bažīgi iesaucās. – Vai viņai nevajadzētu aiziet pie doktora Rīda?
– Nē! – Rasels teju vai atkliedza, bet tad savaldījās. – Tas ir garš stāsts, un es gribu tev visu izstāstīt… un lūgt tavu padomu. Problēma ir tāda, ka Sofiju gandrīz notrieca tieši Rīds, un viņai rīt jāuzsāk darbs viņa pakļautībā. Es baidos, ka viņa iebelzīs Rīdam pa galvu ar beisbola nūju.
– Viņai nāksies saņemties, – Klarisa atzina. – Rīdu vēlas noslepkavot puse šīs pilsētas sieviešu. Dzirdēju, ka nesenākajā Edilīnas grāmatu lasītāju klubiņa sanāksmē dalībnieces trīs stundu garumā izstrādāja atriebības plānu. Manuprāt, par to interesējas Lifetime kanāls.
Rass nesmējās.
– Manuprāt, Sofijai ir iemesls pievienoties Rīda nīdēju klubiņam. Mans brālis…
– Tavs brālis tevi, kā jau parasti, kritizēs, – Klarisa viņu pārtrauca.
– Viņš ar baudu norādīs, kā man vajadzēja rīkoties.
– Un tu ar prieku norādīsi uz viņa paša kļūdām, – Klarisa turpināja. – Es nopirkšu pārtiku un ziedus un nogādāšu to visu Kimas mājās. Kad atbrauksi, mēs izdomāsim turpmāko rīcību.
Rasels pasmaidīja. Viņš bija iemīlējis sievu no pirmā acu uzmetiena un joprojām nespēja vien nopriecāties par viņas spriedumiem.
– Vai esmu teicis, ka es tevi mīlu?
– Jau vismaz stundu nē, – viņa atbildēja klusā balsī.
– Brauc mājās. Man tevis pietrūkst.
– Man tevis arī pietrūkst, – Rasels atbildēja un beidza sarunu. Viņš redzēja Sofiju pa restorāna logu un pacēla roku sveicienam. Atceļā viņš pavērsa skatienu augšup.
– Dod man gudrību, – Rasels nočukstēja un iegāja restorānā.
Trešā nodaļa
Nākamajā rītā Sofija jutās daudz labāk. Iepriekšējā dienā glītais, jauneklīgais mācītājs izklaidēja viņu ar stāstiem par sevi pašu un savu brāli, bet Sofija tikmēr mielojās ar trekniem siera burgeriem un eļļā ceptiem kartupeļiem. Rasels uzlaboja Sofijas pašsajūtu tiktāl, ka viņa pat atļāvās iedzert zemeņu un piena kokteili. Pēc vakariņām viņi aizbrauca uz Kimas mājām, un Rasels atstāja Sofiju vienu, jo viņa to vēlējās. Sofija gribēja vienīgi nomazgāties un uzvilkt drēbes, kas labi smaržo. Kimas glītā māja, kas bija izdekorēta ar mēbelēm zilos un baltos toņos, apmierināja visas Sofijas vajadzības. Viņa iegremdējās karsta ūdens vannā, izmazgāja matus, iemasēja tajos balzamu, kas smaržoja pēc persikiem un mandelēm, uzvilka tīrus kokvilnas rītasvārkus un deviņos vakarā iekrita gultā. Viņa aizmiga uzreiz.
Sofija pamodās nākamās dienas rītā pulksten septiņos un konstatēja, ka ledusskapis ir pilns ar ēdienu. Viņa pagatavoja sev sātīgas brokastis, izpētīja Kimas lielo drēbju skapi un devās meklēt doktora Rīda kabinetu. Neklājās ierasties ar novēlošanos jau pirmajā darba dienā.
Kad Sofija atvēra ieejas durvis, viņa sev par izbrīnu ieraudzīja verandā sēžam jaunu sievieti, kura viņu gaidīja.
