pagriezās un ieraudzīja, ka durvju ailē nostājies viņa brālēns Kolins Freizers, ar milzīgo augumu aizsegdams gaismu. Viņš nesen bija apprecējies un kopā ar sievu gaidīja nākam pasaulē pirmo mazuli.
– Kā klājas Džemmai? – jautāja Rīds. Viņa apmeklēja ginekologu Viljamsburgā.
– Lieliski. Viņa ir vesela, – Kolins atbildēja. – Ēd vairāk nekā mans brālis. Vai tas ir normāli? – Kolina jaunākais brālis bija ļoti liela auguma.
– Pilnībā, – Rīds noteica. – Kāpēc esi atnācis? – Kolins bija Edilīnas šerifs. Kad viņš nolēma neiesaistīties ģimenes automehānikas biznesā, gan ģimenes locekļi, gan pilsētas iedzīvotāji jutās satriekti. Freizeru ģimene apkopa visu, kam bija piestiprināti riteņi.
– Manam kravas autiņam jānoregulē priekšējie riteņi, – Kolins paskaidroja. – Puiši teica, ka tu izskaties nelaimīgs, tāpēc atsūtīja mani paturēt tev rociņu. – Viņš ar žestu piedāvāja Rīdam apsēsties krēslā pie tālākās sienas. Pats Kolins iekārtojās dīvānā, un viņa lielais augums to gandrīz pilnībā piepildīja. Viņš paliecās uz priekšu un skatījās uz savu brālēnu. Viņi bija kopā uzauguši un viens otru labi pazina. – Vai tavs sliktais noskaņojums saistīts ar to meiteni, kuru gandrīz notrieci?
Rīds palocīja galvu.
– Es pieņemu, ka tu uzzināji, ka viņa ir tava darbiniece.
Rīds vēlreiz palocīja galvu.
– Ko tu darīsi?
– Pagaidām es bēgu no problēmas, ierāvis asti kājstarpē. Mamma pateica visu, ko par to domā. Kima atstāja man trīs ziņojumus balss pastkastē, un manas darbinieces… – Rīds izmisumā pasvieda gaisā rokas.
– Tev vajadzētu viņas atlaist, – Kolins atbildēja. – Viņas ir Trisa darbinieces. Agrāk, kad pie viņa nāca Džemma, sievietes pret viņu slikti izturējās.
Rīda acis iezalgojās. Kad Kolina mīļotā sieviete draudzējās ar doktoru Trisu, viņš bija ļoti greizsirdīgs.
– Labākais, ko vari darīt, – Kolins turpināja, – ir atklāt meitenei patiesību. Zemojies. Atvainojies. Nopērc viņai jaunu automašīnu.
– Tev taisnība, – Rīds atzina, piecēlās kājās un palūkojās laukā pa logu. Viņš iegrūda rokas dziļi kabatās. – Kas notika ar viņas automašīnu? Vai tā avarēja?
– Nē. Tā nomira no vecuma un nepietiekamas apkopes. Izskatās, ka eļļa nebija mainīta gadiem ilgi. Tētis viņai vakar nosūtīja nomas auto.
– Labi, – Rīds vienaldzīgi atbildēja. – Es samaksāšu rēķinu. Tas ir mazākais, ko varu darīt.
– Un kā ir ar tevi pašu? – Kolins turpināja. – Tētis teica, ka tu gribi nomainīt savu BMW pret citu automašīnu.
– Jā. Es nevaru ar to braukt un atgādināt Sofijai, ko izdarīju.
– Jebkurā gadījumā ir laiks veikt tehnisko apkopi. Es varu tev aizdot Jeep. – Kolins vēroja savu draugu. No vienas puses, viņam Rīda bija ļoti žēl. Viņš labprātīgi piekrita palīdzēt brālēnam dažu nedēļu garumā, jo viņš bija salauzis roku, bet pēc tam Triss aizbrauca uz Ņujorku, un Rīds iestrēga negribētā darbavietā. Rīdam tika uzspiesti Trisa darbinieki un pacienti, kuri nemitīgi atkārtoja, ka vēlas, lai darbā atgriežas Triss.
