izturīgi melni zābaki, bez cepures, kupliem blondiem matiem, ap kaklu melni zaļa adīta šalle ar rombveida rakstu. Paliekusies viņa paņēma no piekabes dāvanu maisiņu, no kura rēgojās plāns iesaiņojamā papīra gals.
Annija ļoti nopriecājās, ka beidzot redzēs seju, kas nav saistīta ar Hārpu namu. Steidzoties uz durvīm, viņa gandrīz paklupa pār gleznas audeklu.
– Es esmu Barbara Roza, – sieviete teica, draudzīgi pamājot. – Jūs te esat jau gandrīz nedēļu, un es nospriedu, ka jāatbrauc ciemos, jāaprauga, kā jums klājas. – Koši sarkanā lūpukrāsa izcēlās ziemīgi bālajā sejā, un, sievietei nākot augšā pa kāpnēm, Annija ievēroja pāris tušas traipiņu zem viegli pietūkušajām acīm.
Annija lūdza Barbaru ienākt un aicināja novilkt mēteli. – Paldies, ka atsūtījāt savu vīru, lai palīdz man pirmajā dienā. Vai vēlaties kafiju? – Annija piedāvāja, paņēmusi viešņas mēteli.
– Labprāt. – Barbara bija ģērbusies melnās elastīga auduma biksēs un tumši zilā džemperī, kas piekļāvās viņas apaļīgajām formām. Viņa noāva zābakus un, izplatot spēcīgu ziedu smaržu, sekoja Annijai uz virtuvi ar dāvanu maisiņu rokā. – Uz salas vispār sievietei vienai ir vientuļi, turklāt šeit, tik tālu… – Viņas pleci parāvās uz augšu un nodrebēja. – Var notikt daudz kas slikts, ja esi viena.
Tie nudien nebija vārdi, ko Annija vēlētos dzirdēt no pieredzējušas salinieces.
Kamēr Annija gatavoja svaigu kafiju, Barbara aplūkoja virtuvi, novērtējot kičīgo sāls un piparu dzirnaviņu komplektu uz palodzes un melnbaltās litogrāfijas pie sienas. Viņas sejas izteiksme pauda gandrīz ilgošanos.
– Vasarās te brauca visādi slaveni cilvēki, bet jūs neatceros redzējusi.
Annija ieslēdza kafijas automātu.
– Es vairāk esmu pilsētniece.
– Peregrīnailenda noteikti nav piemērota pilsētniecei pašā ziemas vidū. – Barbarai patika runāt, un, kad kafijas automāts sāka šņākt, viņa jau apsprieda īpaši aukstos laika apstākļus un to, cik grūti saliniecēm gaidīt mājās vīrus, kas devušies zvejot bargajā okeānā. Annijai bija piemirsies, cik sarežģīti noteikumi ierobežo omāru zvejas tīklu izvietošanu, un Barbara ļoti labprāt viņai tos izklāstīja.
– Mēs ejam jūrā no oktobra sākuma līdz pirmajam jūnijam. Tad pievēršamies tūristiem. Vairumā citu salu zveja turpinās no maija līdz decembrim.
– Vai nav vieglāk, kad laiks jau ir silts?
– Jūrā ķibeles gadās arī siltā laikā. Bet ziemā omārus var dārgāk pārdot, tāpēc tagad zvejai ir savas priekšrocības.
Annija beidza gatavot kafiju. Viņas iznesa krūzes pie galda priekšējā istabā. Barbara pasniedza Annijai dāvanu maisiņu un apsēdās uz krēsla viņai iepretim. Maisiņā bija melnbalta šalle tādā pašā rombveida rakstā kā Barbarai.
Ar vienas rokas plaukstu notraususi no galda Annijas atstātās grauzdētās brokastu maizītes drupačas, viešņa ieslaucīja tās otrā.
– Daudzas no mums ar adīšanu ziemā kavē brīvo laiku. Es arī citādi kļūstu nervoza. Mans dēls tagad dzīvo Bangorā. Agrāk diendienā redzēju mazdēlu, bet nu, ja paveicas, ik pēc pāris mēnešiem. – Barbarai aizmiglojās acis it kā uz raudāšanu. Viņa strauji piecēlās un aiznesa savāktās drupačas uz virtuvi. Atgriezusies viņa vēl nebija atguvusi savaldību. – Meita Līza arī runā par pārvākšanos. Ja tā notiks, es vairs neredzēšu abas mazmeitas.
