gandrīz četri no rīta, kad taksometrs piebrauca Toftsvolkas galā Hempstedā. Greisai izkāpjot, viņas labās kurpes papēdis aizķērās aiz kanalizācijas lūkas vāka. Nomurminājusi vārdus, kas būtu izraisījuši apjukumu “Pīrsona un Pīrsona” birojā, viņa izslējās, samaksāja šoferim un pieklibodama devās augšā pa stāvo nogāzi līdz devītajam numuram – augstai un šaurai karalienes Viktorijas stilā celtai terašu mājai. Viņa vēl aizvien noņēmās ar atslēgām, cenzdamās pēc iespējas klusāk atvērt nepakļāvīgās durvis, kad tās no iekšpuses atvēra vīrietis, kuru viņa nekad agrāk nebija redzējusi. Gara auguma vīrietis tvīda uzvalkā ar spīdīgiem brūniem matiem un ūsām. Mulsinoši izskatīgs. Tik izskatīgs, ka svarīgo jautājumu par to, kāpēc pilnīgs svešinieks atver viņas mājas durvis nakts vidū, pārmāca Greisas satraukums par to, vai viņas grims nav izplūdis un vai viņa ir iereibusi tādā mērā, kas jau robežojas ar neglītumu, vai arī ir tikai kļuvusi pļāpīga.
– Mis Rezerforda? – Viņš bija amerikānis. Vēl viens. Viņam bija atrotītas krekla piedurknes, atklājot iedegušus, stiegrainus bicepsus. Viņš pakāpās malā, lai ielaistu Greisu iekšā. Šaurā priekšnama dēļ viņai, spraucoties garām, nācās piekļauties vīrietim cieši klāt.
– Piedošanu, bet…
– Džons Krāmers. – Viņš pastiepa plaukstu, lai sarokotos. Spēcīgs tvēriens. Maiga balss. – Es dzīvoju otrpus ceļam. Ierados šurp, lai palīdzētu.
Atžirbums atgriezās vienā mirklī, nesot sev līdzi paniku. – Kur ir Nensija? Un mana māte? Kur viņas ir? – Greisa nometa savu jaku uz mēteļu pakaramā un atvēra atpūtas istabas durvis. Visur dega gaisma. Pulksten četros no rīta.
– Jūsu māte ir aizgājusi gulēt. Jūsu māsa sēž pie bērna.
Greisa apcirtās apkārt. – Kas notiek?
– Fēlikss ir apslimis, – vīrietis sacīja. – Tagad viņš guļ, taču ārsts teica, ka viņu nevajagot atstāt vienu. – Viņš uzlika roku Greisai uz pleca. – Vai salūkot jums kādu karstu dzeramo?
– Nē, paldies. Atvainojiet. – Fēlikss. Kāpjot augšā pa kāpnēm, viņas prātā jaucās baisas domas. Viņas skaistais mazais māsasdēls, viņas zelta puisēns…
– Pagaidiet mirklīti, – vīrietis uzsauca, stāvēdams kāpņu apakšā.
Kad Greisa nonāca līdz kāpņu laukumiņam, Fēliksa durvis atvērās un ārā izslīdēja Nensija, uzlikusi pirkstu uz lūpām. Viņas acis bija sārtas un pietūkušas, biezie, gaišie mati pārvērtušies lēkšķēs.
– Man prieks, ka tu esi mājās. – Viņas balss bija nogurusi un saspringta. – Man tevis ļoti pietrūka.
– Nāc šurp! – Greisa atpleta rokas un apskāva mazo māšeli. Nensija bija sīkāka par Greisu. Viņa ļāva sevi apskaut, pieliekusi galvu, un tā atradās tieši zem Greisas zoda. Viņas allaž bija tā apskāvušās, cik vien abas spēja atcerēties. Greisa glāstīja Nensijas matus, aizlikdama tos māsai aiz ausīm. – Tā, tagad pastāsti man, kas ir noticis.
– Viņam bija drudzis. Man likās, ka vienkārši nāk zobiņi, – tu jau zini, kāds viņš tad kļūst. Ļāvu Ednai iet mājās parastajā laikā, pēc bērnu vakariņām. – Viņa atbrīvojās no Greisas apskāviena, lai varētu ieskatīties māsai acīs. – Bet, kad viņa aizgāja, Fēliksam kļuva ļoti slikti. Viņa piere dega, un viņš briesmīgi svīda. Nomazgāju viņu vēsā ūdenī, taču tas nelīdzēja. Es biju tik ļoti uztraukusies, Greisa. Nabaga mazā Tillija – viņai pašai nācās aiziet gulēt. Nekādas vakara pasaciņas, nekādas mīlināšanās. Redzi, mamma arī bija izgājusi, viņai bija bridža vakars. Tillija bija tik mīļa… Un tad Fēlikss sāka kļūt pavisam gurds.
