ne mazāk. Vai tu to darīji viņas dēļ… vai sevis?
Leo tikai ņirdza. Tu esi gatava uz jebko, lai iegūtu māmiņas mīlestību, vai ne, Antuanete?
Tā nu tas bija ar tām Annijas lellēm… Lelles pateica to patiesību, kurai Annija negribēja skatīties acīs.
Palūkojusies laukā pa logu, viņa tālumā pamanīja kustību. Tur zirgs ar jātnieku mugurā uz pelēkbaltas ainavas fona traucās pāri ziemīgajam tīrelim tādā ātrumā, it kā visi elles dēmoni dzītos viņam pakaļ.
Vēl pēc vienas dienas, kuru Annija pavadīja klepojot, brīžiem paguļot un ļaujoties vaļaspriekam zīmēt muļķīga paskata multiplikācijas tēlus, lai tādējādi uzlabotu garastāvokli, viņa saprata, ka ilgāk nevar neņemt vērā sarežģījumus ar mobilā tālruņa lietošanu. Iepriekšējās nakts snigšana padarīja jau tāpat bīstamo ceļu nepārvaramu, tātad atlika vēlreiz doties uz klints virsotni sameklēt signālu. Taču viņa apņēmās tagad turēties nostāk no mājas, lai viņu tur nepamanītu.
Annija bija uzvilkusi dūnu jaku un kāpienam sagatavojusies labāk nekā pirmajā reizē. Kaut arī joprojām koda stiprs sals, uz brīdi parādījās saule, un svaigā sniega kārta mirdzēja kā apbārstīta ar sudraba vižņiem. Tomēr Anniju pārāk nomāca pašas grūtības, lai viņa priecātos par dabu. Viņai bija nepieciešams kaut kas vairāk par mobilā tālruņa signālu. Viņai vajadzēja pieeju internetam. Lai neļautu mākslas priekšmetu tirgotājam izmantot situāciju savā labā, viņai pašai bija jāizpēta visas piezīmju burtnīcā pierakstītās mantas, bet kā to panākt? Kotedžā nebija satelīta pieslēguma. Vasaras mēnešos internetu par brīvu piedāvāja viesnīcā un viesu namos, taču tagad tie bija slēgti. Pat ja viņas automašīna izturētu braucienu uz pilsētu, viņa nespēja iedomāties, ka klauvētu pie svešu cilvēku durvīm, lūdzot, lai atļauj viņu mājās pasērfot tīmeklī.
Kaut arī ģērbusies biezajā jakā un uzvilkusi pār kuplajiem matiem sarkano adīto cepuri, bet, lai aizsargātu elpošanas ceļus, aptinusi ap degunu un muti šalli, Annija, uzkāpusi klintī, drebinājās. Palūkojusies uz Hārpu namu, lai pārliecinātos, ka Teo nerēgojas tuvumā, viņa atrada aiz lapenes vietu, kur varēja izmantot mobilo telefonu un piezvanīt uz pamatskolu Ņūdžersijā, jo viņi nebija samaksājuši par viņas pēdējo uzstāšanos, un uz komisijas veikalu, kur bija atstājusi Marijas vēl atlikušās pieklājīgās mēbeles. Savas noplukušās mēbeles nebija vērts pārdot, tāpēc viņa tās pameta ietves malā. Kā viņai bija apnicis raizēties par naudu!
Es samaksāšu tavus rēķinus, Pīters paziņoja. Es tevi izglābšu.
Troksnis novērsa Annijas uzmanību. Pavērusies apkārt, viņa ieraudzīja zem zemajiem zariem paslēpušos bērnu – trīs četrus gadus vecu meitenīti, kas bija pārāk maza, lai drīkstētu viena atrasties laukā. Viņa bija apģērbta tikai mīkstā sārtā jakā un purpursarkanās rupja velveta biksēs. Nebija ne cimdu, ne ziemas zābaku, ne cepures uz pavisam taisnajiem gaiši brūnajiem matiem.
Annija atcerējās logā pamanīto seju. Mazā acīmredzot bija Teo meita. Kā gan citādi. Viņa bija Teo bērns.
