pagriezās, lai aplūkotu jauno dāmu. Par spīti savārtītajam apģērbam viņa, bez šaubām, bija visglītākā meitene telpā un varbūt pat visā pilsētā. Viņai mugurā bija vienkārša kokvilnas kleita kopā ar sārtu jaciņu, un kājās bija uzvilktas krosa kurpes, bet apģērbs neapslēpa krāšņo augumu.
– Viņa izskatās kā gados jaunāka Bardo, – secināja Rons.
– Šķiet, ka viņa kādu meklē, – piebilda Rasels.
Rīds pagriezās atpakaļ.
– Ņemot vērā to, cik ļoti man neveicas, viņa meklē mani. Viņa droši vien savainojusi roku un vēlas nekavējoties saņemt medicīnisko palīdzību.
– Iespējams, – Rons piekrita, – bet viņas izmeklēšana sagādās daudz prieka.
– Man nē. – Rīds izdzēra alu. – Vai viņa tuvojas mūsu galdiņam?
– Nē, viņa sarunājas ar Gārlendas kundzi, – teica Rasels.
Rīds ievaidējās.
– Vēl viens cilvēks, kurš mani ienīst. Viņa izplata… tā ir personiska informācija, bet mums ar Gārlendas kundzi bija salta saruna, un viņa manu darbinieču priekšā izturējās tik nožēlojami, ka man vēl divu dienu garumā bija jāpacieš neapmierināta purpināšana.
– Vai viņas joprojām nepacietīgi gaida, kad darbā atgriezīsies Triss? – Rons painteresējās.
– Pie Betsijas datora stāv kalendārs turpmākajiem trim gadiem. Viņa visās dienās ar zīmuli atzīmē “x”. Katra diena tuvina viņas brīdim, kad atgriezīsies viņu dievinātais doktors Triss, kurš vienmēr rīkojas pareizi.
– Ak vai, – Rons iesaucās, – mazā skaistule tuvojas. Es ceru, ka viņa meklē mani.
– Tu domā, ka viņa vēlas saņemt konsultāciju Hēgeļa un Kanta darbu jautājumos? – Rasels pazobojās. Rons ikdienā pasniedza filosofiju Bērklija augstskolā, bet patlaban bija atvaļinājumā.
– Es esmu ar mieru palīdzēt tai mazulītei jebkādā veidā, – Rons atbildēja.
Izrādījās, ka Sofija meklē Rīdu, bet viņas nodomi nekādā veidā nelīdzinājās tiem, ko vīrieši iztēlojās.
Rasels un Rons nekustīgi sēdēja savās vietās, un tikmēr jaunā skaistule izlēja alu pār Rīda galvu. Viņš gatavojās kārtējās sievietes uzmanības apliecinājumiem, bet tā vietā saņēma auksta alus šalti.
Visu padarīja skaidru Sofijas teiktais: “Nākamreiz brauc uzmanīgi.” Kad Rīds apsēdās pie galda kopā ar Raselu un Ronu, viņš sūdzējās par piedrazoto lielceļu.
– Es tikai uzmetu skatienu dokumentiem sēdeklī. Kad pievērsu skatienu ceļam, ieraudzīju uz tā lielu, baltu aploksni. Man neatlika nekas cits kā vien pārbraukt tai pāri. Es nezinu, kas tajā aploksnē bija, bet tas zem riepām nokrakšķēja. Es ceru, ka riepa nav pārdurta.
Sofijas netīrais un noskrandušais izskats liecināja, ka Rīds nav bijis pilnībā atklāts. Rasels šaubījās par to, ka Rīds tikai uzmetis skatienu dokumentiem. Par spīti žēlabām Rīds Oldridžs savus ārsta pienākumus pildīja ļoti atbildīgi. Ja kāds nopietni saslima, Rīds darīja visu nepieciešamo, lai šim cilvēkam palīdzētu pat tad, ja tas prasīja ilgu laiku. Rīds apgalvoja, ka nav gulējis vairākas dienas, un pēc tam viņu izsauca pie cilvēka, kuram palīdzība nemaz nebija vajadzīga. Rasels nosprieda, ka Rīds daudz vairāk raizējies par saviem pacientiem nekā par to, kas notiek uz ceļa.
