rokās. Vai tu nezini viņas vārdu un adresi? Es gribu nosūtīt atvainošanos un jaunu telefonu. – Tajā brīdī Rasels pavēstīja, ka laiks beigt sarunu, jo viņam jādodas projām.
Rīds apsēdās lielajā ādas krēslā un uz brīdi aizvēra acis. Attiecībās ar sievietēm viņš pieļāva vienas vienīgas kļūdas. Kopš šķiršanās no Lauras viņam bijušas divas nopietnas attiecības, un abas reizes…
Viņš paberzēja seju ar plaukstām. Ļauties sevis žēlošanai nedrīkstēja. Rīds saprata, kāpēc jutās labi, karādamies helikoptera trosē. Izprast bangojošu okeānu bija vieglāk nekā izprast sievietes.
Ko man tagad darīt? Pareiza un godprātīga rīcība šķita satikt Sofiju un mēģināt paskaidrot savas izturēšanās iemeslus.
Kā lai es to izdaru? Vai man mēģināt izpelnīties Sofijas līdzjūtību? Vai runāt par miega trūkumu? Vai man teikt, ka aizņemtības dēļ esmu spiests lasīt dokumentus, sēžot pie automašīnas stūres?
Bija skaidrs, ka Sofija viņam nepiedos. Rīds nebija pelnījis piedošanu.
Un kādas būtu šīs godprātīgās rīcības sekas? Tas nozīmētu, ka vakarā dzīvoklī nebūs garda, mājās gatavota ēdiena, rēķini paliks neapmaksāti un nebūs neviena, ar ko Rīdam vakarā parunāt. Tas viņu biedēja visvairāk.
Parunāt, viņš nodomāja un sarosījās. Rīds joprojām drīkstēja runāt ar Sofiju, ja vien izdotos izvairīties no viņas un kāds Edilīnas iedzīvotājs neizpļāpātos par to, ka tieši Rīds viņu gandrīz nogalināja.
Rīds zināja: ja viņš apsvērs šo muļķīgo, absurdo ideju vēl desmit sekundes, tad nāks pie prāta. Viņš no tās atteiksies. Rīdam bija jārīkojas godprātīgi, jāsagaida Sofija un jāsamierinās ar savas rīcības sekām. Viņš apņēmās būt labs darba devējs un izrakstīt Sofijai čeku par atlaišanas kompensāciju, un… pie velna!
Viņš steigšus izskrēja priekšnamā. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm deviņi.
– Nesakiet viņai! – Rīds uzsauca savām darbiniecēm. – Arī neviens cits cilvēks šajā pilsētā nedrīkst viņai to teikt. Man nepieciešams laiks, lai… lai… – Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. – Skaidrs?
Sievietes klusēdamas palocīja galvu, un Rīds izsteidzās ārā pa pagalma puses durvīm. Viņam pirms Sofijas ierašanās bija jāizved sava ar sliktu slavu apveltītā automašīna no stāvlaukuma. Pirmā vieta, kas Rīdam todien jāapmeklē, bija Frazier Motors Ričmondā. Viņš plānoja noīrēt citu automašīnu. Ar BMW Sofijai būs pārāk spēcīgas asociācijas. Sēdēdams pie stūres, Rīds negribot sāka vēlēties, kaut būtu klausījies māsā, kad viņa stāstīja par savām dzīvokļa biedrenēm. Tad viņš zinātu, kā Sofijai izpatikt.
Vispirms bija jāpiezvana mātei un jāaptur tenkas. Rīds viņai piezvanīja, izmantojiet brīvroku sistēmu, jo bija apņēmies turpmāk nenovērsties no ceļa.
– Mammu? – Rīds ierunājās, kad viņa māte atbildēja uz zvanu.
– Tas taču Edilīnas alus puika!
Rīds saviebās un vēlējās, kaut atkal būtu Namībijā, tomēr neprotestēja. Mātei vajadzēja izrunāties.