– Vai Līza ir Džeisijas draudzene?
Barbara pamāja.
– Šķiet, ugunsgrēks skolā viņai bija pēdējais piliens.
Annija miglaini atcerējās nelielo ēku, kur atradās salas skola. Tā bija uzcelta kalnā pie kuģu piestātnes.
– Es nezināju, ka noticis ugunsgrēks.
– Jā, decembra sākumā, tieši pēc Teo Hārpa ierašanās. Elektrības īssavienojums. Skola nodega līdz pamatiem. – Barbara uzsita pa galdu, nozibot sarkani lakotiem nagiem. – Piecdesmit gadus salas bērni to apmeklējuši, pēc tam turpinot mācības vidusskolā cietzemē. Tagad mēs izmantojam vecu pārvietojamo māju – neko citu pilsēta nevar atļauties.
– Bet Līza sola nepieļaut, ka meitenēm jāmācās treilerī.
Annija nebrīnījās, ka sievietes grib doties prom. Tikai iztēlē dzīve uz mazas salas saistījās ar vienu vienīgu romantiku. Īstenība bija citāda.
Barbara grozīja uz pirksta laulības gredzenu – šauru zelta stīpiņu ar ļoti mazu briljantiņu.
– Ne jau man vienai tā klājas. Džūdijas Kesteres dēlu sieva mēģina pierunāt pārcelties pie viņas vecākiem kaut kur Vērmontā, un Tildija… – Viņa pavēcināja roku, it kā negribētu vairs par to domāt. – Cik ilgi šeit paliksiet?
– Līdz marta beigām.
– Ziemā tas ir ilgi.
Annija paraustīja plecus. Kotedžas īpašuma tiesību noteikumi nebija vispārzināmi, un viņa negrasījās arī turpmāk tos izpaust. Citādi rastos iespaids, ka viņu var kontrolēt. Pietika jau ar to, ka viena no lellēm to apgalvoja.
– Vīrs man vienmēr saka, lai nejaucos citu cilvēku darīšanās, – Barbara turpināja, – bet man nebūs miera, ja nebrīdināšu, ka vienai šeit dzīvot ir grūti.
– Man nekas slikts nenotiks. – Annija to pateica tā, it kā pati tam ticētu.
Barbaras raižpilnā sejas izteiksme nebūt neiedrošināja. – Te ir tālu no pilsētas. Un kad ieraudzīju mašīnu… Ja nav asfaltēta ceļa, ziemas laikā nav viegli turp aizbraukt.
Annija to jau bija sapratusi.
Pirms došanās prom Barbara uzaicināja viņu uzspēlēt ar saliniecēm Bunco.
– Galvenokārt sapulcējamies mēs, vecmāmiņas, bet es pasaukšu arī Līzu. Jums abām vecuma ziņā būs saskanīgāk. Annija ātri piekrita. Viņai nebija vēlēšanās neko spēlēt, bet bija nepieciešams aprunāties ar vēl kādu, ne tikai ar lellēm un Džeisiju, kura, lai cik mīļa, nerosināja uz viedokļu apmaiņu.
Teo pamodināja troksnis. Šoreiz tie nebija murgi sapnī – kāda skaņa nāca no ārpuses. Viņš atvēra acis un ieklausījās.
Pat īsti neatmodies, drīz vien viņš aptvēra, ko dzird. Apakšstāvā pulkstenis sita stundas.
Trīs… Četri… Pieci…
Teo uzslējās gultā sēdus.
Pulkstenis bija sabojājies kopš vecmāmiņas Hildijas nāves pirms sešiem gadiem.
Nometis segu, Teo sasprindzināja dzirdi. Melodiskās skaņas bija apslāpētas, tomēr dzirdamas. Viņš skaitīja – septiņi… astoņi… Tās turpinājās. Deviņi… desmit… Pie divpadsmit
