nāk lejā uz pirmo stāvu tikai nakts vidū, – viņa paskaidroja. – Viņš pat nemanīs, ka esi šeit.
Acīmredzot Džeisija nezināja, ka Teo pastaigājas pa kāpnēm ne tikai naktīs.
– Es tiešām nevaru.
– Nu lūdzu, – Džeisija uzstāja. – Būtu ļoti patīkami pārmaiņas pēc parunāties ar pieaugušu cilvēku.
Viņas aicinājums tiešām izskanēja no sirds. Annija bija Džeisijai mūžīga parādniece, un, lai cik ļoti viņai šobrīd gribējās iet prom, tā nedrīkstēja rīkoties. Saņēmusies viņa ātrā solī devās pāri atklātajam plašajam pagalmam, cerēdama nenokļūt Teo redzeslokā. Ejot augšā pa figūru apsargātajiem pakāpieniem, viņa sev atgādināja, ka beigušās tās dienas, kad Teo viņu terorizēja.
Džeisija, stāvēdama atvērtajās pagalma puses durvīs, ievēroja Anniju raugāmies uz purpursarkano nīlzirgu, kas bija iespiests viņas vienā azotē, un sārto lācīti otrā.
– Tās ir manas meitas rotaļlietas.
Tātad Livija bija Džeisijas meita. Nevis Teo bērns.
– Kruķi berž man paduses, – Džeisija pasūdzējās, ielaižot Anniju pagalma puses koridorā. – Tāpēc piesēju pie tiem mīkstās mantiņas.
– Jā, izskatās interesanti.
Džeisija tikai pamāja, mīksto rotaļlietu dēļ ne visai droši noturēdama līdzsvaru.
Viņas nebija tuvas draudzenes, bet tajā sen pagājušajā vasarā Džeisija bija Annijai ļoti palīdzējusi. Pēc mātes šķiršanās divas reizes uz īsu brīdi apciemojot salu, Annija sameklēja savu glābēju, bet Džeisijas atturīgā uzvedība radīja neveiklību tikšanās laikā.
Annija noslaucīja kājas uz paklājiņa, kas bija nolikts pie durvīm iekšpusē.
– Kā tas tev gadījās?
– Paslīdēju uz ledus pirms divām nedēļām. Nepūlies vilkt nost zābakus, – viņa piezīmēja, kad Annija noliecās. – Grīda ir tik netīra, ka mazliet sniega neko nemainīs. – Viņa neveikli iekliboja no gaiteņa virtuvē.
Annija tomēr noāva zābakus un nekavējoties to nožēloja, jo drēgnums no akmens grīdas izgāja cauri zeķēm. Uz brīdi uznāca klepus, tad viņa izšņauca degunu. Nokvēpušā pavarda dēļ virtuve šķita vēl tumšāka nekā iepriekšējā reizē. Trauku kaudze izlietnē bija augstāka nekā pirms divām dienām, atkritumu grozs pārpildīts, un grīdu noteikti vajadzēja uzslaucīt. Apkārt redzamais skats lika justies neomulīgi.
Livija bija nozudusi, un Džeisija, aizklibojusi pie gara galda virtuves vidū, atslīga uz koka krēsla ar taisnu atzveltni.
– Es labi apzinos, kāda šeit netīrība, – viņa sacīja, – bet kopš nelaimīgā kritiena man ir ļoti grūti ar visiem pienākumiem tikt galā.
Džeisija bija saspringta, un Annija neatcerējās, ka viņa agrāk tāda būtu bijusi. Sievietes nervozitāte izpaudās ne tikai apgrauztajos nagos, bet arī ātrajās, nemierpilnajās roku kustībās.
– Izskatās, ka tavs kājas lūzums ir nelāgs, – Annija secināja.
– Turklāt galīgi nelaikā. Daudzi prot nostaigāt nepieciešamo termiņu ar kruķiem, bet par mani to nevar teikt. – Pacēlusi ar rokām slimo kāju, viņa uzlika to uz blakus krēsla. – Teo jau tāpat negribēja, ka es šeit strādāju, un tagad viss galīgi jūk un brūk… – Viņa pastiepa rokas augšup, tad, it kā attapusies, nolaida atpakaļ klēpī. – Apsēdies. Es piedāvātu tev kafiju, bet tā ir pārāk liela ņemšanās.
