vietu. Tas nozīmēja, ka varēs pasūtīt taksometru. Varbūt Vingeitas kundze, Sofijas dzīvojamā nama īpašniece, varēs atbraukt viņai pakaļ. Ja Edilīna patiešām bija tik laba pilsēta, par kādu to uzskatīja Kima, te vajadzēja būt palīgiem.
Kad Sofija apstājās, lai palaistu garām automašīnu, viņa to ieraudzīja. Stāvlaukuma kreisajā malā bija novietots tas pats sudrabotais BMW markas auto, kas gandrīz notrieca pašu Sofiju, iznīcināja viņas telefonu un visdrīzāk panāca to, ka viņai būs jāpavada vairāki gadi cietumā. Sofija atmeta galvu, sasprindzināja nobrāzto žokli un, pasitusi padusē apbružātajā aploksnē ielikto pavārgrāmatu, devās pāri ielai.
Nokļuvusi restorānā, Sofija apžilba, tāpēc nostājās durvju ailē, lai palūkotos apkārt. Apkārt valdīja miers, pie galdiņiem sasēdušie cilvēki milzīgos apjomos tiesāja eļļā vārītus ēdienus. Tas bija Amerikai raksturīgs skats. Pa kreisi atradās liels mūzikas automāts, vieta dejām un daži galdiņi, pie kuriem sēdošie vīrieši un sievietes dzēra alu no kausiem un ēda vistu spārniņus no milzīgām bļodām. Sofija bija pārliecināta, ka spēs pazīt cilvēku, kurš viņu gandrīz nogalināja.
Ceļa pēdējās pāris jūdzes Sofija pavadīja, iztēlodamās garenu seju, tuvu novietotas acis un pat lielas ausis. Garu un kalsnu, un, protams, turīgu vīrieti. Kārtera ģimene bija turīga. Ja viņš notriektu sievieti, tad brīnītos, kāpēc viņa nepavācās malā. Vai Kārters sauktu savu upuri par “vasaras noziegumu”?
Viņa piegāja pie bāra letes un gaidīja, līdz pienāca bārmenis. Tas bija jauns vīrietis ar gaišiem matiem un zilām acīm.
– Sveika! Kas ar tevi noticis? – viņš jautāja.
– Mani gandrīz notrieca automašīna.
Puisis izskatījās norūpējies.
– Tiešām? Vai gribi, lai sazinos ar šerifu?
Sofija satvēra nozagto grāmatu ciešāk.
– Nē, – viņa nelokāmi noteica. – Es tikai vēlos noskaidrot, kam pieder sudrabkrāsas BMW.
Bārmenis pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet pie bāra letes sēdoša sieviete ierunājās pirmā.
– Vai redzi to čali zilā kreklā?
– Vai tas ir viņš? – Sofija vaicāja.
– Jā, tas ir viņš, – sieviete atbildēja.
– Gārlenda kundze, – bārmenis iesāka, – es nedomāju… – Liec aiz auss, – sieviete uzrunāja Sofiju, – tas cilvēks ir draņķis. Viņš uzskata, ka zina vairāk par jebkuru citu pilsētas iedzīvotāju. Es gribu, lai kāds viņu noliek pie vietas.
Sofija neatbildēja, tikai palocīja galvu un devās taisnā ceļā pie norādītā galdiņa. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu, tāpēc seja nebija redzama. Pie galdiņa bija vēl divi citi vīrieši, kuru acis, Sofijai parādoties, iemirdzējās. Viņa nelikās par tiem ne zinis un nostājās Gārlenda kundzes parādītā vīrieša priekšā.
Vīrietis bija ārkārtīgi pievilcīgs, bet izskatījās noguris un noskumis, un Sofijai kļuva viņa žēl. Bet, viņu ieraudzījis, vīrietis tā saviebās, it kā Sofija no viņa grasītos pieprasīt kādu pakalpojumu. Tas sievieti salauza. Viņa gribēja tikai parunāt un pateikt visu, ko domā, bet negrasījās pieļaut, ka viņu uzlūko kā… slogu. Sofija nevienam nebija slogs, viņa kopš sešpadsmit gadu vecumā sāka strādāt.