No otras puses, Kolinam un visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pazina Rīdu, bija apnikusi viņa drūmā attieksme.
– Tev šī meitene patīk, vai ne? – Kolins ierunājās.
Rīds nepagriezies paraustīja plecus.
– Nezinu. Mums ir bijusi tikai viena telefonsaruna, bet viņa…
– Ko viņa izdarīja?
– Viņa pagatavoja man ēdienu, iztīrīja dzīvokli. Mēs parunājām. Tas bija jauki.
Rīda dzīvoklī savulaik dzīvoja arī Kolins, tāpēc viņš zināja, cik nomācošs tas ir. Dzīvoklī bija vājš apgaismojums, nelāgas smakas, ko nebija iespējams izvēdināt, trokšņainas naktis. Reizēm atgriezties dzīvoklī pēc garas darba dienas bija neizturami. Ja vēl tur valdītu laba ēdiena aromāts un telpās būtu tīra grīda… Jā, tam varēja būt uzmundrinoša iedarbība.
Kolins zināja, ko nozīmē alkt pēc kaut kā – gan pēc darba, gan pēc mīļotās sievietes.
– Jābūt kādam risinājumam. Tu noteikti vari kaut ko izdarīt.
Rīds apsēdās atpakaļ krēslā.
– Es neko nevaru izdomāt. Es lūdzu mammai parūpēties, lai Edilīnas iedzīvotāji netenko, tomēr Sofija aplēja mani ar alu daudzu acu priekšā. Pirmais jaunienācējs, kurš Sofiju ieraudzīs, ar lielāko prieku viņai atklās, ka doktors Rīds viņu gandrīz nogalināja.
Kolins zināja, ka Edilīnas iedzīvotāji prot glabāt noslēpumus, tomēr situācijās, kurās bija iesaistīti jaunienācēji, viss bija citādi. Diemžēl viņi visu redzēja. Fakts, ka Sofija joprojām nezināja sava pāridarītāja vārdu, bija apbrīnojams.
– Ja viņa varētu tevi iepazīt, pirms uzzina… – Kolins apklusa, jo pēdējā laikā Rīds vairs nelīdzinājās tam cilvēkam, kas viņš bija iepriekš. Gadu gaitā Kolins divreiz bija devies uz citu valsti, lai palīdzētu Rīdam labdarības misijās. Rīds bija organizēts, strādīgs, aizrautīgs un pret donoriem izturējās laipni. Tomēr Edilīnā viņš bija pavisam citāds. Kolins centās izdomāt veidu, kā to mainīt. Rīdam patika izaicinājumi.
– Nu ko, – Kolins teica. – Jums ar šo meiteni tik un tā izveidotos tikai īslaicīgas attiecības. Tu vienmēr esi nelaimīgs, un tas viņu aizbaidītu. Esmu pārliecināts, ka viņa, kā jau visas sievietes, vēlas māju un bērnus. Ja arī jūs kļūtu par pāri, viņa tevi pamestu tāpat, kā to izdarīja Laura. Turklāt es dzirdēju, ka Rons jau ir ķēries pie Sofijas aplidošanas. Viņai Rons droši vien patiks.
– Viņš ir vējagrābslis, – Rīds atbildēja, un viņa skatiens mainījās. – Kas zina, varbūt Sofijai patiktu ceļošana. Dažām sievietēm patīk. – Viņa acis iezalgojās.
– Vai tu plāno viņu apprecēt?
– Mēs nupat iepazināmies! Patiesību sakot, nemaz neesam tikušies. Man tikai patika ar viņu sarunāties.
– Tev patika ar viņu sarunāties, ēst viņas gatavoto ēdienu un gulēt uz viņas izmazgātajiem palagiem. Tā izklausās pēc laulības dzīves.
Rīds gribēja iebilst pret šo absurdo apgalvojumu, bet tad iesmējās.
– Labi, es saprotu, ko tu gribi teikt. Esmu uzpūtis no mušas ziloni, bet bija patīkami cerēt. Man jāatgriežas darbā un jāatklāj viņai patiesība. Viņa… – Rīds paskatījās uz Kolinu. – Šodien Sofija nokārtos ar manu bankas kontu saistītus jautājumus. Es viņai
