gulēja uz sāniem, pielicis vienu roku pie sejas un vieglītēm saliecis pirkstus. Tie bija brīnišķīgi apaļīgi pirkstiņi. Otra roka atradās viņam gar sāniem. Vērojot viņu, ieklausoties viņa elpā un rītausmas korī aiz loga, Greisa iedomājās, ka nekur citur pasaulē viņa nevēlētos atrasties tik ļoti, kā vēlējās atrasties šeit. Sēžot pie sava zēna gultas. Viņa atļāvās domāt par bērnu kā par savu zēnu, nesajuzdama to kā nodevību pret māsu. Tā bija Greisa, kura rūpējās par Nensiju, kad viņa bija gaidībās ar Fēliksu, Greisa, kura viņai palīdzēja atkopties pēc māsas vīra Džordža nāves. Greisa bija klāt ieilgušajās, teju neveiksmīgajās dzemdībās, masēdama Nensijas muguru un pieturēdama viņu. Saturēdama viņu kopā. Pēdējā laikā bieži vien tā bija Greisa, kas pamodās, kad Fēlikss naktīs raudāja. Pēc tēta un Džordža nāves Toftsvolkas devītajā numurā vairs nebija palicis neviens vīrietis. Nensija bija trausla un tikai ar pūlēm tika galā ar saviem mātes pienākumiem. Un Ketrina, viņu māte, bija ekscentriska un nepraktiska – viņai bija neskaitāmas teorijas par to, kā pasaulei vajadzētu darboties, bet ne mazākās jausmas par to, kā darbojas viņas pašas mājsaimniecība. Tāpēc tā neizbēgami bija Greisa, kurai nācās iejaukties un kļūt par ģimenes galvu. Greisa bija Fēliksa tēva aizstājēja.
Tas nav nekas slikts, viņa sev teica, sēdēdama šūpuļkrēslā un nolūkodamās uz zēnu, uzskatīt viņu par savējo. Galu galā nu jau nebija tikpat kā nekādu cerību uz to, ka viņai pašai varētu būt bērni. Ne jau nu tagad, trīsdesmitgadu vecumā, bez vīra un pat bez līgavaiņa. Un kāpēc lai viņa vēlētos tikt pie vīra? Viņa bija pieradusi būt galvenā, un nebija nekāda iemesla padoties un atstāt šo kontroli vīrieša ziņā. Un, ja tu esi viena, neviens nespēj tevi pievilt vai sāpināt.
Rītausmas koris bija beidzies. Fēlikss miegā saldi nopūtās. Šūpuļkrēsls viegli nočīkstēja. Greisas acis vērās ciet, galva klanījās. Viņas domas bija aizņemtas ar pagājušo vakaru, atmiņām pārvēršoties pa pusei neprātīgos sapņos. Viņa dejoja ar gaišmataino amerikāni vai īru, vai kas nu viņš bija. Tieši to viņa vakar vakarā bija vēlējusies – dejot ar viņu –, taču tas nebija noticis. Viņi bija sarunājušies, kad abus bija pamanījuši paziņas – cilvēki, kuri viņus izšķīra. Greisa vēlāk bija viņu meklējusi, taču nekur nevarēja atrast.
Viņa plaukstas atradās uz Greisas muguras, rokas ap viņas kaklu. Greisa ieskatījās vīrieša sejā un atklāja, ka dejo ar otru amerikāni – ar Džonu Krāmeru, kurš dzīvoja otrpus ielai.
Dāmas, dāmas, dieva dēļ, ko jūs darāt ar saviem matiem? Pēdējā laikā esmu novērojusi manāmu boba frizūru kvalitātes pazemināšanos. Vai mātes apgriež jūsu matus ar pudiņa bļodu un virtuves šķērēm? Šīs smagnējās, šķībās šķipsnas abpus sejai ir vienkārši nepiedodamas! Steigšus dodieties pie prasmīga friziera un vairs nerādieties Kit-Cat klubā, Ciros, “Harmonijas alā” vai “55. klubā”, kamēr nebūsiet labojušas situāciju. Ja jums vispār ir kaut kur jāiet, tad, lūdzu, aprobežojieties ar Hamersmitu un citām priekšpilsētām, kur tādiem jautājumiem netiek piešķirta tik liela nozīme.
