varētu ieiet.
Mazliet šokēts, Olverstoks brīdi stāvēja uz sliekšņa un raudzījās uz sanākušajiem ļaudīm. Lufra gulēja pie Frederikas kājām. Suns pazina gluži patīkamo ciemiņu, kura brīnumdari pirksti bija spējuši atrast vietu uz Lufras skausta, kurai viņš pats nevarēja piekļūt, lai pakasītu. Dzīvnieks priecīgi slējās kājās, sveicinot ierējās un metās uz priekšu. Kādu īsu mirkli Vikenam šķita, ka suns grasās marķīzam uzbrukt, bet maitu lijai līdzīgā dāma, kura nesaprata dzīvnieka ķermeņa valodu un nepamanīja pat nevaldāmo astes luncināšanu, sāka spiegt un atgādināja pārējiem, ka viņa taču jau brīdinājusi par šā mežonīgā radījuma ļauno dabu, un pieprasīja suni nošaut.
Marķīzs atvairīja suņa kvēlos prieka apliecinājumus un sacīja: – Paldies! Esmu tavs parādnieks, bet nu jau pietiks. Guli, Luf! Guli!
Parka dežuranti pārmija zīmīgus skatienus. Viņiem vairs nebija nekādu šaubu, ka suns pieder marķīzam. Frederika manīja, ka Lufra ir gana izdarījis, lai attaisnotu savu nerātno uzvedību; viņa piecēlās, devās pie Olverstoka un sacīja: – Ak, brālēn! Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es priecājos, ka sastapu jūs mājās! Tas jūsu nevaldāmais suns ievilka mani pagalam nepatīkamā starpgadījumā. Es varu pilnīgi nopietni paziņot, ka vairs nekad neuzņemšos uzdevumu vest viņu pastaigā.
Frederikai par lielu atvieglojumu, Olverstoks šos vārdus uzklausīja, ne aci nepamirkšķinājis; viņš noliecās pie Lufras un klusi pateica: – Frederika, jūs mani satriecat! Kas īsti notika?
Triju balsu koris viņam sāka stāstīt par negadījumu. Viņš pārtrauca runātājus un aizrādīja: – Pa vienam, lūdzu! Ja vien jūs vēlaties, lai es izprotu lietas būtību.
Lopkopis un Frederika apklusa, taču maitu lijai līdzīgā dāma iedegās vēl vairāk. Viņa sacīja, ka ļaudis jau varot mēļot par visādiem Barselonas kollijiem, ja vēlas, bet viņa tādās runās neticot ne vārdam: – Kaut kas nedzirdēts! Cilvēks vairs nevar aiziet uz parku ieelpot svaigu gaisu, lai nepiedzīvotu tāda nezvēra uzbrukumu.
Marķīzs nolēma izmantot savu draudīgāko ieroci – viņš pielika pie acs monokli. Pat stipri vīri bija atkāpušies, kad viņiem tika pievērsts šāds skatiens. Maitu lijai līdzīgā dāma neatkāpās, taču vārdi palika neizteikti.
Tad marķīzs sacīja: – Atvainojiet, kundze! Man ir bezcerīgi slikta atmiņa, tomēr es domāju, ka man nav bijis tas prieks ar jums iepazīties. Māsīc, lūdzu, iepazīstiniet mūs!
Frederika, ātri mainījusi savu pirmo, ne pārāk glaimojošo iespaidu par viņu, nekavējoties atbildēja: – To es diemžēl nevaru, jo man nav ne mazākās nojausmas, kas viņa ir un kālab te ieradusies. Varbūt vēlējās pārliecināties, ka jūs no tiesas esat mans brālēns, par ko viņa, kā liekas, ļoti šaubījās.
– Tas neizskatās pēc īpaši atbilstīga iemesla, – lords noteica. – Lai nu kā, cienītā kundze, ja jūs, kādu man nezināmu motīvu vadīta, vēlējāties pārliecināties par šo jautājumu, tad uzskatiet, ka tas ir noticis. Mēs ar mis Merivilu esam brālēns un māsīca.
– Mani tas nepavisam neinteresē, milord, – sieviete, koši nosarkdama, pavēstīja. – Pateikšu jums vēl vairāk… ja es neuzskatītu to par savu pienākumu, tad nemaz nebūtu šurp nākusi. Ja es nebūtu pamanījusi, ka brīdī, kad mis Merivila ierunājās par savu brālēnu marķīzu, tie divi… tie divi lišķi jau bija gatavi pieļaut, lai tas ļaunais nezvērs uzbrūk itin visiem, kas atrodas parkā!