– Man neko nevajag, – Annija pateicās un apsēdās sāniski pret Džeisiju. Virtuvē atgriezās Livija ar notraipītu baltsārti svītrotu kaķēnu. Jaciņu un kurpes viņa bija novilkusi, bet purpursarkano bikšu gali rēgojās mitri. Džeisija to pamanīja, taču, padevusies apstākļiem, neko neteica.
Annija uzsmaidīja bērnam.
– Cik tev gadu, Livij?
– Četri, – Džeisija atbildēja meitas vietā. – Livij, grīda ir auksta, uzvelc čības.
Bērns atkal nozuda, tā arī nebilstot ne vārda.
Annija vēlējās kaut ko pajautāt par meitenīti, bet juta, ka tā būtu uzmācīga tincināšana, tāpēc labāk painteresējās par virtuvi.
– Kas šeit noticis? Māja ir ļoti pārvērtusies.
– Vai tas nav briesmīgi? Eljota sieva Sintija ir gluži vai apsēsta ar visu anglisko, kaut arī pati dzimusi Ziemeļdakotā. Viņai ienāca prātā ideja pārtaisīt māju par deviņpadsmitā gadsimta pili un izdevās pierunāt Eljotu iztērēt veselu bagātību tās pārbūvei, virtuvi ieskaitot. Tik daudz naudas izdot par kaut ko tik neglītu! Un pagājušajā vasarā viņi te nemaz neatbrauca.
– Tiešām izskatās vājprātīgi. – Annija sacēla kājas uz krēsla, lai pēdas nesaltu uz akmens grīdas.
– Mana draudzene Līza… tu viņu nepazīsti, jo viņa tajā vasarā bija aizbraukusi no salas… Līzai ļoti patīk, ko Sintija sadarījusi, bet viņai taču te nav jādzīvo. – Džeisija palūkojās uz sakodītajiem nagiem. – Es ļoti priecājos, kad Līza ieteica Sintijai pieņemt mani par saimniecības vadītāju pēc Villa aizbraukšanas. Ziemā šeit nav iespējams atrast darbu. – Krēsls nočīkstēja, kad viņa centās ieņemt ērtāku pozu. – Tagad, kad salauzu potīti, Teo mani atlaidīs.
Annija saslēja zodu.
– Tipiski Teo Hārpam – darīt pāri tam, kurš ir bezpalīdzīgs.
– Viņš, kā šķiet, ir mainījies. Nezinu. – Džeisijas skumīgā sejas izteiksme atgādināja Annijai kaut ko gandrīz aizmirstu. To, kā meitene tajā vasarā bija uzlūkojusi Teo – it kā viņš būtu visa viņas pasaule. – Es cerēju, ka biežāk tiksimies. Parunāsimies un tamlīdzīgi.
Tātad Džeisija joprojām bija iemīlējusies Teo. Annija atcerējās, ka bija apskaudusi Džeisijas maigo skaistumu, blondumu, kaut arī Teo neizrādīja viņai uzmanību. Annija centās būt taktiska.
– Varbūt tev tā jāuzskata par veiksmi. Teo nevar uzskatīt par nopietnu mērķi romantiskām attiecībām.
– Laikam gan. Viņš kļuvis savāds. Neviens uz šejieni nenāk, un viņš pats savukārt tikpat kā neiet uz pilsētu. Cauru nakti klīst pa māju, dienā vai nu jāj ar zirgu, vai sēž tornī un raksta. Viņš galvenokārt uzturas tur. Varbūt visi rakstnieki ir dīvaini. Es viņu gandrīz nemaz neredzu.
– Aizvakar, kad atnācu, uzskrēju viņam tieši virsū.
– Ak tā? Mēs ar Liviju bijām saslimušas, citādi tu būtu mani satikusi. Nogulējām gandrīz visu dienu.
Annija atcerējās mazo sejiņu otrā stāva logā. Varbūt Džeisija bija gulējusi, bet Livija gan ne.
– Teo tātad apmeties tornī, kur mēdza dzīvot viņa vecmāmiņa?
