Baksteda nebija visai vērīga, tomēr laikam jau bija labi, ka viņa tobrīd neskatījās uz brāli. Viņa vienīgi novilka: – Pieņemu, ka Freds tev izlīdzējis kādā gaužām necienīgā lietā un tagad tu jūties spiests aizstāvēt viņa bērnu intereses, jo uzskati to par savu pienākumu. Tā laikam būs pirmā reize tavā mūžā, kad tu vispār atzīsti kādu pienākumu. Patiesībā jau nebūtu grūti pieņemt, ka ir arī citi, tev tuvāki cilvēki, kam ir daudz lielākas tiesības kaut ko pieprasīt no tevis un kas daudz lielākā mērā novērtētu tavu labdarību. Cik bērnu tad viņam ir, kā tu sacīji?
– Pieci. Trīs dēli un divas meitas. Bāreņi, kuri pašlaik apmetušies Augšvimpolstrītā un par kuriem rūpējas viņu mātesmāsa, kas, kā noprotu, šo pienākumu uzņēmusies pirms desmit gadiem, pēc Merivila sievas nāves. Vecākais dēls ir pilngadīgs un studē Oksfordā, bet viņa māsa, ja vien es kaut ko neesmu pārpratis šajā stāstā, vada saimniecību. Man šķiet, ka viņai ir divdesmit četri gadi un…
– Un tas nozīmē, ka viņa kļūs atkarīga no tevis. Novēlu tev daudz prieka, pildot šo savu pienākumu! Vai esi iecerējis uzturēt visu viņa ģimeni?
– Es negrasos uzturēt nevienu no tās ģimenes, un man neviens to pat nav lūdzis darīt. Vai tu maz spēj iztēloties, Luīza, kāds jaunums tas man bija? Par jaunekļiem man vispār nav nekāda bēda. Viss, ko man lūdza, bija palīdzība mis Merivilas un viņas māsas ievešanai sabiedrībā.
Piemiegtām acīm lēdija Baksteda vēroja brāli. – Ak, patiesi! Mis Merivila, bez šaubām, ir ļoti skaista? Bet man jau laikam nemaz nevajadzēja vaicāt.
– Gana pievilcīga sieviete, tomēr man būtu grūti nosaukt viņu par īpaši skaistu, – lords vienaldzīgi atteica. – Tas gan nav būtiski, jo viņa nemeklē vīru. Mis Merivilas mērķis ir panākt, lai izdevīgi apprecas viņas māsa, un tieši viņa ir skaistākā no abām. Tas, vai viņa šajā iecerē gūs panākumus, man liekas visai apšaubāmi, jo viņu rocība nav sevišķi liela, taču tas mani neuztrauc. Mans parāds būs nolīdzināts, kad es… ar tavu palīdzību… viņas būšu ievedis sabiedrībā.
– Dievs žēlīgais! Ko tad tu sagaidi no manis? – lēdija vaicāja.
– Ak, tas nebūs nekas īpaši grūts. Tu manā ballē viņas iepazīstināsi ar viesiem un sacīsi, ka tās ir mūsu māsīcas, un pavadīsi abas uz Olmaka klubu, kad turp vedīsi Džeinu, un…
– Olmaka klubs, kā tad! – viņa izsaucās. – Brīnos, kāpēc tu nebrīdināji savu protežē, ka viņa uzdrošinās mērķēt pārmēru augstu. Vai arī tu grasies viņai sagādāt ieejas kartes?
Šis smagais sarkasms nespēja caursist Olverstoka bruņas. – Nē, to es nevaru. Toties tu, Luīza, gan vari. Vēl pavisam nesen tu stāstīji, ka esi draugos ar patronesēm.
– Ieejas kartes Freda Merivila meitām? Tu no manis prasi ļoti daudz! Pārītis tukšinieču, kas dzīvo Augšvimpolstrītā, turklāt nemaz nav mūsu māsīcas. Manuprāt, jau tas vien, ka abas uzaicināsi uz Džeinas balli, ir augstākajā mērā pretimnākoši, bet viņu vešana uz Olmaka klubu… Nē, Vērnon! Es nevēlos būt nepateicīga, taču…
– Mana dārgā Luīza, nesaki vairs ne vārda! – marķīzs pārtrauca māsu un paņēma savu cepuri. – Ne par ko uz pasaules es tev nelūgtu darīt to, ko tu nevēlies. Aizmirsti visu šo! Un arī to, ka šodien biju ieradies tevi apciemot. Es došos projām.
Dusmas lēdijas sirdī cīnījās ar trauksmi. Viņa spēji cēlās kājās un izsaucās: – Pagaidi, Olverstok!
