oda pēc siena, putekļiem un aukstuma. Pēdējos gadus viņa tēvs turēja četrus zirgus, bet, kad ģimene aizbrauca no Peregrīnailendas, dzīvniekus pārveda uz salas staļļiem. Tagad Teo melnais ērzelis bija palicis viens.
Dejotājs klusu nobubināja un pacēla galvu virs steliņģa. Teo pat iedomāties nebija varējis, ka reiz atkal ieraudzīs Anniju. Un tomēr viņa bija te. Teo mājā. Teo dzīvē. Un līdz ar viņu bija atgriezusies arī pagātne. Teo paberzēja Dejotāja purnu.
– Pietiek ar tevi un mani, vecīt, – viņš teica. – Tu un es… un tie velni, kas uzradušies, lai neliktu mums mieru.
Zirgs pamētāja galvu. Teo atvēra steliņģi. Viņš nedrīkstēja to pieļaut. Neatlika nekas cits kā atbrīvoties no Annijas.
Piektā nodaļa
Jau sākumā Anniju naktī biedēja vienatne kotedžā, bet tas vakars bija ļaunāks, nekā varēja gaidīt. Logiem nebija aizkaru, tātad Teo ar savu teleskopu varēja jebkurā laikā viņu novērot. Gaismu nodzēsusi, viņa, taustīdamās pa tumsu, devās gulēt un pārvilka segu pār galvu. Bet nakts melnums tikai uzjundīja atmiņas.
Tas bija noticis neilgi pēc incidenta ar liftu. Rīgana atradās vai nu jāšanas nodarbībās, vai, ieslēgusies istabā, rakstīja dzejoļus. Annija sēdēja uz akmens pludmalē, iegrimusi sapņos par to, kā viņa, skaista, talantīga aktrise, tēlo lieliskā filmā. Tajā brīdī pie viņas pienāca Teo, iekārtojās blakus un izstiepa garās kājas. Puisis bija ģērbies haki krāsas šortos, kas viņam bija nedaudz par lielu. Turpat netālu paisuma viļņu izskalotā ieplakā skraidīja vientuļš krabis. Teo lūkojās tālumā uz sēkli, aiz kura plīsa viļņu galotnes.
– Piedod, Annij, par to atgadījumu. Es nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek.
Lai cik muļķīgi tas arī būtu, viņa nekavējoties piedeva Teo.
Kopš tā brīža, kad vien Rīgana bija aizņemta, Teo un Annija pavadīja laiku kopā. Viņš parādīja Annijai savus iecienītos salas nostūrus. Viņš sāka Annijai uzticēties – sākumā vilcinoties, bet pamazām kļuva arvien atklātāks. Pastāstīja, cik ļoti viņam nepatīk internātskolā, un ka raksta noveles, kuras nevienam nerādīšot. Viņi apsprieda savas iemīļotās grāmatas. Annija sevi pārliecināja, ka viņa ir vienīgā meitene, kurai Teo to visu stāsta. Viņa parādīja savus zīmējumus, kurus bija radījusi slepus no Marijas, jo māte viņu kritizētu. Galu galā Teo viņu noskūpstīja. Viņu. Anniju Hjūitu, kārnu, sienāzim līdzīgu piecpadsmitgadnieci ar pārāk garenu seju, pārāk lielām acīm un pārāk cirtainiem matiem.
Pēc tam katru mirkli, kad Rīgana bija prom, viņi pavadīja kopā, parasti lielajā alā bēguma laikā, gulšņājot slapjajās smiltīs. Teo pieskārās Annijas krūtīm virs peldkostīma, un viņai šķita, ka reibst no laimes. Kad viņš noņēma peldkostīma augšdaļu, viņa kaunējās, ka krūtis nav lielākas, un aizklāja tās ar plaukstām. Teo pavilka Annijas rokas nost un aptaustīja ar pirkstiem viņas krūšu galiņus.
Anniju pārņēma ekstāze.
Drīz vien viņi viscaur aptaustīja viens otru. Teo, atvilcis Annijas šortu rāvējslēdzēju, ieslidināja plaukstu viņai biksītēs. Neviens zēns nebija viņu tur aizticis. Hormoni viļņoja un nekavējoties radīja baudas izjūtas.
Arī Annija glāstīja Teo un, pirmo reizi sajūtot mitrumu plaukstā, domāja, ka nodarījusi viņam pāri. Viņa bija iemīlējusies.
