style="font-size:15px;"> – Vai laipnāku izturēšanos ir pelnījuši vīrieši, kuri pārtiek no alus un vistu spārniņiem un ir neizpratnē par savu slikto pašsajūtu? – piebilda Betsija.
– Kurš ārsts mūsdienās veic mājas vizītes? – Alise turpināja. – Doktors Rīds to dara. Ja pacients ir patiešām slims, viņš dodas pie tā. Reiz viņš pieņēma dzemdības sievietei, kura bija iesprostota avarējušā automašīnā. Rīds iekļuva mašīnas salonā caur ieplīsušo aizmugurējo vējstiklu, kamēr glābēji grieza automašīnas durvis, lai sieviete varētu izkļūt ārā. Rīds savainoja kāju tiktāl, ka tai bija jāuzliek šuves, bet viņš to nevienam neteica.
– Es nesaprotu, – Hetere atzina. – Es dzirdu runas par doktoru Tristanu, kuru visi mīl. Kā viņš būtu rīkojies šādās situācijās?
– Tristans būtu darījis to pašu, bet viņa attieksme ir citāda. Arī viņš būtu ielīdis automašīnā caur saplīsušo vējstiklu, bet viņš nepārmestu glābējiem, ka viņi nestrādā pietiekami ātri, – Betsija paskaidroja.
– Arī Tristans būtu pieņēmis dzemdības, bet viņš plēstu jokus un koķetētu ar topošo māmiņu, līdz viņa ārstā iemīlētos, – piebilda Alise.
– Vai viņš būtu savedis kopā adītāju un grūtnieci? – Hetere jautāja.
– Visdrīzāk jā, bet Tristans to nebūtu darījis slepenībā, – Betsija atbildēja.
Hetere skatījās pārmaiņus uz vienu un otru sievieti.
– Kāds filozofs reiz runāja par to, ka anonīms ziedojums ir vērtīgāks par atklātu.
Alise un Betsija, tikko jaušami smaidot, palūkojās uz viņu.
– Labi, – Hetere turpināja, – varbūt es neiešu projām no darba. Varbūt nākamreiz, kad Rīds man uzbrēks, es mēģināšu atsaukt atmiņā viņa cēlos darbus. Nolāpīts, viņa klātbūtni ir grūti izturēt! Ja Rīdam būtu draudzene, viņš…
– Mēs jau esam mēģinājušas atrast viņam draudzeni, – Betsija atzina. – Mēs esam viņam parādījušas visas glītās meitenes, kuras dzīvo piecdesmit jūdžu rādiusā. Pastāsti viņai par viesībām, ko tu sarīkoji savās mājās, – viņa mudināja Alisi.
– Es darbojos virtuvē trīs dienas, un viesu vidū bija arī astoņas ļoti glītas, jaunas, vientuļas sievietes. Mums ar Betsiju pat bija īpašs saraksts. Meitenes, kas atbilda visdažādākajām prasībām: garas, īsas, kalsnas, apaļīgas.
– Mēs atradām meitenes, kas nebija precējušās, šķirtenes ar bērniem un pat gados jaunu atraitni.
– Mēs ar Betsiju parūpējāmies par to, lai Rīds ar viņām visām pārmītu dažus vārdus, bet neviena no sievietēm viņu neinteresēja.
– Kāda ir Rīda seksuālā dzīve? – Hetere jautāja.
– Man nav ne jausmas, – Betsija minstinādamās atzina.
– Mēs viņam par to neuzdodam jautājumus, – Alise piebilda.
– Man šķiet, ka Rīda noskaņojumu spēs uzlabot vienīgi aizbraukšana no Edilīnas, – Hetere teica.
– Mēs nonācām pie tāda paša secinājuma.
– Varbūt mēs varam uz šejieni atvest citu ārstu.
Alise no skapja izcēla biezu mapi ar dokumentiem.
– Šeit ir visas mūsu nosūtītās vēstules.
