ka šķērsoja nepārtraukto līniju un nokļuva pretējā joslā. Viņa strauji parāva stūri pa labi, ieraudzīja grants ceļu, kas nozuda mežā, un turpināja virzīties pa to. Nobraukusi tikai dažus jardus, ar kuriem pietika, lai noslēptos, Sofija apturēja automašīnu. Viņa izslēdza motoru un atbalstīja pieri pret stūri. Prātā zibēja ainas no iepriekšējo piecu gadu laikā piedzīvotā.
Sofijas mātes nāve izmainīja visu viņas dzīvi. Pēc augstskolas beigšanas viņa saņēma darba piedāvājumu, bet bija spiesta to noraidīt. Ja Sofija sāktu strādāt, viņai vajadzētu atstāt savu dzimto mazpilsētu Teksasas pavalstī. Tā kā viņas māsa nevarēja pamest mājvietu, Sofijai nācās doties dzīvot pie viņas. Todien Sofija jutās, kā darītu kaut ko cēlu. Viņa piezvanīja laipnajam vecajam vīram, kurš piedāvāja darbu.
– Darbs ir vienkāršs, – viņš paskaidroja, – tomēr tas ir labs sākums karjerai. Sofij, tu esi talantīga un ambicioza. Tu paveiksi daudz.
Kad Sofija zvanīja vecajam vīram, lai noraidītu darba piedāvājumu, viņa jutās kā svētā, jo atteicās no savām vajadzībām, lai varētu rūpēties par mīļo, nevainīgo, trauslo divpadsmit gadus veco māsu.
Vecais vīrs mēģināja Sofiju pierunāt.
– Sofij, tu esi pārāk jauna, lai to darītu. Vai tava māsa nevar dzīvot pie kāda cita radinieka? Pie mātesmāsas vai vecvecākiem, pie jebkura cita cilvēka?
– Viņai esmu tikai es. Ģimenē iestājušies negaidīti apstākļi. Līsai vajag…
– Ko vajag tev? – vīrietis teju vai kliedza.
Tomēr viņa vārdi nespēja mainīt Sofijas lēmumu atteikties no savas dzīves, lai turpmākos piecus gadus pavadītu rūpēs par māsu. Sofija gribēja viņu aizsargāt, uzturēt un mēģināt iemācīt prasmi izdzīvot. Tomēr klusībā viņa sāka vēlēties sasniegt kaut ko pati – iemīlēties un izveidot ģimeni. Tas Sofijai neizdevās.
Viņa izkāpa no automašīnas un palūkojās apkārt. Aiz koku zariem vīdēja lielceļš. Automašīnu bija maz, tikai daži apvidus auto, kam bija piestiprinātas laivas.
Sofija atbalstījās pret automašīnu, aizvēra acis un pavērsa seju pret sauli. Bija silts, tomēr gaisā jautās rudens tuvums. Citi cilvēki savu māju pagalmos grāba lapas un pasūtīja steriem malkas. Iespējams, viņi domāja par Pateicības dienu un to, kādus saldumus izdalīt bērniem nedēļas nogalē – Visu svēto dienas vakarā. Sofija bija ceļā. Viņa prātoja, vai Kārters pavadīs svētkus kopā ar savu līgavu. Ko Kārters viņai dāvinās Ziemassvētkos? Vai tā būs smalka, nevainojama rokassprādze ar briljantu, ko aplikt ap viņas mazo, nevainojamo aristokrātes roku?
Vai viņi kopā brauks no kalna ar ragaviņām?
Sofija atkal juta, kā prātu pārņem dusmas.
Kārteram bija tiesības uz savu… Sofija pielika pie mutes plaukstu, jo sajuta gandrīz nepārvaramu vēlmi kliegt. Toreiz Kārters viņai teica: “Tev jāsaprot, ka tu esi tāda meitene, kuru vīrieši…”
Viņa aizliedza sev atsaukt atmiņā vārdus, ko Kārters teica abu pēdējā kopējā vakarā. Veids, kādā viņš runāja, Sofiju sāpināja gandrīz tikpat ļoti kā paši vārdi. Kārteru izbrīnīja tas, ka Sofija nezināja kaut ko, viņaprāt, pašsaprotamu. Viņa raudzījās sejā, ko bija mīlējusi, un saprata – Kārters nejūtas atbildīgs. Vainīga bija tikai Sofija, jo pārpratusi Kārteru kopš paša sākuma. “Es biju pārliecināts, ka tu par to zini,” Kārters taisnojās, neizpratnē saraucis uzacis. “Tas bija tikai vienas vasaras romāns. Vai tad par to neraksta grāmatās? Nekas cits mūs nesaistīja, un vēlāk mēs šīs vasaras notikumus atcerēsimies ar prieku.”
