kā vien vēlaties, ja vien sadabūsiet man ko dzeramu.
Bija atbrīvojies stūra galdiņš. Viesmīlis atnesa viņu dzērienu – “Balto lēdiju” viņiem abiem. Pasniegts amerikāņu gaumē ar ledu, tas bija viens no daudzajiem kokteiļu kartes jauninājumiem, ko bija ieviesis Harijs Kredoks, Savojas viesnīcas slavenais bāra pārvaldnieks, kurš pats bija īpaši importēts no Amerikas.
Viņi nopētīja viens otru pāri kokteiļu glāzēm. Vīrietis bija mazliet citāds nekā Greisas atmiņās. Ne tik ideāls, taču reālāks. Varēja padomāt, ka viņa ir iepazinusi šo amerikāni kopš pēdējās satikšanās reizes, lai gan patiesībā viņa neko par to nezināja. Šovakar tā likās visai patīkama pretruna – nezināšana un zināšana. Vīrietis rotaļājās ar savu glāzi. Greisa rotaļājās ar savējo.
– Nu tad pastāstiet man par savu sleju, – viņš ierunājās.
– Kas tur ko stāstīt? Tas ir Vestendas raksturojums noiekšpuses. Es stāstu cilvēkiem, ko ēst, kur dejot, kur pirkt apģērbu. Un stāstu viņiem, kurp nevajag iet.
Vīrietis ar pirkstu pārbrauca pāri glāzes malai, pēc tam iemērca to kokteilī un tad nolaizīja. – Nu, nu. Es nelasu jūsu sleju katru nedēļu, lai uzzinātu, vai man jāpērk krekli Selfridges vai Libery veikalā, vai orķestris ir labāks Ciros vai Salamander krogā.
– Jūs lasāt manu sleju katru nedēļu?
– Tā ir personiskāka, nekā jūs domājat. Tas ir stāsts par neparastu sievieti, kura dzīvo ļoti modernu dzīvi Londonā. Dzīvi, kas ir iespējama tikai tagad – šogad, tagad.
– Ak tā. Tātad jums šķiet, ka es domāju tikai par ballītēm un šampanieti, un ideālu boba griezumu.
– Nu, bobs no manas vietas izskatās visai precīzi nogriezts.
Greisa pasmaidīja, lūkodamās savā glāzē. – Un kāda ir jūsu dzīve? Ko jūs darāt Londonā?
– Es? – Viņš paraustīja plecus. – Es interesējos par cilvēkiem. Tāpēc arī atrodos šeit.
– Par cilvēkiem?
– Man patīk viņus vērot. Domāt par to, kas viņus dzen uz priekšu. Kas padara viņus unikālus… īpašus. Varētu teikt, ka es esmu kolekcionārs.
– Kā tā? Vai jūs grasāties salikt interesantus paraugus savā koferī un aizvest mājās?
– Savā ziņā. – Viņš izņēma “Beikera” Lights paciņu un piedāvāja Greisai cigareti. Vīrieša rokas, kad viņš pasniedzās, lai aizdegtu Greisas cigareti, bija spēcīgas un stingras.
– Paskatieties uz sievieti pelēkajā kleitā. – Viņš viegli pielieca galvu, un Greisa paraudzījās uz to pusi. Sievietei va-
rēja būt apmēram četrdesmit gadu. Viņa bija pievilcīga, taču pārlieku tieva. Izskatījās nervoza. – Viņa ir precējusies, taču ne ar savu pavadoni cilindrā, – viņš turpināja. – Viņš nezina, ka viņa ir precējusies, un viņa negrib, lai uzzinātu.
– Kā jūs to izsecinājāt?
– Kad viņa atnāca, viņai bija gredzeni. Kad vīrietis aizgāja pie bāra, viņa tos novilka un ielika somiņā. Viņa izskatās mazliet nervoza, vai jums tā nešķiet? Kā cilvēks, kurš daudz ko licis uz spēles.
– Tad jūs domājat, ka viņa ir iemīlējusies tajā vīrietī ar cilindru?
– Viņai gribētos, lai tā būtu. Taču patiesībā viņa to tikpat kā nepazīst.
Greisa pacēla galvu, gribēdama nopētīt vīrieša seju, kamēr viņš ir pievērsies precētajai sievietei un viņas pavadonim, taču nu viņa gaišās acis bija pievērsušās Greisai.
– Vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies? – viņš apjautājās, nepamirkšķinādams ne acu.
Savā prātā viņa ieraudzīja rudmatainu vīrieti formastērpā. Greisa aizgaiņāja šo tēlu. – Nē, – viņa noteica. – Ne gluži. Un jūs?
– Es mīlēju sievieti, kura nomira.
– Man ļoti žēl. – Greisa novērsās un iedzēra savu kokteili.
– Nevajag. Viņai nebija žēl.
Tā bija tik dīvaina piezīme, ka Greisa iedomājās, vai viņš nav to izdomājis, lai šokētu savu sarunbiedri.
– Tas bija sen.
– Un vai kopš tā laika ir bijusi arī kāda cita?
Likās, ka viņš mudina Greisu uz šāda veida sarunu – flirtējoši atklātu.
– Protams. Es pastāvīgi esmu iemīlējies. Tas ir lielisks stāvoklis. Jums kādreiz vajadzētu izmēģināt. Varbūt jums patiks.
Greisa papurināja galvu. – Jūs runājat par mīlestību tā, kā citi runā par saldējumu.
Viņš paraustīja plecus. – Viena ir karsta, otrs auksts. Abi garšo labi.
– Mīlestība nav nekas tāds, ko var izlemt nogaršot.
– Pasakiet to viņai! – Amerikānis atkal norādīja uz sievieti pelēkajā kleitā. Viņas sejā bija izsmalcināti skumja izteiksme. Vīrietis cepurē bija saņēmis viņas roku.
– Neizskatās, ka viņa lieliski pavadītu laiku, – Greisa noteica. – Neesmu pārliecināta, ka tā notiek, ja cilvēki ir iemīlējušies.
– Varbūt arī ne. Taču tā ir mīlestība, kas tevi pāršķeļ, atkailina visu to, kas atrodas iekšā. Un tas ir kaut kas, ko nākas izdarīt, ja tu negribi izkalst. Mīlestība atgādina, ka jūs esat dzīvs, mis Griezne.
– Tādā gadījumā, ja tā jūs nenogalina.
– Patiešām.
– Atvainojiet, ser… – tas bija viņu viesmīlis ar kādu klerku uzvalkā – iespējams, no viesnīcas administrācijas.
– Kas noticis? – Vīrietis viņus nopētīja no galvas līdz kājām.
– Tur ir kāds džentlmenis, ser, pie administratora. – To sacīja klerks.
– Nu un tad? – Vīrieša tonis bija strups, aizkaitināms.
– Kā redzat, es neesmu viens.
Klerks pamāja Greisai. – Atvainojamies, kundze. Ser, viņš apgalvo, ka esot atnācis aprunāties ar jums.
– Kā viņu sauc, šo džentlmeni? Vai viņš jums iedeva vizītkarti?
– Nē, ser. – Klerks izskatījās apmulsis. – Es jautāju pēc viņa vārda, taču viņš atteicās man to nosaukt.
– Dieva dēļ! – Amerikānis izbolīja acis. – Ejiet un pasakiet viņam, ka es esmu aizņemts. Vai ka manis te nav – jūs nevarējāt