Bet tad situācija mainījās. Bez jebkāda iemesla Teo sāka no viņas izvairīties. Māsas un Džeisijas klātbūtnē viņš izteicās nievīgi par Anniju.
– Ak, neesi nu tik muļķīga. Tu uzvedies bērnišķīgi, Annij.
Viņa mēģināja aprunāties ar Teo divatā, noskaidrot, kāpēc viņš tā uzvedas, bet viņš izvairījās no tikšanās. Tad Annija atrada vairākus savus tik dārgos gotiskos romānus papīra vākos peldbaseina dibenā.
Kādā saulainā jūlija dienā viņi četratā gāja pa tīreli un šķērsoja tiltiņu – Annija un dvīņi pa priekšu, Džeisija nedaudz aiz muguras. Annija, cenšoties atstāt iespaidu uz Teo un parādīt, cik viņa izsmalcināta, stāstīja par dzīvi Manhetenā.
– Es braucu ar metro jau kopš desmit gadu vecuma un…
– Beidz lielīties, – Teo viņu pārtrauca. Tad viņa dūre ietriecās Annijai mugurā.
Viņa nolidoja no tilta ar seju rāvainajā ūdenī, rokas un kājas bija slapjas, ceļgali grima dūņās. Viņa pūlējās tikt laukā, bet pie matiem un drēbēm kā čūskas ķērās trūdošas ūdenszāles un zilzaļu aļģu pikuči. Izspļāvusi no mutes dubļus, Annija berzēja acis, lai kaut ko redzētu, taču nekas neizdevās, un viņa ieraudājās.
Rīgana un Džeisija pārbijās tikpat ļoti kā Annija, un galu galā abas kopīgiem spēkiem izvilka viņu no dūksts. Annija bija sāpīgi sasitusi celi un pazaudējusi ādas sandales, kas bija nopirktas par pašas iekrāto kabatas naudu. Asarām ritot pa rāvas notašķītajiem vaigiem, viņa nostājās uz tilta kā radījums no šausmu filmas.
– Kāpēc tu tā darīji?
Teo viņu nomēroja ar akmenscietu skatienu.
– Man nepatīk lielībnieki.
Rīganai arī acīs saskrēja asaras.
– Nestāsti nevienam, Annij! Lūdzu, nestāsti. Teo būs ļoti lielas nepatikšanas. Viņš nekad vairs tā nerīkosies. Teo, apsoli viņai.
Taču Teo devās prom, neapsolījis neko.
Annija nevienam nebilda ne vārda. Nestāstīja toreiz. Ne arī daudz vēlāk.
Nākamajā rītā Annija klīda pa kotedžu, mēģinādama pēc ciešā miegā pavadītas nakts kārtīgi pamosties, lai atkal dotos biedējošajā ceļā uz Hārpu namu. Galu galā viņa palika studijā, kur jutās drošībā – ārpus Teo teleskopa redzamības robežām. Marija bija paplašinājusi kotedžas otru pusi, izbūvējot plašu, labi izgaismotu darba telpu. Krāsu plankumi uz kailās grīdas liecināja par mākslinieku plejādi, kas gadu gaitā šeit strādājuši. Uz gultas zem vairākām kartona kastēm vienā stūrī vīdēja koši sarkans pārklājs. Blakus gultai stāvēja divi koka krēsli ar pītu niedru sēdekli, nokrāsoti dzelteni.
Ar gaišzilo sienu, sarkano gultas pārklāju un dzeltenajiem krēsliem bija paredzēts radīt iespaidu kā van Goga gleznā “Guļamistaba Arlā”, bet murālija pie garākās sienas dabiskā lielumā atainoja, kā taksometrs ar priekšgalu ietriecas veikala skatlogā. Annijai atlika tikai lūgt Dievu, lai viņas mantojums nebūtu šis sienas gleznojums, jo viņa nespēja iedomāties, kā to dabūt prom, nepārdodot visu namu.
Viņa iztēlojās māti šajā istabā aptekājam māksliniekus, kā viņa nekad nedarīja ar meitu. Marija ticēja, ka māksliniekiem jāceļ pašapziņa, bet viņa atteicās iedrošināt meitu zīmēt vai tēlot, kaut arī Annija vēlējās izpausties gan vienā, gan otrā jomā.
– Mākslas pasaule ir odžu midzenis. Pat ja esi milzīgi apdāvināta – kāda tu neesi –, tā noēd cilvēkus dzīvus. Tev es to nenovēlu.
Marijai būtu veicies daudz vairāk