Vārdi likās tik patiesi, ka Sofija sāka šaubīties par sevi un pieļāva domu, ka zinājusi patiesību, tikai atteikusies to atzīt. Jebkurā gadījumā viņa jutās sagrauta un pievilta. Sofija no visas sirds ticēja, ka mīl Kārteru un ka viņu jūtas ir abpusējas. Kārters uzklausīja viņas žēlabas par darbu un to, cik bieži viņa jutās kā palaidusi garām visu dzīvi, un visbeidzot sāka Sofiju skūpstīt, līdz viņa apklusa.
Pēc augstskolas absolvēšanas aizritēja gandrīz gads, līdz Sofija aptvēra, ka ir smagi ziedot pašas dzīvi, lai palīdzētu citam. No smejošas studentes viņa pārtapa jaunā sievietē, kura strādāja divos darbos. Sofija visu dienu stāvēja kājās, smaidīja, runājot ar klientiem, priekšniekiem, kolēģiem, un pēc darba laika beigām viņai bija citi pienākumi. Sofija izmēģināja visu: viņa bija viesmīle, administratore, pagaidu sekretāre, pārdevēja uz nepilnu slodzi. Neviens nevēlējās pieņemt Sofiju darbā uz ilgāku laiku, jo zināja: līdzko Līsa beigs skolu, Sofija dosies projām. Šāds dzīvesveids bija viņu nogurdinājis. Kad Sofija atgriezās mājās, Līsa palīdzēja pagatavot vakariņas, bet viņai bija jāpilda mājasdarbi. Turklāt kopā ar viņām dzīvoja patēvs Ērnijs. Vienmēr klātesošais un vērīgais vīrietis ar dzēriena pudeli rokā gaidīja brīdi, kad Sofija novērsīs skatienu. Viņa gribēja aizvest Līsu projām no pilsētas, tomēr Ērnijs bija meitenes aizbildnis, tāpēc viņas bija spiestas palikt. Līdzko Sofija atgriezās pilsētā, Ērnijs paziņoja, ka ir savainojis muguru un pametis autovadītāja darbu Treeborne Foods. Tas nozīmēja, ka ģimenes uzturēšanas pienākums uzgūla Sofijas pleciem. Viņa runāja ar juristu par iespēju kļūt par māsas aizbildni, bet jurists paskaidroja, ka tiesu darbi izmaksātu pārāk daudz. Ērnijs nebija iepriekš sodīts un apgalvoja, ka uzreiz pēc atlabšanas atgriezīsies darbā. Turklāt Līsas māte pirms nāves piešķīra Ērnijam aizbildņa tiesības, un abu laulība bija likumīgi noslēgta. Sofijai neatlika nekas cits kā vien gaidīt, kad māsa kļūs pilngadīga.
Kopumā Sofijas dzīve kopš augstskolas absolvēšanas bija stresa pilna, līdz viņa satika Kārteru. Vairāku gadu garumā Sofijas dzīves centrā bija māsa, bet Līsa atrada nepilnas slodzes darbu, un Sofijai kļuva vieglāk. Pirmo reizi vairāku gadu laikā viņai parādījās pa kādam brīdim, ko veltīt sev, un tad Sofijas dzīvē uzradās Kārters. Viņa iespaidā Sofija saprata, ka vēlas ne tikai strādāt radošu darbu, bet arī izveidot ģimeni. Ģimene bija svarīgākais Sofijas dzīvē. Otro vietu ieņēma māksla.
Viņa atkāpās no automašīnas un aplūkoja apkārt esošo mežu. Sofija cerēja, ka tas viss ir palicis pagātnē. Pirms divām dienām viņa aizveda Līsu uz pavalsts augstskolu, un bankā bija noguldīta naudas summa, ar ko pietika pirmā studiju gada izmaksu nosegšanai. Atvadoties abas māsas apskāvās un raudāja un Līsa Sofijai pateicās. Sofija mīlēja māsu un zināja, ka viņai Līsas pietrūks, tomēr viņa jutās brīva un tikusi pie iespējas veidot savu dzīvi no jauna. Svarīgākais cilvēks Sofijas jaunajā dzīvē bija Kārters Trīborns – vīrietis, kuru viņa bija iemīlējusi.
Divsimt jūdžu garo ceļu līdz patēva mājai Sofija mēroja, būdama lieliskā garastāvoklī, un viņa jutās labāk nekā jebkad agrāk. Sofija plānoja turpināt darbu mākslas jomā, ko bija apguvusi augstskolā, un pavadīt atlikušo dzīvi kopā ar Kārteru. Viņa piederība Trībornu ģimenei varēja radīt problēmas, bet Sofija bija gatava tām pielāgoties. Viņa vairākas reizes bija satikusi Kārtera tēvu, kurš rūpīgi uzklausīja visu viņas sakāmo. Viņš atstāja ļoti patīkama cilvēka iespaidu un nemaz nešķita tik biedējošs, par kādu viņu uzskatīja pārējie. Viņi pret Trīborna kungu izturējās ar bijību, jo viņa milzīgajā fabrikā strādāja visi pilsētas iedzīvotāji.
Sofija gribot negribot salīdzināja Kārtera tēvu ar savu slinko patēvu – alkoholiķi. Viņš bija cilvēks, no kura Sofijai vajadzēja
