ja vien viņas nebūtu tik biedējoši jaunas un jaukas.
Dikija sejas izteiksme bija pārmetoša. – Un cik tev ir gadu?
– Trīsdesmit. Tu to zini.
Viņš pieveica atlikušo boršču. – Picadilly Herald nav formulējusi savu nostāju vēlēšanu tiesību jautājumā. Tu to zini.
– Mani neinteresē avīzes nostāja, vienalga, vai tā ir formulēta vai ne. Tā ir tava problēma. Es rakstīšu, ko vēlēšos. No tevis ir atkarīgs, vai tas tiks publicēts vai ne.
– Ak tu neciešamā sieviete! – Viņš nometa karoti tuk-
šajā šķīvī tā, ka nošķindēja vien. Taču tad viņš pasmaidīja. – Runājot par ko citu, kad es beidzot tikšu pie tik ļoti kārotajām Hempstedas vakariņām? Neesmu redzējis Nensiju veselu mūžību. Un līdz brīdim, kad jūs, dāmas, papūlēsieties mani atkal ielūgt, jūsu bērni jau būs izauguši.
– “Tver mirkli ar “Stjuartu”.” – Greisa nespēja iedomāties par to reizi, kad Kato-Fērgusons bija mēģinājis “tvert mirkli” ar viņu. Tas bija kāds pasākums pēc darba – nu viņa vairs neatcerējās, kurš tieši. Viņš bija izgrīļojies aiz stūra, kad Greisa iznāca no dāmistabas. Fērgusons bija visai apreibis un sapinās pats savās kājās. Greisa bija pasniegusi roku, lai palīdzētu viņam noturēt līdzsvaru, un jau pēc mirkļa viņš bija sagrābis meiteni un apgrābstīja ar savām garajām rokām. Greisa bija viņam iecirtusi pamatīgu pļauku, un kopš tā brīža Fērgusons tai nebija tuvojies.
– Attēlā, – sacīja Greisa, – redzami vīrietis un sieviete, kuri gatavojas skūpstīties. Viņu acis ir aizvērtas. Viņi ir pilnībā iegrimuši mirkļa baudīšanā.
– Tu prāto, vai nevajadzētu atkal pašai pozēt fotogrāfijai, ko? – Fērgusona smaids pauda nicinājumu. – Iztēlojies sevi par romantisku varoni?
– Nocel savas kājas no mana rakstāmgalda, Kato.
Būtu grūti sameklēt kādu labāku par tevi, Greisa domāja, kad viņi ar Dikiju ķērās klāt pie kopīga pelmeņu šķīvja.
Dikijs piederēja pie tiem retajiem cilvēkiem, kas būtu ar mieru ņemt savā paspārnē visu viņas ģimeni, ja vien Greisa to pieļautu. Un viņš bija mīlējis Greisu, patiešām mīlējis, turklāt tas nemaz nebija tik sen. Cik daudzi citi vīrieši bija viņu patiesi mīlējuši? Varbūt tikai viens. Izskatīgie puiši, ar kuriem viņa pirms vairākiem gadiem bija flirtējusi, tagad bija aizņemti ar citām sievietēm – vai arī jau sen bija miruši ierakumos. Tie, kas vēl aizvien bija dabūjami, izrādījās šīs pasaules Kato-Fērgusoni. Oportūnisti, meļi un bezgaumīgi švauksti.
Ja vien viņa justu ko vairāk pret Dikiju. Ja vien viņa spētu just to pret viņu.
– Man tev kaut kas ir. – Dikijs uzmeta uz galda aploksni. – Tā pienāca šorīt. Neesmu radis atvērt tavas vēstules, taču nezin kāpēc tā tika nosūtīta uz manu biroju.
Nelaime slēpās tur, ka Greisa atcerējās, kā tas ir – būt kopā ar Dikiju. Kāpēc viņa bija to izbeigusi. Nekas nav vientulīgāks par kopdzīvi ar nepareizo vīrieti.
Viņa pasniedzās pēc aploksnes.
Savojas viesnīca
Londona WC2
1927. gada 15. aprīlī
Mis Dimantei Grieznei
Picadilly Herald
Cienītā mis Griezne!
Vai Jūs varētu nodot šo ziņu savai burvīgajai māsai?
