un, ja vien nevēlas dabūt plaušu iekaisumu, viņai steigšus jādodas atpakaļ gultā.
Meitene paklausīja. Kamēr mis Vinšema pavāram lika pagatavot maizes pudiņu un auzu tumi, bet pati steidza sajaukt mikstūru, ko nabaga sirdzējai nāksies lietot, lai izdziedētos, Frederika izslīdēja no mājas. Viņa apzinājās, ka, pasakot mis Vinšemai par savu nodomu doties ierastajā pastaigā, vajadzēs paciest lekciju par uzvešanos Londonā – tā nedrīkst būt tikpat brīva, kā ierasts Herefordšīrā. Mis Vinšema pavisam noteikti censtos pierunāt Frederiku, lai viņa ņem līdzi kādu apteksni vai Feliksu. Frederika uzskatīja, ka ir jau pārsniegusi to vecumu, kad obligāti nepieciešama kāda pavadone, turklāt bija paguvusi noskaidrot, ka Londonas kalpotāji nealkst piedalīties garās pastaigās, tālab saprātīgāk bija gluži vienkārši klusi pazust no acīm, pasakot vienīgi Badlam, kurp grasās doties. Badls tikai nošūpoja galvu un noklakšķināja mēli, izrādīdams nelielu neapmierinātību, tomēr nekādi necentās Frederiku atturēt no došanās pastaigā un piedāvāja paņemt par pavadoni māsteru Feliksu.
Tā kā Felikss jau bija izlūdzies no Frederikas puskronu, jo tieši tik daudz maksāja ieejas biļete Mērlina Mehānikas muzejā – tas bija atvērts katru dienu no pulksten vienpadsmitiem līdz trijiem –, māsa izvairījās aicināt Feliksu pastaigā, jo viņš pavisam noteikti būtu atteicies.
Frederikas ceļa mērķis šajā reizē bija Grīnparks. Ne viņa, ne arī Harita līdz šim nebija to apmeklējušas. Kabatas formāta ceļvedī tas netika uzskatīts par ievērojamu. Bija minēts, ka Grīnparkā atrodas Konkordijas templis, kas tur uzcelts tūkstoš astoņi simti četrpadsmitajā gadā par godu uzvarai, taču tagad, pēc četriem gadiem, šī pagaidu celtne ir sagrauta, un Harita uzskatīja, ka Grīnparks īsti nav apmeklējuma vērts.
Frederiku tomēr bija ieinteresējuši ceļveža remdenie slavinājumi par to, ka šajā parkā ir “vairākas patīkamas promenādes”, un viņa nolēma Lufru pastaigā aizvest tieši uz turieni, nevis uz modernāko Haidparku, kur dīkdieņi bija vairāk noskaņoti uzsākt koķetēšanu ar godīgām gājējām.
Sava četrkājainā pavadoņa rauta pa dažādām ielām, viņa manāmi sakarsa un pie Bātas vārtiem bija priecīga, ka var atlaist suni no pavadiņas; Lufra pie tās nekādi nevēlējās pierast. Suns metās uz priekšu un sāka šaudīties šurpu turpu, izpētot apkārtni – asti izsliedams gaisā un cerīgi ošņādams pēdas, kas varbūt liecinātu, ka tuvumā atrodams kāds trusis. Kad Frederika devās uz parka ziemeļaustrumu malu, kur atradās neliels dīķis, Lufra pienesa viņai klāt sprunguli un gaidīja, kad viņa to iemetīs ūdenī un mudinās doties pakaļ. Kad Frederika nolēma iesaistīties rotaļā, suns jau atkal aiztraucās, jo ar patiesu prieku bija atklājis, ka tie kustīgie objekti, ko viņš neskaidri pamanīja ne pārāk tālu, ir bērni, kas rotaļājas ar košas krāsas bumbu. Lufra mīlēja bērnus un labprāt rotaļājās ar bumbu. Suns devās bērnu pulciņa virzienā, labsirdīgi luncinādams asti un sasliedams gaisā ausis. Lufra bija augumā liels, un suņa straujā tuvošanās sabiedēja mazāko grupas dalībnieci, kura sāka bailēs spiegt un metās meklēt aizstāvību pie aukles, kas bija iegrimusi aizrautīgā tenkošanā ar savu draudzeni aizvējā pie parka uzrauga namiņa. Lufra bija neizpratnē, taču tad pievērsa uzmanību jaunākajam no diviem zēniem, kurš rokā turēja bumbu, un iedrošinoši ierējās. Māsters Džons, aizmirsis par to, ka vīrietim jāizrāda lepnums un drosme, nometa bumbu zemē un aizskrēja pakaļ savai māsai tik ātri, cik vien tuklās kājeles spēja viņu panest. Vecākais zēns, zobus sakodis, stāvēja uz vietas. Lufra ar purnu iebikstīja bumbai, paripināja to uz priekšu, atkal noķēra un beigu beigās izspļāva pie sastingušā cilvēkbērna kājām. Māsters Frenks spēji izelpoja un uzsauca nopakaļ abiem bēdzējiem: – Viņš tikai grib ar mums parotaļāties, jūs… zaķpastalas! – Zēns visai piesardzīgi pacēla bumbu un aizsvieda tik tālu, cik vien varēja. Pārāk tālu gan tas nebija, taču Lufra to uzskatīja par labas gribas žestu, aiztraucās tai pakaļ un atnesa zēnam. Māsters Frenks nu jau daudz drošāk, tomēr vilcinoties paplikšķināja pa suņa muguru. Lufra nolaizīja zēna zodu, un daudzsološā draudzība jau varēja sākties, taču tad skaļi kā sirēna iekliedzās aukle un aizrādīja, lai puika neaiztiek to nejauko, nikno suni. Māsters Džons bēgdams bija nogāzies uz vēdera. Kamēr Frederika atsteidzās uz notikuma vietu, viss jau norisinājās pilnā sparā. Aukle spalgi klaigāja, divi jaunākie bērni birdināja asaras, bet māsters Frenks iecirtīgi atteicās pamest savu jauniegūto draugu.