Iedomājoties, ka Teo ir tēvs, Anniju pārņēma šausmas. Nabaga mazais meitēns! Viņa nebija pietiekami silti apģērbta, un, kā šķita, neviens viņu neuzraudzīja. Ņemot vērā to, ko Annija zināja par Teo pagātni, šie varēja būt viņa mazākie grēki tēva lomā.
Aptvērusi, ka Annija viņu redz, meitenīte atkāpās aiz zariem. Annija notupās.
– Sveika! Es negribēju tevi nobiedēt. Man šeit bija jāpiezvana pa telefonu.
Bērns tikai skatījās uz Anniju, bet viņai bija laba pieredze ar kautrīgiem mazajiem.
– Es esmu Annija. Īstenībā Antuanete, bet tā mani neviens nesauc. Kas tu esi?
Bērns neatbildēja.
– Vai tu esi sniega feja? Vai varbūt sniega zaķis?
Atbildes joprojām nebija.
– Saderēsim, ka tu esi vāvere. Taču es nekur nemanu riekstus. Vai varbūt tu esi vāvere, kura ēd cepumus?
Parasti pat visbiklākais bērns atsaucās uz tik jocīgām runām, bet meitenīte nereaģēja. Kurla viņa nebija, jo pagrieza galvu, kad iečivinājās putniņš, taču Annija, ielūkojusies lielajās, vērīgajās acīs, nojauta kaut ko nelāgu.
– Livija… – Atskanēja apslāpēta sievietes balss, it kā nevēloties, lai to dzirdētu mājas iekšienē. – Livij, kur tu esi? Tūlīt pat nāc šurp!
Annijas ziņkāre guva virsroku, un viņa apgāja apkārt lapenei.
Runātāja bija skaista sieviete gariem blondiem matiem ar celiņu sānos un glītu augumu, ko nespēja noslēpt ne džinsi, ne maisveidīgs džemperis. Viņa neveikli atbalstījās pret kruķiem.
– Livija!
Sievietē jautās kaut kas pazīstams, un Annija paspēra soli ārā no paēnas.
– Džeisija?
Sieviete saļodzījās, pieturoties pie kruķiem.
– Annija?
Džeisija Milsa un viņas tēvs bija dzīvojuši kotedžā “Mēness zvejnieks”, pirms Eljots to nopirka. Annija viņu nebija redzējusi gadiem ilgi, bet cilvēku, kas izglābis tev dzīvību, nekad nevar aizmirst.
Sārts zibsnis aizspurdza Annijai garām, kad mazā meitene Livija metās uz pagalma puses durvīm, sniega aplipušajām sarkanajām kedām gluži vai lidojot gaisā. Džeisija klibodama devās viņai pa pēdām.
– Livij, es tev neatļāvu iziet laukā. – Jau atkal viņa runāja tā dīvaini šņācoši, gluži kā čukstēdama. – Mēs to jau esam apspriedušas.
Livija pameta atpakaļ skatienu, taču neteica ne vārda.
– Ej noauj apavus.
Meitene nozuda, un Džeisija palūkojās uz Anniju.
– Dzirdēju, ka esi uz salas, bet negaidīju, ka ieraudzīšu tevi te.
Annija piegāja viņai tuvāk, tomēr turēdamās koku aizsegā.
– Kotedžā nav mobilajam tālrunim nepieciešamās uztveršanas zonas, bet man vajag piezvanīt.
Bērnībā Džeisija bija tikpat blonda, cik Teo Hārps un viņa dvīņumāsa tumšmataini, un Džeisijas mati arī tagad bija saglabājušies tādi paši. Viņa vairs nebija kaulaina pusaudze kā toreiz, bet skaistie vaibsti joprojām šķita maigi izplūduši, it kā atrastos aiz elpas aizmiglotām briļļu lēcām. Bet kāpēc viņa bija šeit?
Džeisija laikam lasīja Annijas domas.
– Es tagad Hārpu namā esmu saimniecības vadītāja.
Annijai bija grūti iztēloties Hārpu namā darbu, kas būtu vēl nomācošāks. Neveikli pamādama sev aiz muguras uz durvju pusi, Džeisija aicināja:
– Nāc iekšā.
Annija