Es justos ārkārtīgi pagodināts, ja Mis Safīra Griezne piekristu iznākt ārā no nešaubīgi mīklainās dārglietu lādītes, kurā jūs, māsas, mītat, lai kopā ar mani kaut ko iedzertu pulksten 19 “Amerikāņu bārā” Savojas viesnīcā.
Lūdzu, panāciet, lai mis Griezne pieņemtu manu uzaicinājumu, jo es arī esmu pilnīgi satriekts. Pasakiet viņai, ka atteikuma gadījumā man atkal nāksies vakariņot vienam, ēst pārceptu steiku kādā briesmīgā Londonas ūķī un varbūt noslēgt savu vientuļo vakaru greznajā “Silvestrā”, kur citas nodarbes trūkuma dēļ es sēdēšu un apbrīnošu mazos, tirkīzzilos putniņus.
Patiešām ceru, ka viņas savainotā kāja tagad ir pilnībā sadzijusi.
– Izskatās, ka būsi noķērusi savu zivi, – Dikija balsij bija saspringti nevērīga pieskaņa. – Vai tu sarunāsi tikšanos savā nākamajā slejā?
Brīdī, kad Greisa izgāja cauri virpuļdurvīm un ienāca Strand vestibilā, kur viņas atspulgs parādījās mirdzošajā stiklā un misiņā, viņai iestājās panika. Pakrūtē kaut kas sagriezās, un elpa aizķērās kaklā, tāpēc viņa izlavījās cauri lielajai telpai zem greznajām lustrām, lai iespruktu tuvākajā dāmistabā un pie spoguļa noņemtos ar matiem un lūpu krāsu ar tik trīcošām rokām, ka lūpu krāsas tūbiņa izslīdēja no pirkstiem, iekrita izlietnē un pārlūza uz pusēm.
Ja nu viņš neieradīsies?
Viņa sēdēs “Amerikāņu bārā” viena ar savām cigaretēm un savu kokteili, un savu vilšanos, un viesmīlis pienāks klāt ar līdzjūtību sejā, iespējams, pieglaimīgi apgalvojot, ka džentlmenim – lai kas viņš arī būtu – jābūt neprātīgam, lai piemānītu tik skaistu sievieti. Un viņa pašai par kaunu atzīs, ka nemaz nezina, kas viņš tāds ir – attiecīgais džentlmenis, – lai arī uzskatījusi viņu par viesnīcas viesi. Tad viesmīlis izskatīsies apmulsis un mazliet nosodošs – un viņa nospriedīs, ka varbūt ir laiks doties projām un braukt ar autobusu atpakaļ uz Hempstedu.
Un ja nu viņš ieradīsies?
Ienākot bārā piecpadsmit minūtes pēc noliktā laika (patiesībā tas bija agri pēc Greisas standartiem), viņa lika sev aizvērt acis, pavilcinādama neziņas brīdi. Tad viņa saņēmās, atvēra acis un palūkojās apkārt.
Viņa bija aizmirsusi, cik vīrišķīga ir šī vieta. Tumšs koks un kuģu modeļi. Greisa juta, ka viņa pati šeit kļūst meitenīga un nesvarīga. Šajā vakarā bārā bija daudz cilvēku, un vairums galdiņu bija aizņemti, taču ne pie viena nesēdēja viņš.
Platplecains vīrietis ar gaišiem matiem labā uzvalkā sēdēja pie bāra, uz augstā ķebļa smēķēdams, uzgriezis Greisai muguru. Viņa sajuta, kā sejā parādās smaids, un jau grasījās pieiet klāt, lai uzsistu viņam uz pleca, kad izdzirdēja viņa balsi cauri murdoņai – tā bija smalka un angliska – un pamanīja vīrieša profilu… Deguns un zods bija pilnīgi citāds.
Piecpadsmit minūtes vēlāk. Neviens saprātīgi domājošs vīrietis nekavētu piecpadsmit minūtes, ja viņam norunāta satikšanās ar tādu meiteni kā viņa. Viņš nenāks. Kaut kas acīmredzot bija atgadījies – kādas nebūtiskas biznesa darīšanas, kas izrādījušās pietiekami svarīgas, lai sabojātu viņas vakaru un sagrautu cerības. Vai varbūt viņš vispār ne-
bija paredzējis ar viņu satikties. Varbūt viņš nebija spēris
