izdzirdējis, Rīds samiedza acis, un māte taisnojoties pacēla rokas.
– Tu Lauru noteikti pazīsti labāk nekā es, bet pieļauju iespēju, ka viņa aiz bijības saka to, ko tu gribi dzirdēt.
– Aiz bijības? Vai tu joko? – Rīds turpināja pieklusinātā balsī. – Mammu, es zinu, ka tu man vēli labu, bet tu patiešām nepazīsti Lauru tik labi kā es. Viņa ir maiga un rūpīga, un…
– Viņa ir kā manekens, – ierunājās istabā ienākusī Kima. – Laura uzturas tavā tuvumā, jo tu viņu iesaisti visā, ko dari pats. Vai tu domā, ka Lauru iekļāva gadagrāmatas komitejā viņas interesantās personības dēļ?
– Tu… – Rīds iesāka, bet māte satvēra viņu aiz rokas.
– Kima, mēs gribam parunāt divatā.
– Ja tu tā vēlies. – Kima paraustīja plecus un devās projām pa gaiteni.
Rīds piecēlās kājās, norādīdams, ka sarunai ir jābeidzas.
Aizritēja vairāki gadi. Reiz viņš pārnāca mājās no medicīnas akadēmijas un uzzināja, ka Laura ir viņu pametusi. Runādama negaidīti vēsā un vienaldzīgā tonī, Laura paziņoja, ka ir iemīlējusies mazā vīriņā ar iekaisušām acīm, grasās viņu apprecēt un pavadīt atlikušo dzīvi kā mācītāja sieva. Rīds pazaudēja pamatu zem kājām. Vairākas nedēļas viņam nebija ne jausmas, kā dzīvot tālāk. Vai tagad, kad viņam vairs nav neviena, ar kuru dalīties priekā, viņam bija jēga kļūt par ārstu? Rīds vairākas nedēļas pavadīja, sēdēdams pie televizora.
Brīdī, kad Rīds jutās pavisam slikti, viņš uzrāpās Stērlingpointā un no klints ielēca dīķī. Grimstot viņš saprata, ka varētu arī neuzpeldēt. Ja Kimas glītā draudzene Džeka Rīdu neizglābtu, viņš, iespējams, būtu gājis bojā. Pēc tam Rīdam bija kauns par savu nomākto garastāvokli un bezatbildīgo uzvedību, kuras dēļ Džeka gandrīz gāja bojā, tāpēc viņš sakravāja mantas un aizgāja, pirms viņa atgriezās mājās.
Rīds turpināja mācības medicīnas akadēmijā, bet bija rets viesis. Sākumā viņš domāja tikai un vienīgi par to, ka palicis viens. Pavisam un patiesi viens. Vēlāk Rīds sāka apzināties vientulības priekšrocības. Sakari ar citām sievietēm bija viņa pirmie soļi dzīvē bez Lauras. Pēcāk Rīds brīvprātīgi pieteicās darīt to, ko neviens cits negribēja, piemēram, piedalīties glābšanas operācijās. Viņš paņēma ugunsdzēsēja aprīkojumu un devās iekšā degošā celtnē, lai meklētu iesprostotus cilvēkus.
Jo bīstamāka bija glābšanas operācija, jo vairāk Rīdam patika tajā piedalīties. Pēc studijām rezidentūrā viņš devās uz Āfriku un saprata, ka tā ir viņa īstā vieta. Dzīve Edilīnas mazpilsētā bija sagatavojusi Rīdu dzīvei ciematā. Rīdam bija grūti atzīt to, cik patīkami bija atbrīvoties no zīmoga “viņš nav Tristans”. Viņš neapjauta, ka visu mūžu tika salīdzināts ar brālēnu un vienmēr palika zaudētājos. Rīds nāca no Oldridžu ģimenes, viņš bija ārsts, tomēr ne tāds pats kā Tristans. Triss prata sasmīdināt citus, bet Rīds bija pārlieku nopietns. Trisam rūpēja visu cilvēku labklājība, bet Rīdam nepatika hipohondriķi. Triss bija maigs un laipns, vienmēr labā noskaņojumā. Rīdam bija nepieciešama vienatne, un viņš nevilcinājās par to informēt apkārtējos.
Tās nebija viņu vienīgās atšķirības. Tuvajos Austrumos, Gobi tuksnesī un jebkurā citā vietā uz pasaules, kas nebija Edilīna, Rīdu nesalīdzināja ne ar vienu citu. Iespējams, ka tā bija augstprātības pazīme, tomēr Rīdam patika dzirdēt labus vārdus par savu pašaizliedzīgo darbu.