Frederika valdonīgā balsī piesauca Lufru sev klāt, un suns atnāca, zobos nesdams bumbu. Kā jau cilvēks, kas ilgus gadus pieradis vadīt lielu saimniecību, Frederika to atņēma un ātri vien pārtrauca aukles žēlabas. – Viss ir kārtībā. Nu jau pietiks! – Pēc tam viņa paraudzījās uz māsteru Džonu un teica: – Ceru, ka tu nesavainojies, kad nokriti. Tās asaras noteikti nebija tālab, ka mans suns vēlējās ar tevi parotaļāties, jo tu esi liels zēns, tas man ir pilnīgi skaidrs. Paspied viņam ķepu, parādi, ka tu negribēji būt nepieklājīgs, tā skriedams projām. Sēdi, Luf, un dod ķepu!
Paklausījis Frederikas rokas uzspiedienam, Lufra apsēdās un pacēla vienu priekšķepu. Māstera Džona skaļās žēlabas tūdaļ pat mitējās. Viņš ar apbrīnu raudzījās uz Lufru. – Sunītis sasveicinās? – viņš neticīgi vaicāja.
– Vari būt drošs.
– Ar mani, – iejaucās māsters Frenks. – Es no viņa nebaidos.
Māsters Džons sāpināts pavēstīja, ka sunītis negrib sveicināties ar viņu; drīz jau šis jautājums bija nokārtots, un abi zēni paspieda Lufras ķepu; arī mazā mis Kerolaina pieprasīja sev pienākošos pagodinājumu un iespēju sasveicināties ar sunīti. Pēc tam Frederika atdeva bumbu māsteram Frenkam un kopā ar Lufru devās projām no bērniem, aukles naidīgā skatiena pavadīta. Toties bērni aicināja arī nākamajā dienā atvest pie viņiem sunīti.
Frederika devās savās gaitās, un šis incidents ne mazākajā mērā viņu nebija satraucis. Tas tikai pastiprināja viņas pārliecību par to, ka Londonas bērni ir pelnījuši žēlumu, jo ir pazīstami tikai ar maziem klēpja sunīšiem. Viņa pagriezās gar parka uzrauga namiņa stūri un piepeši saprata, ka ceļvedis ir viņu maldinājis, jo tajā nebija ne vārda par nelielu govju ganāmpulku un slaucējām. Vēlāk gan viņa noskaidroja, ka tas ir šī parka zīmīgs vaibsts. Tas bija ne tikai pilsētnieka acij tīkams lauku dzīves skats, bet arī iespēja nopirkt no slaucējām glāzi piena. Ikviens, kurš bija gatavs samaksāt visai pieņemamu cenu, varēja nobaudīt tikko izslauktu pienu.
Pārāk vēlu Frederika atskārta, ka ceļvedis ir viņu pievīlis. Lufra, kas skrēja viņai pa priekšu, pamanīja govis pirmais. Suns uz īsu mirkli apstājās, pieglauda ausis, un spalva viņam uz skausta saslējās augšup. Govju pulka vadone stāvēja pārējām priekšā, tikai dažas pēdas no suņa, un bija draudoši pieliekusi galvu. Lufra vai nu nevēlējās, vai nespēja atšķirt vīrieškārtas un sievieškārtas lopus, izgrūda baismīgu skaņu, kaut ko vidēju starp rējienu un gaudām, un metās cīņā.
SESTĀ NODAĻA
Vārgāka sieviete šajā brīdī būtu noģībusi, pamezdama Lufru vienu cīnāmies, jo skats bija patiesi biedējošs. Slaucēju, aukļu un vairāku padzīvojušu dāmu kliedzienu pavadībā Lufra izdarīja smagu pārkāpumu – trenkāja pienīgo govju baru. Suns nekādā ziņā negrasījās atkārtot varoņdarbu, pēc kura paveikšanas bija ticis pie sava vārda; viņš tikai dzinās pakaļ govīm, izklīdinādams ganāmpulku, kas panikā skrēja viņam pa priekšu. Suns laimīgi izbaudīja vienīgo īsti sportisko izklaidi, kāda viņam tika piedāvāta Londonā.
Frederikai