– Sveika, – sieviete ierunājās. – Es esmu Hetere Deivisa. Strādāju pie doktora Rīda un aizvedīšu tevi uz viņa kabinetu.
– Ak tā, – Sofija novilka. – Es to negaidīju.
Sieviete vērtējoši nopētīja Sofiju no galvas līdz kājām. – Es esmu ar mieru darīt jebko, lai izpalīdzētu mūsu mīļotajam ārstam. Viņš ir tik vientuļš un tik ļoti alkst uzmanības, ka mokāmies arī mēs. Jau ilgi meklējam kādu, kura viņu izglābs.
Sofija samirkšķināja acis.
– Izglābs? – viņa beidzot izgrūda.
– Nu, tu jau zini, ko es ar to gribu teikt. Viņš nav jāglābj tiešā nozīmē, jo pats savā ziņā ir varonis, bet to tu droši vien jau zini. Ja tu savulaik biji Kimas istabas biedre, tad noteikti esi redzējusi neskaitāmas viņa fotogrāfijas.
– Patiesību sakot, nē, – Sofija atbildēja. – Kimu vairāk interesēja… – Viņa apklusa, lai neizpļāpātu noslēpumu. – Nē, es ne reizi neesmu satikusi Kimas brāli. Es noteikti esmu redzējusi viņu fotogrāfijās, bet tas bija sen.
– Lieliski! – Hetere iesaucās un aprāvās. – Labi, ka tu viņu jau zināmā mērā pazīsti.
Viņa nogaidīja, līdz Sofija iekāpa automašīnā, un apsēdās pie stūres.
– Man jāatgūst sava automašīna, – Sofija teica. – Vai tu zini, kas ar to noticis?
– Tā ir nodota lūžņos, – Hetere atbildēja.
– Ko?
– Šorīt agri no rīta Freizera kungs norīkoja vilcēju, un viņš teica, ka tavu automašīnu nav vērts labot. Es tevi aizvedīšu visur, kur nepieciešams, un parūpēšos par to, lai tu satiktu vajadzīgos cilvēkus.
Sofija paskatījās uz jauno sievieti, kas runāja ļoti ātri un satraukti.
– Man vajadzēs savu automašīnu, lai…
– Tu dabūsi savu automašīnu. Rasels un Klarisa vakar visu nokārtoja.
– Klarisa?
– Rasela sieva. Viņai tā ir otrā laulība, un viņai ir mazs bērns. Puika, vārdā Džeimijs. Viņi ir precējušies pavisam neilgu laiku. Kad Elena – tu droši vien jau zini, ka tā ir Kimas māte – jautāja mūsu iepriekšējam mācītājam, vai viņš vēlas doties projām no pilsētas, viņš piekrita, un Rasels bija viens no amata kandidātiem. Viņš vada labus dievkalpojumus, bet mēs visi tos apmeklējam, lai paskatītos uz Raselu, un viņa teiktajam patiesībā nav nozīmes. Vakar Rasels un Klarisa paziņoja, ka pārņem baznīcas vadību. Vai vēlies gumiju?
Sofija prātoja, vai šī sieviete vienmēr runā tik ātri, vai arī ir satraukta.
– Ko?
– Košļājamā gumija. Vai tu to vēlies? Esam klāt.
Hetere novietoja automašīnu sešiem auto paredzētā stāvlaukumā kādas ķieģeļu ēkas aizmugurē, un viņas izkāpa.
Sofija nogludināja matus un svārkus un cerēja, ka izskatās atbilstoši tam, lai satiktu Kimas brāli – varoni.
Hetere viņu vēroja.
– Pašreiz doktora te nav. Viņš aizsteidzās projām agri no rīta, lai risinātu kaut kādas ar tūristiem saistītas problēmas.
– Viņa ātrā solī devās nama virzienā.
Sofija traucās viņai pakaļ.
– Ko tas nozīmē? Kas ir ar tūristiem saistītas problēmas?
– Nu,