Viņa lepojās ar prasmi uzturēt sevi pati.
– Vai varu palīdzēt? – vīrietis jautāja zemā balsī, it kā gaidītu, ka Sofija pieprasīs kaut ko briesmīgu.
– Vai tas BMW ir tavējais?
Viņš palocīja galvu, un nepatika pret Sofiju viņa skatienā pieņēmās spēkā.
Sofija rīkojās neapdomājoties. Viņa paņēma līdz malām pielietu alus kausu un izgāza tā saturu uz vīrieša galvas. Viņa nelēja strauji, bet gan pakāpeniski, lai kauss iztukšotos vairāku sekunžu garumā. Pār vīrieša seju tecēja auksts alus, un visi kroga apmeklētāji apklusa. Pat mūzikas automāts klusēja, it kā būtu atvienots no elektrības.
Pats vīrietis nekustīgi sēdēja un vērās Sofijā ar skatienu, kas pauda tikai un vienīgi izbrīnu. Kad kauss bija tukšs, restorānā valdīja absolūts klusums. Sofija dusmīgi lūkojās uz alū izmirkušo seju.
– Nākamreiz brauc uzmanīgi.
Viens no vīriešiem paņēma tukšo kausu. Sofija devās pāri telpai un izgāja ārā no kroga.
Nokļuvusi ārpusē, viņa apstājās, nezinādama, ko darīt tālāk. Tad atvērās kroga durvis un pa tām iznāca viens no vīriešiem, kurš bija sēdējis pie galdiņa.
– Sveika, – viņš izrunāja Sofiju, – es esmu Rasels Pendergasts, jaunais pilsētas mācītājs. Vai tevi vajag aizvest?
Sofija dzirdēja, ka krogā no jauna sāka kūsāt dzīvība, un neļāva sev domāt.
– Jā, lūdzu, – viņa atbildēja un iesēdās zaļā pikapā blakus vīrietim. Viņi uzsāka ceļu uz Edilīnu.
Otrā nodaļa
Viņi kādu laiku brauca klusēdami, līdz Rasels ierunājās:
– Vai varētu būt, ka tu esi Sofija Kinkeida?
Sofijai uzmetās zosāda. Vai vīrietis izdzirdējis viņas vārdu ziņās? Vai to raidīja kanālā CNN?
– Atvaino, – Rasels turpināja, palūkojies uz sievieti. – Es negribēju tevi satraukt. Kima teica, ka tu nevēlies, lai visa pilsēta uzzina par tavu ierašanos, bet viņa par to pastāstīja man, jo ir apprecējusi manu brāli.
Sofija atviegloti nopūtās.
– Un tu esi mācītājs.
– Es par tādu kļuvu nesen, – Rasels smaidīdams atbildēja. Viņš bija ļoti pievilcīgs vīrietis. – Patiesību sakot, manā dzīvē ir daudz jaunumu. Esmu apmeties uz dzīvi jaunā pilsētā, dabūjis jaunu darbu, es nesen apprecējos un kļuvu par tēvu.
Vārdi “apprecējos” un “tēvs” Sofijai sagādāja vilšanos.
Izrādījās, ka viņa vēl spēj just.
– Pat brālis manā dzīvē parādījās nesen, – Rasels turpināja. Sofija neizrādīja interesi, tāpēc viņš mainīja sarunas tematu. – Kā tu šeit nokļuvi?
– Ar automašīnu. Es novietoju auto ceļmalā, un tas pārstāja darboties. Jābrīnās, kāpēc tas nenotika ātrāk.
– Es piezvanīšu šerifam, un viņš…
Sofija ātri ievilka elpu.
Rasels neizpratnē sarauca pieri.
– Šerifa
