reti mēdza aizslēgt savas mājas.
Atvērusi durvis, Annija ar pēdējiem spēkiem ievilka somas iekšā. Gaiss plaušās šņāca, un viņas smagā elpa vairāk atgādināja elsas. Aiztaisījusi durvis ciet, viņa sabruka uz tuvākās somas.
Tad viņa sāka uztvert ledaini aukstās telpas pelējuma smaku. Piespiedusi degunu pie jakas piedurknes, viņa taustījās pēc slēdža. Taču gaisma neiedegās. Vai nu mājas pārvaldnieks nebija saņēmis viņas elektronisko vēstuli ar lūgumu iedarbināt ģeneratoru un iekurināt mazo pavardu, vai arī bija to ignorējis. Annijai trīsēja ikviena viņas nosalušā ķermeņa daļiņa. Viņa nometa apsarmojušos cimdus uz nelielā audekla paklāja turpat pie durvīm, bet nepūlējās nopurināt sniegu no izspūrušajiem matiem. Džinsi bija piesaluši pie kājām, un viņai vajadzēja vispirms noaut zābakus, lai no tiem atbrīvotos, taču aukstums neļāva kustēties.
Lai cik slikti jutās, Annija apzinājās, ka jāizņem lelles no apsnigušajām somām. Viņa sameklēja vienu no lukturīšiem, kurus māte parasti glabāja blakus durvīm. Pirms skolas un bibliotēkas budžeta samazināšanas Annijas lellēm bija labāka dzīve nekā tad, kad viņa bija caurkritusi aktrise vai veda pastaigās suņus (tas bija pusslodzes darbs) un pasniedza dzērienus kafejnīcā.
Drebinādamās no aukstuma, Annija nolādēja pārvaldnieku, kas acīmredzot bez sirdsapziņas pārmetumiem bija sniega vētrā devies izjādē, bet nepakustināja ne pirkstiņu, lai pildītu savus īstos pienākumus. Tas noteikti bija Šovs, kas tur laukā jāja ar zirgu. Neviens cits ziemā nedzīvoja šajā salas daļā.
Annija atvēra somas un izņēma savas piecas rotaļlietas. Atstājusi lelles plastmasas maisiņos, kas tās aizsargāja, viņa pagaidām nolika tās uz dīvāna, tad ar lukturīti rokā aiztipināja pa ledaino koka grīdu.
Kotedža no iekšpuses ne mazākajā mērā nelīdzinājās ierastajai zvejnieku mājai Jaunanglijā. Annijas mātes ekscentriskā gaume visur bija atstājusi pēdas – no baisa trauciņa ar mazu dzīvnieciņu galvaskausiem līdz apsudrabotam Luija XIV krūšutēlam ar uzrakstu Pāļdzinis, kuru Marija bija uzpūtusi grafiti stilā ar melniem burtiem. Annija deva priekšroku omulīgākai videi, bet Marijas slavas laikos, kad viņa iedvesmoja modes dizainerus un jauno mākslinieku paaudzi, gan kotedža, gan mātes dzīvoklis Manhetenā tika atspoguļoti labākajos interjeru žurnālos.
Tie laiki bija sen beigušies – pēc tam, kad Marija zaudēja ietekmi Manhetenas jauno mākslinieku aprindās. Turīgajiem ņujorkiešiem radās cits pieprasījums, kā veidot privātās mākslas kolekcijas, un Marija bija spiesta pārdot vērtīgus priekšmetus, lai uzturētu atbilstošu dzīves stilu. Kad viņa saslima, viss bija zudis. Viss. Kaut kas bija palicis vienīgi kotedžā – tas, kam bija paredzēts kļūt par noslēpumaino Annijas “mantojumu”.
– Tas atrodas kotedžā. Tu dabūsi… daudz naudas… – Marija bija pateikusi šos vārdus pēdējās stundās pirms nāves kādā no retajiem apskaidrības mirkļiem.
Nav nekāda mantojuma, Leo ņirgājās. Tava māte visu pārspīlēja.
Iespējams, ja Annija vairāk laika būtu pavadījusi uz salas, viņa saprastu, vai Marija teikusi taisnību, bet viņa ienīda šo vietu un nebija te atgriezusies kopš divdesmit otrās dzimšanas dienas pirms vienpadsmit gadiem.