– Nē, jau tāpat es esmu šeit kavējies pārlieku ilgi. Padomā par savām meitām, kuras ir tik ilgi spiestas gaidīt tevi karietē!
– Tas nav tik svarīgi, taču tev jā…
– Man tas nudien nav svarīgi, tiešām jāatzīst. Toties man ir svarīgi tas, ka es lieki tērēju savu laiku. Es patiešām nebiju paredzējis visu dienu pavadīt, risinot šo garlaicīgo lietu, tāpēc, ja vien es vēlos sastapt Lukrēciju, pirms viņa dodas atpūsties, lai atgūtu spēkus pēc piepūles rīta cēlienā, man ir jābrauc nekavējoties.
Lēdija satvēra brāļa roku, cieši iespiezdama pirkstus viņam miesā. – Nē! Vērnon, ja tu uzdrošināsies uzaicināt To sievieti par namamāti tavā ballē…
– Laid mani vaļā, māsa! – viņš vīzdegunīgi aizrādīja. – Es to uzdrošinos. Un interesantākais ir tas, ka tavi draudi mani ne mazākajā mērā nebiedē. Jā, starp citu, kālab man no tiem būtu jābīstas?
– Es tev to nekad nepiedošu! Nemūžam! – viņa paziņoja. – Tu padomā kaut mirkli! Kāda gan man daļa gar tām tukšiniecēm? Kāpēc man būtu…
– Nekādas daļas, tieši tā, – marķīzs noteica, atbrīvodams roku no māsas tvēriena.
– Es viņas pat neesmu redzējusi, – lēdija izmisīgi mēģināja turēties pretī. – Ak, cik gan derdzīgs tu esi!
Olverstoks iesmējās. – Jā, bet ne tik gaisīgs kā tu, Luīza! Tad nu izlem, māsa. Vai tu darīsi, ko lūdzu, vai arī ne?
Viņa vērās marķīzam sejā, pūlēdamās ieraudzīt kādu pazīmi, kas liecinātu par piekāpšanos. Brālis smaidīja, taču lēdija Baksteda šo smaidu labi pazina. Viņa atbildēja īgni, tomēr cienīgi: – Protams, es esmu pilnībā gatava darīt to, kas ir mans pienākums pret tevi. Vai es varēšu dabūt biļetes uz Olmaka klubu tām divām meitenēm, par kurām vispār neko nezinu… ja reiz viņas ir cienīgas tur iekļūt, es pacentīšos tās sagādāt.
– Tas jau skan labāk, – marķīzs uzslavēja, vēl aizvien smaidīdams, taču nu jau daudz jaukāk. – Uzpos Džeinu, cik vien eleganti iespējams. Atsūti man kopējo rēķinu, es nevēlos iedziļināties sīkumos. Un es aizvedīšu mis Merivilu viesos pie tevis. Uzdrošinos sacīt, ka tev viņa patiks. Un neaizmirsti nosūtīt Čārlzam to sarakstu!
Izteicis šo atgādinājumu, marķīzs devās projām, prātā pārcilādams dažādas kara viltības, lai jaunāko mis Merivilu neņemtu līdzi gaidāmajā vizītē uz Grosvenorpleisu un turklāt nenonāktu pretrunās ar valdonīgo Frederiku Merivilu.
Galu galā problēma tika atrisināta ātrāk, nekā Olverstoks varēja cerēt, un viņam pat nevajadzēja pūlēties. Pēc divām dienām liktenis suņa Lufras veidolā atveda uz Olverstoku namu Frederiku, turklāt vienu pašu, bez Haritas. Lords nepiederēja pie cilvēkiem, kuri mēdz agri celties, un šo apmeklējuma laiku uzskatīja par neatbilstīgu.
Tā kā Džesamijs stingri ievēroja paša noteikto kārtību un katru rītu mācījās, viņa māsas bija uzņēmušās rūpes par to, lai Lufra tiktu pie izkustēšanās. Viņas kopā ar suni devās garās pastaigās, vienlaikus iepazīdamas Londonu; ja vien suns tik spēcīgi neraustītu pavadu un piesardzīgāk uzvestos, kad tika palaists no tās brīvsolī, meiteņu prieks par šīm pastaigām būtu vēl neviltotāks. Kā jau augušas lauku apvidū, viņas bija pieradušas pie daudz garākām pastaigām, nekā Londonā vispār iespējams. Te viss viņām bija gluži jauns, un viņas devās ceļā, kad vien laika apstākļi to ļāva. Frederika bija atbildīga par Lufru, bet Haritai allaž līdzi bija kabatas formāta ceļvedis. Viņas no ārpuses apskatīja dažādas ēkas, pieminekļus un savrupmājas, kuras viņu nenovērtējamā
