Rīds atrada šķīvi ar vistas gaļu un dārzeņiem. Virspusē bija piestiprināta zīmīte: “Sildīt mikroviļņu krāsnī piecas minūtes.” Ledusskapja augļu un dārzeņu nodalījumā bija ielikti salāti, un durvīs bija baltvīna pudele. Izņēmis to visu ārā, Rīds ieraudzīja pie cepeškrāsns durtiņām piestiprinātu zīmīti: “Atver!”
Krāsnī bija neliels kastrolis ar sulīgu ēdienu, kam pa virsu bija izveidojusies trausla garoziņa. Dažu minūšu laikā Rīds savāca visu ēdienu kopā un salika to uz vecā ēdamgalda; uz tā bija uzlikts paliktnis un ēšanas piederumi. Rīds apēda visu: zupu līdz pēdējai pilītei, vistu līdz pēdējam kumosam, izlaizīja bļodu ar ābolu desertu. Viņš iztukšoja vīna pudeli.
Paēdis vakariņas, Rīds ērti iekārtojās krēslā un saprata, ka istaba izskatās labāk nekā parasti.
Kad iezvanījās viņa mobilais telefons, Rīds nedomājot atbildēja.
– Kā tev patīk Sofija? – jautāja Kima.
– Sofija?
– Jā, tava jaunā darbiniece. Atceries? – Man ir aizdomas, ka es viņu apēdu.
Kima vilcinājās.
– Vai tu esi piedzēries?
– Nedaudz.
– Vai Sofija tev pagatavoja ēdienu?
– Šķiet, ka jā, – Rīds atbildēja. – Kāds to izdarīja. Zupa oranžā krāsā. Ar kaut ko pildīts cālis un zaļās pupiņas, un kaut kas, samalts biezenī, un…
– Tas visdrīzāk bija pastinaku biezenis. Viņa to gatavoja man un Džekai. Es gribu zināt, vai tev patika viņa pati.
– Nezinu, – Rīds atbildēja un pasmaidīja. – Es viņu nesatiku. Kad atgriezos mājās, dzīvoklis bija iztīrīts un man bija pagatavots ēdiens.
Kima sāka apjaust, kas noticis.
– Normāls ēdiens tavu ierasto Treeborne izstrādājumu vietā un mazliet vīna?
– Tieši tā. – Rīds apsēdās dīvānā. – Viņa ir nopirkusi arī jaunus spilvenus.
– Ak tā? – Kima nebija dzirdējusi brāli runājam tik omulīgā balsī, kopš viņš uzsāka darbu Edilīnā. Iespējams, tas, ka viņš nesatika Sofiju, bija labi. Augstskolā vīrieši viņas klātbūtnē mēdza uzvesties kā muļķi. Sofijas glītā seja un skaistais augums lika viņiem zaudēt runas spējas.
– Ko tu darīsi rīt?
– Es visu dienu pavadīšu Ričmondā.
– Kāpēc? – Kima vaicāja stingrā balsī.
– Tā gan nav tava darīšana, bet es piedalīšos acu operācijā.
– Un tālab savus pacientus sūtīsi projām no Edilīnas?
– Kima jautāja.
– Es nebūšu šajā pilsētā mūžīgi. Līdzko Triss būs izdzīvojies lielpilsētā, es…
Kima viņu pārtrauca.
– Neaizmirsti, ka sestdien Makterni rīko Visu svēto dienas priekšvakara ballīti. Ko tu vilksi?
Rīdam uznāca žāvas.
– Rīd! – Kima asi iesaucās. – Tev ir jāpiezvana Sofijai un jāpasaka viņai paldies. Šajā nedēļas nogalē tu vari uzaicināt viņu uz randiņu. Sestdienās un svētdienās tu nestrādā, vai ne?
– Šķietami.
– Ko tas nozīmē?
– Acīmredzot no malas izskatās, ka es nestrādāju.
– Es zinu, ko nozīmē vārds “šķietami”! Kāpēc vecākie bērni vienmēr izturas pret jaunākajiem kā pret muļķadesām? Rīd, ko šis vārds nozīmē tev?
– Tas nozīmē, ka mani var sazvanīt visu diennakti. Puse šīs pilsētas iedzīvotāju nedēļas nogalēs pamanās saslimt.
– Nu, šonedēļ tā nenotiks. Šonedēļ tu apmeklēsi Visu svēto dienas priekšvakara pasākumu.
– Nē, neapmeklēšu. Es neciešu tādus pasākumus. Esmu pavadījis daudz laika valstīs, kuru iedzīvotāji tic maģijai. Visu svēto dienas priekšvakars nav smieklīgs.
– Tu izdomā attaisnojumu, lai neietu uz ballīti.
– Izrādās, tu nemaz neesi dumja.
– Kad zvanīsi Sofijai, tu varēsi viņu uzaicināt uz randiņu. Jūs varēsiet iepazīties krāšņā pasākumā. Klau, man jādodas. Piezvani Sofijai! Dzirdi? Piezvani Sofijai.
– Man nav viņas numura.
– Zvani uz manu mājas numuru. Viņa dzīvo tur.
– Labi, – Rīds nomurmināja un beidza sarunu.
Piektā nodaļa
Kad iezvanījās telefons uz naktsskapīša, Sofija nezināja, vai vajadzētu atbildēt. Iespējams, ka zvanītājs gribēja runāt ar Kimu. Tomēr pēc astotā zvana viņa pacēla klausuli.
– Halo? – viņa nedroši ierunājās.
– Vai tu esi Sofija?
Sievietes sirds apstājās. Viņa bija atrasta. Sofija paskatījās uz gultā nolikto aploksni, uz kuras bija automašīnas riepu atstātas pēdas. Tai blakus bija nobružātā un sapluinītā vecā pavārgrāmata. Tā bija taisīta no nodzeltējušām, ar lenti sasietām un aprakstītām papīra lapām. Tomēr teksts bija rakstīts vai nu tādā valodā, ko Sofija neprata, vai arī bija šifrēts.
– Jā, es esmu Sofija, – viņa atbildēja, aizturējusi elpu.
Melot nebija jēgas.
– Es esmu doktors Rīds. Nē, sauc man vienkārši par Rīdu. Pēc tādām vakariņām, kādas tu man pagatavoji, vari mani saukt, kā vien vēlies.
Vīrietim bija patīkama zema balss. Tā radīja asociācijas ar kausētu šokolādi.
– Es cerēju, ka tev patiks.
Sofija pūlējās atcerēties, kā Kimas brālis izskatās.
– Ja nebūtu Treeborn Foods izstrādājumu, es…
– Ko?! – Sofija iesaucās, bet saprata, ka runa ir par saldēto pārtiku Rīda ledusskapja saldētavas nodalījumā. Kad Sofija atvēra mazās durtiņas un ieraudzīja kastes ar uzrakstu Treeborne, viņa pārbijās. – Ak tā. Atvaino, es gandrīz izlēju dzērienu. Jā, tie ir saldētas pārtikas ražotāji.
– Ko tu dzer? – Rīds flirtējot