No parka dežurantu puses atskanēja vārgi mēģinājumi protestēt, taču marķīzs izlikās tos nedzirdam. – Man nebija ne jausmas, ka viņš ir tik bīstams, – Olverstoks sacīja. – Ceru, ka jūs netikāt savainota, kundze?
– Es jau neteicu, ka viņš uzbruka man! Bet…
– Viņš vispār nevienam neuzbruka! – iejaucās Frederika.
– Ak tad tā tas bija? Un viņš nenogāza no kājām to mazo nabaga puisēnu un pārējos nenobiedēja līdz nāvei? Nē, nē, protams!
Frederika iesmējās. – Nē, to mazo zēnu viņš nenogāza no kājām. Iesākumā bērni no viņa nobijās, bet ātri vien nomierinājās, tiklīdz bija sapratuši, ka suns vēlas vienīgi parotaļāties ar viņiem. Patiesību sakot, bērni pat lūdza, lai nākamajā dienā es suni atkal atvedu uz parku.
– Bet manām govīm gan viņš uzbruka! – iejaucās lopkopis. – Un tās jūsu runas par to, kā viņš govis sadzina barā, jo tā ticis audzināts Spānijā… Un tā nu noteikti nebija! Es jau nu Spānijā nekad neesmu bijis, i’ nemaz ar’ netaisos to darīt, jo īsti nesaprotos ar visādiem svešniekiem, tomēr gribu pateikt, ka govis ir govis visur pasaulē un pat garā tumši pagāni nemācītu suni govis dzīt barā tādā veidā, kā to darīja šis brutālais zvērs. Misters Manslovs, es ļoti atvainojos, jūsu gaišība, sacīja, ka tas suns ir krancis. Es tikai gribu pateikt, ka viņš nav nekāds kollijs. Ne Barselonas, ne arī kāds cits…
Jaunākais parka dežurants, sapratis, ka pienākusi viņa kārta runāt, sāka žņaudzīt rokās cepuri un pievērsa lordam lūdzošu skatienu. Viņš sāka skaidrot, ka tas nav bijis domāts kā apvainojums, bet mis ir nodēvējusi suni par Barselonas kolliju, tomēr viņš tam nevarējis noticēt un nevarētu pat tad, ja dzīvotu simts gadu un viņam nemitīgi iegalvotu pretējo. Viņš apņēmīgi nopūtās.
– Es arī tā ceru, – sacīja marķīzs. – Protams, ka Lufra tāds nav. – Viņš pagriezās pret Frederiku un, kā garlaicības un apnikuma mākts, sacīja: – Nē, nudien, māsīc, jūs esat tik izklaidīga! Tas ir medību suns, bet ne kollijs. Un es jums teicu nevis Barselonas, bet gan Beludžistānas! Beludžistānas, Frederika!
– Vai manu! Tiešām, jūs tā sacījāt. Cik… cik muļķīgi no manas puses, – viņa nedroši novilka.
Abiem parka dežurantiem šis marķīza skaidrojums likās gluži pieņemams. Vecākais sacīja, ka viņam tieši tā esot licies, bet jaunākais teicās jau no paša sākuma zinājis, ka sunim nav nekādas saistības ar Spāniju. Lopkopis bija gaužām neapmierināts, un maitu lijai līdzīgā dāma iesaucās: – Es neticu, ka uz pasaules vispār ir tāda vieta!
– O, tāda ir gan! – sacīja lords, iedams uz loga pusi, kur atradās divi globusi. Viņš iekustināja vienu no tiem. – Nāciet un pati pārliecinieties!
Viņa aicinājumam paklausīja visi, un Frederika pārmetoši sacīja: – Ja vien jūs man būtu norādījis, ka runa ir par Āziju, brālēn!
– Ak, Āzija! – bilda vecākais parka dežurants un nopriecājās, ka beidzot viņam ataususi gaisma. – Tad jau laikam var sacīt, ka indiešu suns.
– Nu, īsti precīzi tas vis nebūs, – iebilda Frederika. – Vismaz es tā nedomāju. Lūk, te ir tā vieta. Tas ir ļoti mežonīgs nostūris, un suni vajadzēja slepus izvest no turienes, jo vietējie iedzīvotāji ir noskaņoti naidīgi. Tieši tāpēc jau es arī sacīju, ka šis ir ļoti rets dzīvnieks. Viņš ir vienīgais Beludžistānas suns mūsu valstī, vai ne, brālēn?
– Es no sirds ceru, ka tieši tā, – lords neizteiksmīgi attrauca.
– Un es savukārt varu sacīt, ka tas visu padara vēl daudzkārt ļaunāku! – paziņoja
