairāk viņa domāja par nezin kur esošo pārvaldnieku, jo dusmīgāka kļuva. Viņa paņēma vienīgo Peregrīnailendas telefona numuru, kāds viņai bija – salas rātsnama, pasta un bibliotēkas apvienoto numuru –, taču, kaut arī aparāts bija uzlādēts, signāls neskanēja. Annija apsēdās uz sārtā samta dīvāna un saņēma galvu rokās. Tātad nāksies pašai iet pakaļ Villam Šovam, tātad jādodas uz Hārpu namu. Atpakaļ uz vietu, kurai bija zvērējusi nekad vairs pat netuvoties.
Uzvilkusi tik daudz siltu drēbju kārtu, cik spēja atrast, viņa apņēma apkārt vēl mātes sarkano apmetni un sasēja ap kaklu veclaicīgu Hermés šalli. Tad, sakopojusi visu savu enerģiju un gribasspēku, izgāja laukā. Diena bija tikpat pelēcīga kā viņas nākotne, sāļais gaiss ledains, bet attālums starp kotedžu un māju augšā klintī nepārvarams.
Es tevi nesīšu katru soli šajā ceļā, Pīters paziņoja.
Nebēdne nicīgi pavīpsnāja.
Okeānā bija bēgums, bet apledojušie akmeņi gar piekrasti pārāk bīstami, lai pa tiem ietu šajā gadalaikā, tātad viņai bija jāveic garāks ceļš apkārt tīrelim. Bet ne jau tikai tālums lika Annijai baidīties.
Dillija centās iedvest viņai drosmi.
Astoņpadsmit gadu pagājuši, kopš tu gāji uz Hārpu namu.
Spoki un mājas gari jau sen pazuduši.
Annija aizklāja ar apmetņa malu degunu un muti.
Neuztraucies, Pīters mierināja. Es tevi sargāšu.
Pīters un Dillija bija sava uzdevuma augstumos. Pīters un Dillija bija tie, kuri atbildēja par izkļūšanu no Nebēdnes radītajām likstām un iestājās pret Leo uzbrukumiem. Abi piederēja pie tiem, kuri protestēja pret narkotikām, atgādināja bērniem, ka jāēd dārzeņi, jātīra zobi un nevienam nedrīkst ļaut pieskarties intīmajām ķermeņa daļām.
Bet tas būtu vareni, Leo ņirdzīgi noķiķinājās.
Reizēm Annija vēlējās, kaut nebūtu Leo radījusi. Leo bija tāds īsts neģēļa iemiesojums – agresīvs, tirgoja narkotikas, lietoja sliktu pārtiku un vilināja svešus bērnus no spēļu laukumiem.
Nāciet man līdzi, mazulīši, es jums iedošu saldu konfektīti.
Izbeidz, Annij, Dillija aizrādīja. Līdz vasarai neviens no Hārpu ģimenes te nerādīsies. Mājā dzīvo tikai pārvaldnieks.
Leo tomēr nelika Annijai mieru.
Man ir “Skittles”, “M&M”, “Twizzlers”… un atgādinājumi par tavām kļūmēm. Kā tev veicas ar tavu dārgo aktrises karjeru? Annija uzrāva plecus. Viņai bija jāsāk meditēt vai nodarboties ar jogu – jebko, kas disciplinē prātu, nevis ļauj tam klīst, kur tas grib… vai negrib. Nu un tad, ja sapņi par aktrises profesiju neīstenojās tā, kā viņa bija iecerējusi? Bērni jūsmoja par viņas leļļu izrādēm.
Sniegs gurkstēja zem zābakiem. Ziemas miegā guļošajā tīrelī no sērsnas sliecās smilgu un niedru sarmas klātās skaras. Vasarā tīrelis ņudzēja no dzīvības, bet tagad tas bija drūms, pelēks un kluss kā Annijas cerības.
Viņa vēlreiz apstājās atpūsties, tuvojoties svaigi iztīrītam grants ceļam, kas veda augšup klintī uz Hārpu namu. Ja Šovs varēja iztīrīt ceļu, tad viņš bija spējīgs arī izvilkt viņas mašīnu no grāvja. Annija piespieda sevi iet tālāk. Pirms saslimšanas ar plaušu karsoni viņa skriešus uzsteigtos kalnā, bet tagad, iekams viņa tika augšā, plaušas dega kā ugunī un elpa kļuva sēcoša. Tālu lejā kotedža atgādināja pamestu rotaļlietu, vienu cīņā pret bangojošo okeānu un roboto piekrastes līniju. Ieelpojusi vēl uguni plaušās, viņa saņēmās pacelt galvu.
Hārpu nams slējās acu priekšā kā draudīgs siluets pret svina pelēkajām debesīm. Ar granīta pamatiem tas droši turējās pretī vasaras vējiem un ziemas vētrām. Citi vasarām paredzētie mājokļi bija būvēti vairāk aizsargātajā salas austrumu daļā, bet Hārpu nams nicināja vieglāko izvēli. Atšķirībā no pārējiem tas atradās klinšainajā rietumu pusē, augstu virs jūras – brūns koka cietoksnis, aplikts ar lubiņām, draudīgs ar savu