– Un atbildes uz tām.
Hetere pārlūkoja vēstules un daudzos atteikumus.
– Jābūt kādam veidam, kā atrisināt šo problēmu. Man ir nepieciešams šis darbs. Es saņemu labu algu un sociālo nodrošinājumu. Ja es saprastu, kas Rīdam vajadzīgs, es viņam to ar lielāko prieku sagādātu.
– Mēs tevi laipni aicinām mēģināt, – Betsija atbildēja.
– Esam gatavas izskatīt visus piedāvājumus, – teica Alise.
– Un mēs tev palīdzēsim, – Betsija turpināja, un visas trīs sievietes palocīja galvu.
Kopš tās dienas doktora Rīda darbinieces vienoja vārdā nenosaukta saikne. Viņām bija radies kopīgs mērķis – noskaidrot, ko doktors Rīds Oldridžs vēlas, un to viņam sagādāt.
Pirmā nodaļa
Sofija centās apvaldīt dusmas, bet tas nebija viegli. Viņa juta tās virzāmies augšup no kuņģa kā žulti.
Viņa sēdēja pie savas vecās automašīnas stūres un atradās aptuveni divdesmit jūdžu attālumā no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī. Apkārt pavērās skaists skats: ceļu ieskāva koki, un rietošās saules stari rotaļājās to lapās. Sofija par Edilīnu uzzināja no savas augstskolas laiku istabiņas biedrenes Kimas Oldridžas. Kopā ar trešo istabiņas iedzīvotāju Džeku Sofija uzjautrinājās par Kimas sniegto mazpilsētiņas aprakstu. Viņa apgalvoja, ka pilsētiņa esot kā paradīzes un vēl vienas paradīzes apvienojums.
– Visi visus pazīst! – Kima līksmi stāstīja.
Džeka lūdza paskaidrot, ko tas nozīmē. Kima pastāstīja par septiņām ģimenēm, kas ieradās Amerikā astoņpadsmitā gadsimta sākumā un nodibināja Edilīnas pilsētu.
– Tās pašas ģimenes joprojām dzīvo Edilīnā? – Džeka izbrīnā iesaucās.
– Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju ir šo septiņu sākotnējo ģimeņu pēcteči, tāpēc mūs visus vieno radniecīgas saites. Jā, mēs joprojām dzīvojam Edilīnā.
Kima runāja tik piesardzīgi, ka Džeka sāka viņu pratināt. Kima pastāstīja, ka pilsētā mīt arī citi, un tos dēvē par “jaunienācējiem”. Pat ģimenes, kuras apmetās Edilīnā deviņpadsmitā gadsimta sākumā, tika uzskatītas par “jaunpienācējām”.
Kad meitenes sāka diskutēt par dzīvi mazpilsētā, tās priekšrocībām un trūkumiem, Sofija atturējās no komentāriem. Viņa piebāza pilnu muti ar ēdienu un aizbildinājās ar to, ka nespēj parunāt. Reizēm Sofija piepeši atcerējās, ka viņai jābūt citur. Viņa darīja visu iespējamo, lai izvairītos no sarunām par bērnību.
Patiesībā Sofijai bija kauns. Kimas un Džekas bērnība bija gluži normāla. Viņas mēdza sūdzēties par kādu no vecākiem, brāli vai māsu, tomēr abas meitenes bērnībā tika mīlētas un sargātas. Sofijas bērnība bija citāda. Viņas māte mainīja mīļākos kā zeķes. Viņas dzīvoja nelielā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kur valdīja Treeborne Foods un visuresoša nabadzība.
Sofija neatcerējās pirmo reizi, kad sameloja par savu izcelsmi. Viņa apgalvoja, ka ir dzimusi mazā, glītā pilsētiņā Teksasas pavalstī, kurā ir daudz atpūtas klubu un golfa laukumu. Daudziem bija patīkamas atmiņas par šo pilsētu, tāpēc Sofija turpināja
