tiktu no tās mājas prom.
Es viņam iesperšu, Pīters nemierīgi piedāvāja. Taču viņš ir briesmīgi liela auguma.
Teo, nopētījis Kia, nolēca no Dejotāja un piesēja viņu ceļa otrā pusē pie koka.
– Tāds braucamais pie mums nav derīgs. Tev tas būtu jāzina.
– Tūlīt pat nopirkšu citu.
Veltījis Annijai ilgu skatienu, Teo atvēra mašīnas durvis un iesēdās tajā.
– Pastum.
– Es?
– Tā ir tava mašīna.
Draņķis. Viņai nepietika spēka tādam uzdevumam, un Teo to labi zināja, bet tas viņu netraucēja izsaukt pavēles, kamēr viņa stūma mašīnu no aizmugures. Tikai tad, kad Annija sāka klepot, viņš, atteicies no vietas pie stūres, ar pirmo grūdienu dabūja viņas mašīnu laukā no grāvja.
Annijas drēbes bija notašķītas, seja netīra, bet Teo gandrīz pat rokas nebija notraipījis. Toties, ja notikušo vērtēja no gaišās puses, viņš nebija ievilcis Anniju krūmos, lai pārgrieztu viņai rīkli, tāpēc viņa pieņēma, ka nav iemesla žēloties.
Nākamajā dienā, uzkarinot jaku un mugursomu uz āķa pie Hārpu nama pagalma puses durvīm un apmainot zābakus pret sporta apaviem, Annija joprojām domāja par tikšanos ar Teo. Tas, ka Teo nebija viņu fiziski aizskāris, nenozīmēja, ka viņš tā nerīkosies turpmāk. Viņai tāpat bija skaidrs, ka Teo viņu neaiztika, jo nevēlējās iekulties nepatikšanās ar policiju, ja gadījumā krastā tiktu izskalotas sievietes mirstīgās atliekas.
Gluži kā Rīgana… Annija atvairīja šo domu. Rīgana bija vienīgais cilvēks, kas Teo bija dārgs.
Apejot ap stūri, viņa ieraudzīja Džeisiju nekustīgi sēžam virtuvē pie galda. Viņa bija džinsos un džemperī – citā apģērbā Annija viņu nebija redzējusi –, un viņai šis ikdienišķais ietērps ne visai piestāvēja. Džeisijai būtu jāvalkā koķetas vasaras kleitiņas un jānēsā lielas saulesbrilles, vadot Alabamā sarkanu auto ar nolaižamo jumtu.
Annija nolika klēpjdatoru uz virtuves galda. Nepaskatīdamās uz viņu, Džeisija gurdi sacīja:
– Tas ir beidzies. – Viņa atbalstījās ar elkoņiem pret galdu un saberzēja deniņus. – Šorīt, atgriezies no izjādes, Teo atsūtīja man īsziņu. Viņam esot jāaizbrauc uz pilsētu, bet pēc tam mums būšot jārunā par citu vienošanos.
Annija apvaldīja vēlmi sākt asu kritiku.
– Tas vēl nenozīmē, ka viņš tevi atlaidīs. – Lai gan īstenībā īsziņas jēga bija tieši tāda.
Džeisija beidzot uzlūkoja viņu. Gara blondo matu cirta nokarājās gar bālo vaigu.
– Mēs abas saprotam, ka viņš to izdarīs. Pāris dienu varu palikt pie Līzas, bet ko lai es daru pēc tam? Mana maziņā… – Džeisijas seja savaikstījās. – Livija tāpat jau daudz pārcietusi.
– Es parunāšu ar Teo. – Annijai to nepavisam negribējās darīt, bet prātā nenāca nekas cits Džeisijas mierināšanai. – Vai… vai viņš vēl ir pilsētā?
Džeisija pamāja.
– Viņš aizveda atkritumus, jo es to nespēju. Kā lai viņu vaino par vēlmi tikt no manis vaļā? Es netieku galā ar pienākumiem, par kuriem man maksā algu.
Annija gan varēja Teo vainot, un viņai nepatika ilgpilnā atmaigusī izteiksme Džeisijas acīs. Vai pieķeršanās cietsirdīgiem vīriešiem bija viņas uzvedības stils?