Rīds lūkojās caur automašīnas vējstiklu. Kad viņš atgriezās Edilīnā palīdzēt Trisam, kad tas salauza roku, daudz kas kļuva skaidrāks. Tieši nemitīgā salīdzināšana bija iemesls, kāpēc Rīds alka pamest pilsētu un nekad vairs tajā neatgriezties. Pēc pirmās Trisa kabinetā pavadītās nedēļas Rīds sāka skaitīt laiku līdz prombraukšanas dienai.
Abas Trisa darbinieces, no kurām viena bija pirmspensijas vecumā, gandrīz padarīja Rīdu traku. Viss viņu teiktais sākās ar vārdiem: “Doktors Triss vienmēr…” Sievietes uzskatīja, ka Rīdam jāstaigā, jārunā, jāēd un jāelpo tieši tā, kā to darīja Tristans.
Tā kā Rīds nebija sava brālēna kopija, sievietes neapmierināti bolīja acis, viebās un izteica klusas piezīmes. Rīds meta pie malas centienus viņām izpatikt. Uzzinājis, ka būs spiests to visu paciest trīs gadus, kamēr visu mīlētais Tristans dzīvos Ņujorkā, Rīds zaudēja spēju smaidīt. Viena no darbiniecēm nolēma doties pensijā un savā vietā nolīga jaunu sievieti, kura bailēs salēcās ikreiz, kad Rīds atvēra muti. Tomēr vīrietis apzinājās, ka tobrīd viņā bija sakrājies tik daudz dusmu, ka uz katru jautājumu viņš atbildēja asi.
Vakardienas notikumi bija pēdējais piliens. Rīds ļāvās sevis žēlošanai Rona un Rasela priekšā, un glīta jauna sieviete izlēja viņam uz galvas alu. Rīds bija tik pārsteigts, ka spēja vienīgi sēdēt un skatīties uz viņu. Kopš ierašanās Edilīnā ārsts bija pieradis pie cilvēkiem, kuri prasīja viņam padomu. Laika gaitā Rīda drūmais garastāvoklis nomāca spēju novērtēt sievietes skaistumu.
Jaunā sieviete lepnā gaitā izgāja no restorāna, un, Rīdam par pārsteigumu, daži restorāna apmeklētāji viņai aplaudēja. Vai Rīds bija tik nemīlēts, ka fizisks uzbrukums viņam izpelnījās aplausus?
Rasels, kā jau mācītājs, aizgāja pakaļ meitenei, bet Rons devās pie bāra letes un atnesa dvieļus. Viņš pameta tos Rīdam.
– Nezinu, ko tu tai meitenei esi nodarījis, bet daudzi laikam domā, ka esi dabūjis pēc nopelniem.
Viņš pagaidīja, kamēr Rīds nosusināja lielāko daļu alus, un viņi kopā devās projām. Rīds neskatījās restorāna apmeklētājiem acīs, bet viņš redzēja smaidus.
Rīt, viņš nodomāja, iziedams no kroga. Viņš apņēmās nākamajā dienā ņemt rokā telefona klausuli un darīt visu iespējamo, lai atrastu sev aizvietotāju Edilīnā.
Tāds vakar bija Rīda plāns. Šo dienu viņš bija pavadījis slimnīcā Ņūportā, zvanīdams cilvēkiem, kurus ar grūtībām atcerējās. Rīds prasīja, lūdzās, piedāvāja naudu, bet neviens negribēja aizstāt viņu amatā. Rīds neko nepanāca.
Tagad viņš brauca atpakaļ uz nemīlīgo dzīvokli, ko bija saņēmis kopā ar ārsta amatu. Novietojis automašīnu stāvlaukumā ēkas aizmugurē, Rīds pamanīja augšstāvā iedegtu gaismu. Vispirms viņš nodomāja, ka tur gaida kāds pacients. Vai, vēl ļaunāk, neprecēta sieviete, kas uzskata Rīdu par trofeju.
Viņš vilkās augšup pa kāpnēm, gaidīdams… Viņš nezināja, ko ieraudzīs aiz dzīvokļa durvīm.
Skats, kas pavērās acīm, bija ārpus Rīda iztēles spējām. Pirmkārt, dzīvoklis bija tīrs. Te bija paveikts daudz vairāk par vienkāršu putekļu noslaucīšanu, ko pa reizi izdarīja divas iepriekšējās Rīda nolīgtās apkopējas. Mēbeļu virsmas spīdēja un laistījās. Neglītās mēbeles izskatījās spožākas. Uz dīvāna bija salikts pusducis jaunu spilvenu spilgtās krāsās, kas piešķīra telpai dzīvīgumu. Rīds pagriezās, lai noliktu ārsta somu uz grīdas pie durvīm, un ieraudzīja nelielu galdiņu. Uz tā bija novietota hromēta bļoda, kurā Rīds iemeta atslēgas.
Viņš