Patiešām, tam nav nekāda attaisnojuma, tāpēc ka ir pietiekami daudz vietu, kur var tikt pie apbrīnojama un ģeometriski precīza griezuma: Steffani Džermainstrītā, William Jones Brūerstrītā un trāpīgi nodēvētais “Stūrainais salons” aiz Selfridges veikala: tie ir tikai daži. Es neatklāšu sava augstu vērtētā friziera identitāti, jo tāda reklāma var izspēlēt ar mani ļaunu joku nākamreiz, kad es pieteikšu vizīti pēdējā brīdī (lai gan, ja jūs būsiet pieteikušās un izskatīsieties patiesi izmisušas, es varētu jūs pažēlot). Šobrīd viņš kļūst mazliet iedomīgs (esmu pamanījusi viņa krēslā tādas slavenības kā Aisedora Dunkane, Konstance Telmidža un Luīze Bruksa). Sievietes no tuvienes un tālienes grib tikt pie šīs meistarīgās trigonometrijas, ko uzbur viņa pirkstu gali un kam nav līdzīgu citviet Parīzē. Kad es vakardien sēdēju viņa krēslā pa pusei paģībusi, viņš iečukstēja man ausī, ka piepelnoties kā burvju mākslinieks, zāģējot dāmas uz pusēm izmeklētas publikas priekšā un reizi pa reizei liekot viņām pazust. Es viņam ieteicu izgaisināt tikai tās, kuru boba griezums ir sabojāts, un atstāt mūs, pārējās, neskartas.
Tā, bērni: pavasaris ir klāt, dienas kļūst gaišākas un stiepjas uz priekšu – gluži kā mūsu deju kurpes. Nesen atvērtais “Silvestras klubs” šobrīd ir īpaši moderns, viss piepildīts ar sārtām un zaļām spuldzīšu virtenēm un sīkiem tirkīzziliem putniņiem pie sienām. Iesaku jums izrotāties ar rožu pumpuriem… Tomēr man ir kāds vēlējums Dena Kreivena jaunajam orķestrim: vai jūs varētu spēlēt mazliet ātrāk? Pateicos.
Tā, par pagājušo otrdienu: man ir jālūdz Ciros vadībai neizīrēt savas lieliskās telpas veciem un noputējušiem izdevējiem, kas tur rīko dīvainus literārus vakarus. Šīs mirdzošās šampanieša strūklakas bija par dārgu naudu pirkta mirāža, lai gan es itin nemaz nepiekritīšu tam, ka grāmatu pasaulei piemīt kāds patiess spožums. Mister Semjuel Vulton, jūs esat pārcenties.
Visbeidzot, personisks lūgums no manas mazās māšeles Safīras puses: vai kāds zināms īru–amerikāņu džentlmenis varētu parādīties un atklāt savu identitāti? Nabaga Safīra ir aizrāvusies un neliksies mierā, kamēr neuzzinās, kas ir šis sātans vakara uzvalkā.
Otrā nodaļa
Nedēļu pēc ballītes Ciros Dikijs piezvanīja Greisai, lai uzaicinātu viņu uz pusdienām “Katrīnā”, izslavētā krievu restorānā Kensingtonā.
Tieši tobrīd Greisa atradās darbā un kopā ar Oskaru Kato-Fērgusonu, vēl vienu reklāmas tekstu sacerētāju, kuru viņa uzskatīja par visai glumu, noņēmās ar “Stjuarta” elpu atsvaidzinošā eliksīra jauno reklāmas kampaņu.
Kato-Fērgusons apgalvoja, ka viņiem vajadzētu pozicionēt “Stjuartu” kā jaunu un nepārspējamu veselības toniku “Svaiga elpa uz mūžu”.
Greisa bija iespiedusi starp lūpām zīmuli savas ierastās cigaretes vietā. – Man tas nepatīk.
– Kāpēc? – Fērgusons atzvila krēslā, sacēlis kājas uz Greisas rakstāmgalda.
– Varbūt tāpēc, ka tā bija mana ideja?
– Neizturies nu tik muļķīgi! – Greisa ar vistīrāko nicinājumu nopētīja Fērgusona kurpju pazoles. – Tas mani vienkārši neuzrunā. Skāņa elpa ir drīzāk sociāla nekā veselības problēma. Tā iedragā pašapziņu. Tieši tur “Stjuarts” var palīdzēt.
Fērgusons ieskatījās pulkstenī un izlikās apspiežam žāvas.
– Skūpstīšanās. – Greisa īpaši uzsvēra šo vārdu un vēroja, kāds būs iespaids. Jā, tagad viņš mazliet izslējās.
Šajā brīdī iezvanījās telefons.
– Vai tu kādreiz esi ēdusi boršču, Greisij?
Zem pašķīdušā krējuma kārtas borščs bija izteiktā tumši sarkanā krāsā. Pēc garšas tas likās saldens.
– Kas tas ir? – Greisa nopētīja savas karotes saturu.
– Bietes, – noteica Dikijs. – Jādomā, ka ar degvīna šļuku. Tas