Iegājusi mātes guļamistabā, Annija paspīdināja apkārt kabatas bateriju. Divguļamās gultas galā atradās liela izmēra fotogrāfija, kurā bija attēlots grezns itāliešu koka gultas galvgalis. Pie skapja durvīm bija piekarināti dekori no veltas vilnas, kurā iestrādāti priekšmeti no saimniecības preču veikala. Skapis joprojām bija saglabājis mātes iecienītā parfīma aromātu – mazpazīstama japāņu vīriešu odekolona dvesmu. Par tā pasūtīšanu nācās maksāt veselu bagātību. Ieelpojot šo smaržu, Annija vēlējās, kaut spētu bēdāties kā pirms piecām nedēļām, kad zaudēja māti, bet sajuta tikai nomāktību.
Vispirms sameklējusi Marijas veco koši sarkano vilnas apmetni un biezas zeķes, viņa atbrīvojās no savām drēbēm. Saklājusi visas segas, ko vien spēja atrast, viņa iekārtojās uz sasmakušajiem palagiem, izslēdza lukturīti un aizmiga.
Annija necerēja, ka spēs sasildīties, bet, pamodusies ap pulksten diviem naktī no klepus lēkmes, viņa mirka sviedros. Ribas dega kā salauztas, galva dunēja, un kakls sūrstēja. Turklāt viņai vajadzēja arī uz tualeti, un tas bija vēl viens sarežģījums mājā bez ūdens. Kad klepus beidzās, viņa izlīda no segām. Ietinusies koši sarkanajā apmetnī, viņa iededza lukturīti un, atbalstoties pret sienu, taustīdamās devās uz vannas istabu.
Lukturīti Annija turēja uz leju, lai neredzētu savu attēlu spogulī virs vecmodīgās izlietnes. Viņa zināja, ko tur ieraudzītu. Garu, bālu, slimības apēnotu seju, asi izvirzītu zodu, lielas brūnas acis un izspūrušu matu ērkuli, kas vijās un cirtojās, kā ienāca prātā. Viņas vaibsti patika bērniem, bet vīriešiem tie lielākoties šķita dīvaini, nevis pavedinoši. Matus un seju viņa bija mantojusi no nezināma tēva – precēta vīra.
– Viņš par tevi neko negribēja zināt. Paldies Dievam, nu jau viņš ir miris.
Augums viņai bija no mātes: Marija bija gara, kalsna, ar kaulainiem ceļgaliem, elkoņiem, lielām pēdām un plaukstām, slaikiem pirkstiem.
– Lai kļūtu par panākumiem bagātu aktrisi, jābūt vai nu izcili skaistai, vai izcili talantīgai, – Marija bija teikusi. – Tu esi pietiekami glīta, Antuanete, un tev ir laba mīmika, bet skatīsimies patiesībai acīs…
Tava māte tevi ne visai iedvesmoja, Dillija secināja acīm redzamo.
Es tevi iedvesmošu, Pīters paziņoja. Es par tevi parūpēšos un vienmēr tevi mīlēšu.
Pītera varonīgie paziņojumi parasti izraisīja Annijai smaidu, bet šoreiz viņai prātā bija bezdibenis starp vīriešiem, kuriem viņa atdeva sirdi, un mīļotajiem iedomu varoņiem. Otrs bezdibenis bija starp dzīvi, kādu viņa sev iztēlojās, un to, kāda tā bija īstenībā.
Par spīti Marijas iebildumiem, Annija ieguva grādu teātra mākslā un turpmākos desmit gadus veltīja smagam darbam. Viņai izdevās dabūt lomas reklāmās, rajona biedrības teātrī un dažas pat lugās, kas tika izrādītas netālu no Brodvejas. Diemžēl tādu lomu bija pārāk maz. Pēdējā vasarā viņa beidzot atzina, ka Marija nav kļūdījusies. Annija bija labāka vēderrunātāja nekā aktrise. Atklājums nesniedza viņai nekādas izredzes.
Annija atrada ūdeni ar žeņšeņa aromātu – tam kaut kā bija izdevies nesasalt. Viņai bija sāpīgi norīt pat malku. Paņēmusi ūdeni līdzi, viņa devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu.
Marija te nebija uzturējusies kopš vasaras, kad viņai noteica diagnozi – ļaundabīgais audzējs –, taču putekļi gandrīz nebija manāmi. Pārvaldnieks bija paveicis vismaz šo daļu pienākumu. Kaut viņš būtu pildījis arī visus pārējos.
Lelles gulēja uz koši sārta Viktorijas laika dīvāna. Lelles un automašīna bija vienīgais, kas Annijai atlicis.
Ne gluži tā, Dillija iebilda.
Pareizi. Vēl Annijai līdzi vilkās apjomīgs parāds, kuru viņa nespēja atmaksāt. Tas bija radies pēdējo sešu mēnešu laikā, kad viņa centās apmierināt visas Marijas vajadzības.
Tā tu beidzot