Džeisija uzrāvās kājās no galda un pastiepās pēc kruķiem.
– Jāaiziet apraudzīt Liviju.
Annijai prātā bija izdarīt kaut ko ļaunu Teo, kamēr viņa nav mājās. Kaut ko tādu, lai viņš aizbrauktu prom no salas. Paņēmusi no ledusskapja kečupa pudeli, viņa uzkāpa augšā un pa durvīm koridora galā iegāja tornī. Viņa devās uz torņa vannas istabu, kur pie dušas kabīnes karājās mitrs dvielis.
Izlietne izskatījās tīri izmazgāta pēc rīta skūšanās. Viņa apgrieza otrādi līdzpaņemto kečupa pudeli un izspieda plaukstā pāris pilienu. Nedaudz. Tikai mazliet. Pirkstus izpletusi, viņa tos pārlaida gar spoguļa apakšējās malas kreiso stūri, atstājot tik tikko samanāmas sarkanu plankumu pēdas. Tas nebija uzkrītoši. Tā, lai izskatītos vai neizskatītos pēc asiņainiem pirkstu nospiedumiem. Tik viegli, ka viņam būs jābrīnās, vai nav tos ievērojis no rīta, vai arī kaut kas noticis viņa prombūtnes laikā.
Protams, daudz iespaidīgāk būtu atstāt gultas spilvenā iedurtu nazi, bet, ja viņa atļautos tik daudz, Teo sāktu aizdomās turēt viņu, nevis spokus. Annija gribēja, lai Teo sāktu šaubīties par paša saprātu, nevis meklētu, kas ielauzies viņa īpašumā, – tieši tāpat kā tad, kad viņa pagājušajā nedēļā bija padarbojusies ar viņa vecmāmiņas pulksteni.
Nakts vidū viņa bija aizgājusi atpakaļ uz Hārpu namu. Tas bija riskants pasākums. Un viņai ilgi nācās saņemties šādam solim. Bet baiļu satraukums visnotaļ atmaksājās. Pirms tam dienā viņa bija pārbaudījusi, vai torņa ārdurvis nečīkst. Viss bija klusu, kad viņa naktī, īsi pirms diviem, iegāja tornī. Ielavīties dzīvojamā istabā, kamēr Teo guļ augšstāvā, nebija pārāk grūti. Viņa atvilka pulksteni no sienas, lai ieliktu jaunu bateriju vecās vietā, kuru bija izņēmusi jau iepriekš. Kad tas bija padarīts, viņa noregulēja laiku tā, lai pulkstenis nosistu divpadsmit reižu, bet tikai tad, kad pati jau atradīsies drošībā kotedžā. Viss izdevās ģeniāli.
Taču atmiņas par pastrādāto Anniju neiepriecināja. Pēc visa, ko Teo bija nodarījis, viņas blēņošanās drīzāk bija bērnišķīga, nevis draudpilna. Viņai vajadzēja izgudrot kaut ko bīstamāku, bet prātā nenāca nekas tāds, par ko viņu nevarētu pieķert.
Annija saklausīja aiz muguras troksni. Asi ievilkusi elpu, viņa apsviedās apkārt.
Tas bija melnais kaķis.
– Ak kungs… – Annija noslīga uz ceļiem. Kaķis vēroja viņu zeltainām acīm. – Kā tu te iekļuvi? Vai viņš tevi ievilināja? Turies no viņa pa gabalu. Tu nedrīksti te nākt.
Kaķis ieskrēja Teo guļamistabā. Annija viņam sekoja, bet dzīvnieks palīda zem gultas. Viņa nometās uz vēdera un mēģināja izvilināt kaķi laukā.
– Nāc nu, kaķīt. Nāc, nāc, kaķīt.
Viņš pat nepakustējās.
– Teo tevi ēdina, vai ne? – Annija secināja. – Neļaujies. Tev nav ne jausmas, ko viņš ieliks tavā ēdienā.
Kaut gan kaķis neņēma vērā Annijas pūles, viņa sadusmojās.
– Muļķa kaķi! Es cenšos tev palīdzēt.
Kaķis iecirta nagus paklājā, izstaipījās un nožāvājās viņai sejā.
Annija