– Kāpēc tu man nepiezvanīji uz darbu? – Greisai gribējās sapurināt Nensiju, un viņai nācās pamatīgi nopūlēties, lai savaldītos un to nedarītu. – Tev vajadzēja man zvanīt tūlīt pat, tiklīdz drudzis bija sācies. Es uzreiz būtu nākusi mājās, tu taču zini, ka būtu.
– Es tiešām centos tevi sazvanīt, taču telefons īsti nedarbojās. Un tad – tas bija tik briesmīgi – Fēliksam uznāca tāda kā lēkme. Es biju viņu uz brīdi atstājusi uz dīvāna, un tad atskanēja būkšķis. Protams, es iesteidzos iekšā, un viņš bija nokritis uz grīdas un locījās, un drebēja, un es nevarēju viņu atmodināt. Tas bija tik biedējoši, Greisa.
– Par to es nešaubos. Cik ilgi tas turpinājās?
– Jādomā, ka tikai minūti vai divas, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. – Nensijas acu zīlītes bija iepletušās, un viņa trīcēja. – Kad tas bija beidzies, es viņu paņēmu uz rokām un metos pāri ielai, lai klauvētu pie Džona durvīm. Viņš bija brīnišķīgs. Viņš piezvanīja ārstam un tad atnāca šurp un palīdzēja man ielikt Fēliksu gultā. Un viņš palika te visu vakaru – laikam pat visu nakti. Pat pēc tam, kad mamma bija atgriezusies, viņš uzstāja, ka paliks un sagaidīs tevi.
– Un ko teica ārsts? – Greisas sejā sāka pulsēt nervs. Doma par to, ka mazais Fēlikss varētu locīties uz grīdas slimības lēkmē, bija pārāk briesmīga. – Kā Fēlikss jūtas tagad?
– Ārsts teica, ka lēkmi, visticamāk, izraisījis drudzis. Līdz brīdim, kad viņš ieradās, temperatūra jau bija mazliet nokritusies, un viņš domāja, ka ļaunākais jau ir garām. Taču ārsts teica, ka mums vajagot turēt bērnu vēsumā un dot viņam padzerties, ja viņš pamostos, un novērot līdz rītam, katram gadījumam. Rīt viņš atnāks atkal.
– Labi. – Greisa aptvēra, ka viņas rokas ir sažņaugtas dūrēs. Viņai nācās papūlēties, lai tās atsvabinātu.
Apakšā atskanēja koka čīkstoņa. Nesdams divas krūzes ar kakao, augšā pa kāpnēm kāpa kaimiņš Krāmers. – Te būs. Nezināju, vai pievienot cukuru, un tomēr…
– Pateicos. – Greisa paņēma savu krūzi. Nensija likās savādi kautrīga, saņemot savējo. Pat koķeta. Viņa to bija saukusi par Džonu…
– Vai gribat, lai es paliktu un pasēdētu pie Fēliksa? – viņš apjautājās. – Es droši vien šā vai tā nespēšu aizmigt. No bezmiega ir savs labums, tāpēc nekautrējieties to izmantot.
Greisa sajuta, kā viņas sejā iesitas karstums, uzlūkojot Nensiju un ieraugot, kā viņas vaigi pietvīkst. – Pateicos, Krāmera kungs, – viņa noteica ar zināmu piepūli. – Jūs esat ļoti laipns. Taču es labprāt pasēdēšu pie Fēliksa.
Plecu paraustīšana un smaids. – Nu labi, ja esat par to pārliecināta. – Viņa acis bija brūnas un ļoti tumšas. Patīkami drūmas.
Uzlecošā saule izlauzās cauri Fēliksa istabas plānajiem aizkariem, viegli apgaismojot aizmigušā puisēna seju. Vienpadsmit mēnešu vecumā viņš no zīdaiņa bija sācis pārvērsties mazā zēnā, bet pagaidām īsti nebija ne viens, ne otrs. Šis pārejas brīdis bija viņu padarījis īpaši trauslu un īpaši skaistu. Zeltainas matu pūkas veidoja oreolu ap viņa galvu. Viņa acis, kuras, nomodā esot, bija tumši zilas, tagad bija aizvērtas, un tās ieskāva garas, biezas skropstas. Elpa vieglītēm plūda no viņa pavērtajām sārtajām lūpām. Bērna sejiņa bija vēsa, drudzis bija mitējies, un Greisa mierīgi būtu varējusi atstāt viņu vienu – tomēr viņa kavējās,
