atbildēja, – bet…
Kā lai atzīstu Dieva kalpam, ka esmu nozagusi priekšmetu, kas ir ļoti liela uzņēmuma darbības pamatā?
– Runā tad, kad būsi gatava, – Rasels teica. – Es varu aizvest tevi pie Kimas, nevis pie Vingeitas kundzes. Viņai ir vairāki skapji, pilni ar apģērbiem, un varbūt tur tu jutīsies labāk.
Sofijas acīs sariesās pateicības asaras, bet viņa tās atvairīja.
– Jā, labprāt, – viņa klusā balsī piekrita. Iztēlodamās iegremdēšanos vannā, pilnā ar ļoti karstu ūdeni, un tīru apģērbu, sieviete atslāba.
– Vai tu esi ieplānojusi kaut ko Edilīnā? – Rasels piesardzīgi jautāja un palūkojās uz Sofiju. Viņa bija neparasti glīta sieviete ar dabiski gaišiem matiem, lielām, zilām acīm un tik nevainojamu ādu, ka tā līdzinājās kamēlijas ziedlapiņai. Sofijas augumu bija nopētījuši visi kroga apmeklētāji – tādas formas atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Lai kādi arī būtu sievietes fiziskiem dotumi, viņa bija ļoti satraukta. Sofija turēja lielu aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstāti nospiedumi, un tvērās pie tās tik izmisīgi kā pie savas dzīvības. Sievietes apģērbs bija saplēsts un novārtīts, uz viņas zoda rēgojās liels traips, viens ceļgals asiņoja.
Un pie tā visa, šķiet, bija vainīgs Rīds Oldridžs.
Raselam bija grūti noslēpt smaidu, kad šī skaistā jaunā sieviete izlēja alu uz Rīda galvas. Viņš zināja, ka neaizmirsīs šo skatu līdz kapa malai.
Pirms neilga laika Rīds ienāca restorānā un izskatījās tā, it kā vēlētos kādu nogalināt. Raselam un Ronam bija interesanta saruna par pasaules reliģijām, bet Rīda neapmierinātība ņēma pār to virsroku.
– Viņš teica, ka ir sākusies sirdslēkme, tāpēc es metos skriešus, – Rīds paskaidroja. – Tam, ka es neesmu gulējis divas dienas, nav nozīmes. Tie bija tikai gremošanas traucējumi. Vai gribat zināt, ko viņa vecākā meita izdarīja, kamēr biju tur?
– Vai viņa tev uzmācās? – Rons jautāja. Viņš bija Rīda brālēns un ilggadējs tuvs draugs. – Viņa ir glīta meitene un sasniegusi vajadzīgo gadu skaitu.
– Mani viņa neinteresē! – Rīds atcirta. Viesmīle viņa priekšā nolika tīru glāzi un kausu alus.
– Tevi neinteresē tieši šī sieviete vai viņas visas? – Rasels jautāja.
– Ja es pareizi sapratu tavu jautājumu, priecājies, ka esi mācītājs. Pretējā gadījumā es tev sadotu pa purnu, – Rīds noņurdēja.
– To es gribētu redzēt, – Rons iesaucās. – Rasels ir jaunāks par tevi un, pēc visa spriežot, arī veselīgāks. Kad tu pēdējoreiz atpūties?
– Manuprāt, kaut kad studiju laikā.
– Pirms Laura tevi pameta? – Rons jautāja. Rīds ieņurdējās un iedzēra lielu malku alus.
– Tikai nesāc arī tu! Visi šīs pilsētas iedzīvotāji domā, ka es ilgojos pēc meitenes, kuru esmu gandrīz aizmirsis. – Viņiem patīk jūsu romantiskais stāsts, – Rasels paskaidroja.
– Tici man, attiecību izbeigšana nav romantiska, – Rīds teica.
– Šīs attieksmes dēļ visi joprojām tenko par tevi un to Čonliju meiteni, – Rons atbildēja.
– Tu taču zini, kā pielikt punktu baumām, vai ne? – ierunājās Rasels. Viņš nesen bija iedraudzējies ar abiem brālēniem.
– Es zinu, ka tajā ir kāds āķis. Kāds?
– Tev ir jāapprecas, – Rasels turpināja.
Rīds gandrīz aizrijās ar alu.
Rons iesmējās.
– Labi teikts! Es tev pilnībā piekrītu.
– Un kā ir ar tevi pašu? – Rīds pievērsās brālēnam.
– Es palaidu garām Džeku.
– Tāpat kā es, bet es vismaz nebiju soļa attālumā no sabojātas draudzības ar Trisu viņas dēļ, – Rīds norādīja.
Rons plati pasmaidīja.
– Kas būtu domājis, ka meitene no lielpilsētas izrādīsies īsta sieviete?
– Zini, tādas rodas arī lielpilsētās!
– Iespējams, – Rons neizklausījās pārliecināts.
– Vai jūsu brālīguma uzplūds ir galā? – Rasels viņus pārtrauca. – Rīd, es runāju nopietni. Tev vajadzīga sieva. Tu neproti gatavot un zaudē svaru. Tu dzīvo šausmīgā dzīvoklī, un tavs riebīgais raksturs ir pilsētas leģenda.
Rīds pasmaidīja.
– Tas noder, lai savaldītu darbiniekus.
– Ha! – Rons iesmējās. – Tās nabaga meitenes nodarbojas ar savešanu, un tu esi viņu vienīgais klients.
Rīds ar plaukstu nobraucīja seju.
– Vai tev ir kaut mazākā nojausma, kā viņas pret mani izturas? Pirms vairākiem mēnešiem viņas sarīkoja ballīti un… – Viņas ielūdza visas sievietes, kuras varētu būt tev piemērotas, – Rons viņu pārtrauca un noliecās pie Rasela. – Edilīna piedzīvoja lielāko drūzmu apģērbu veikalos visā tās vēsturē. Dzirdēju, ka viena sieviete iegādājās kleitu, pārdomāja un atdeva to atpakaļ.
– Vai tas ir slikti? – Rasels jautāja.
– Viņa to darīja sešas reizes, – Rons paskaidroja, un bija redzams, ka Rīda neapmierinātība viņu bezgala uzjautrina.
Rasels sarauca pieri.
– Vai tev kāda no tām sievietēm iepatikās?
– Es nezinu! – Rīds atbildēja. – Viņas visas uzvedās līdz riebumam pareizi, un es nesapratu, kādas viņas ir īstenībā. Ja es būtu teicis, ka brīvajā laikā labprāt spīdzinu pīlēnus, viņas noteikti būtu izrādījušas sajūsmu.
– Kopš kura laika sieviete, kura uzvedas pareizi, ir slikta? – Rasels jautāja. – Vai tu ar kādu no viņām tikies vēlreiz?
– Nē, – Rīds atbildēja. – Man nav laika, lai tiktos ar sievietēm. Turklāt esmu mēģinājis to darīt – vienmēr neveiksmīgi. Tikšanās laikā es mēdzu saņemt steidzamus izsaukumus, un sievietes par to dusmojas. Reizēm es saprotu, ka viņas varētu kļūt par manām pacientēm, un tas nekad nebeidzas labi.
– Tāpēc tu esi vientuļš, – Rons turpināja.
– Lai nu kurš to sacītu! – Rīds atcirta. – Tu gribi būt kopā ar sievieti, kas prot diskutēt