Rasels paskatījās uz Sofiju, kura klusējot sēdēja, cieši satvērusi aploksni. Izskatījās, ka sievietei ir atlicis pavisam maz spēka, lai turpinātu dzīvot. Viņš iepriekš bija strādājis ar šādiem cilvēkiem, un pārāk daudzi ņēma nelabu galu.
Vakar viņš bija piezvanījis savam brālim un Kimai, kuri joprojām baudīja medusmēnesi, un pastāstījis par savu jauniegūto mācītāja amatu Edilīnas baptistu baznīcā. Rasels grasījās uzsākt darbu pēc trim nedēļām. Treviss viņam lūdza pieskatīt Kimas draudzeni Sofiju Kinkeidu, kura dzīvos Vingeitas kundzes mājā, un… Rasels nevarēja atcerēties, ko vēl viņa brālis teica. Vai viņš pieminēja darbu?
– Es vakar biju ļoti aizņemts, bet dzirdēju, ka tev Edilīnā ir sarūpēts darbs.
– Jā, – Sofija piekrita. – Es būšu Kimas brāļa Rīda personīgā asistente. Uzmanies!
Viņas teiktais Raselu tā pārsteidza, ka viņš ļāva automašīnai novirzīties pa labi un gandrīz noripot no ceļa. Viņš iztaisnoja stūri un mēģināja izdomāt, ko darīt tālāk. Vai atklāt Sofijai, ka Rīds ir tas pats cilvēks, kurš viņu gandrīz notrieca ar automašīnu? Rasels paraudzījās uz sievieti. Viņa izskatījās tik nelaimīga, ka viņš nespēja sagādāt vēl vienu triecienu. Ja izdotos atlikt Sofijas un Rīda tikšanos uz vēlāku laiku, Rasels varētu atrast viņai citu darbu. Viņš sāka prātot par to, ko Sofija prot darīt.
– Tātad jūs ar Kimu kopā mācījāties?
– Jā, – Sofija atbildēja, – augstskolā.
– Ja drīkstu vaicāt, ko tu studēji?
– Mēs, trīs istabas biedrenes, ieguvām izglītību tēlotājmākslā. Džeka izvēlējās divdimensionālo mākslu, Kimu interesēja tikai juvelierizstrādājumi, un es nodarbojos ar trīsdimensionālo mākslu.
– Trīsdimensionālo? Ko tas nozīmē?
– Tā ir tēlniecība.
Lieliski, Rasels nodomāja. Kā lai atrod darbu tēlniecei Edilīnā? Viņš uzsmaidīja Sofijai.
– Varu derēt, ka tu esi izsalkusi.
Viņi iebrauca pilsētā, un Sofija aplūkoja skaisti atjaunotos vecos namus, kas slējās pilsētas ielās. Kima apgalvoja, ka Edilīna ir pilsēta, kurā apstājas laiks. Izskatījās, ka viņai ir taisnība.
– Te ir skaisti, – Sofija atzina. Rasels novietoja automašīnu restorāna stāvlaukumā. Ēka izskatījās celta divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados. – “Ela restorāns”, – viņa ierunājās un pirmo reizi pasmaidīja.
– Vai Kima par to stāstīja?
– Viņa apgalvoja, ka pietiek ar vienu maltīti, lai iedzīvotos sirdsdarbības traucējumos.
Rass pasmaidīja.
– Viņai visdrīzāk ir taisnība, bet reizēm taukvielas spēj sadziedēt brūces.
– Es neesmu ģērbusies atbilstoši restorāna apmeklējumam, – Sofija ierunājās, kad Rasels piegāja pie pasažiera puses durvīm un tās atvēra.
– Mēs esam Edilīnā, nevis Parīzē. Neviens tevi neievēros.
Kad Rasels ieveda Sofiju nelielajā restorānā, viņš saprata, ka ir kļūdījies. Sievietes izskats piesaistīja visu apmeklētāju skatienus. Nodriskātais apģērbs nepadarīja viņu mazāk