– Kima sacīja, ka viņas draudzene Sofija tevi ilgi neizturēs, – Elena Oldridža turpināja. – Tā kā tev ir slikts raksturs un tu mēģināji nabaga meiteni noslepkavot, viņai izrādījās taisnība. Ko Sofija teica, kad uzzināja, ka nevērīgais šoferis ir viņas darba devējs?
– Neko, – Rīds sameloja. Viņš drudžaini centās izdomāt veidu, kā izlūgties Sofijas piedošanu.
– Es saprotu, kāpēc viņa ar tevi nerunāja, – Elena turpināja. – Vai viņa tevi ar kaut ko apmētāja? Es ceru, ka asi priekšmeti nebija pieejami. Rons atnāca pie manis un atstāstīja notikuma detaļas. Viņš bija sajūsmā un grasās izrādīt meitenei savas simpātijas. Rons teica, ka viņam patīk meitenes ar krampi. Vai tas nav apburošs vecmodīgs vārds? Savukārt tev tika pasniegta skaista, vientuļa meitene uz sudraba paplātes, bet tu visu sabojāji. Rons teica…
– Māt! – Rīds iebrēcās. – Nesaki viņai, ka vainīgs biju es.
– Sofijai? Vai tu gribi, lai es nestāstu skaistajai Sofijai, ka tu viņu gandrīz notrieci un aizbrauci tālāk, it kā nekas nebūtu noticis? Tu…
– Jā, tieši tā. Es mēģināšu izlūgties viņas piedošanu.
Šis paziņojums Rīda māti tik ļoti izbrīnīja, ka viņa uz brīdi apklusa. Tas negadījās bieži.
– Ja es Sofijai uzreiz atklāšu, kas esmu, – Rīds iesāka, – viņa aizbēgs neatskatīdamās. Bet ja man būs mazliet vairāk laika, varbūt es varēšu… – Viņš apklusa.
– Ko tu varēsi? – māte jautāja.
– Es nezinu, – Rīds atzinās. – Tās noteikti ir tikai manas iedomas, bet… Mammu, man viņa patika. Es viņai pastāstīju par Lauru.
– Ko tu izdarīji?
– Vakar mums bija telefonsaruna, un es viņai pastāstīju par attiecībām ar Lauru. Sofija teica, ka, ja viss būtu noticis pēc mana plāna, es tagad būtu iestrēdzis Edilīnā uz visiem laikiem un nevarētu apceļot pasauli.
– Tā ir taisnība, – Elena piesardzīgi atbildēja. – Tomēr, cik atceros, to pašu tev savulaik teica vairāki citi cilvēki.
– Iespējams, bet vakar es biju paēdis Sofijas gatavotās vakariņas, izdzēris pudeli vīna un… Nezinu, varbūt esmu sasniedzis sāpju slieksni. Ja esmu spiests šeit pavadīt vēl divus ar pusi gadus, varbūt ir vērts mēģināt padarīt šo laiku patīkamu. Ko tu par to domā?
– Jā, – Elena atbildēja drebošā balsī.
– Mammu! Vai tu raudi?
– Nē, protams! – viņa attrauca. – Bet mani priecē tavs domu gājiens. Es parunāšu ar tām muļķa sievietēm, kas pie tevis strādā, un darīšu visu iespējamo, lai Sofija neuzzinātu patiesību pēc iespējas ilgāk.
– Līdz šai nedēļas nogalei. Ja tev izdosies noslēpt patiesību trīs dienas, es būšu ļoti pateicīgs.
– Neaizmirsti par lielo pasākumu rītvakar. Tur būs visi mums pazīstamie cilvēki. Es pasūtīju tavu tērpu pirms vairākiem mēnešiem, un Sāra to ir gandrīz sagatavojusi valkāšanai.
– Es varu aplikt stetoskopu un lūgt visus novilkt drēbes pirms pārbaudes.
Viņa māte nesmējās, un Rīds sāka aizbildināties ar vajadzību beigt sarunu, bet aprāvās.
– Kāpēc tu sauc manas darbinieces par muļķēm?
– Tāpēc, ka viņas dod priekšroku Tristanam, nevis manam dēlam.
– Paldies, mammu.
Plati smaidīdams,
