ka mēs viņus redzēsim –, bet man liekas, ka tā nepieciešama tikai tādēļ, lai cilvēki justos noderīgi. Vācieši nespēs šķērsot okeānu mums nezinot. Visi to saprot.
– Taisnība, – viņš sacīja, un viņa pērļu baltie zobi iemirdzējās mēness gaismā. – Tu šeit esi drošībā, un es jūtos labāk, zinot, ka esi drošībā.
– Tiešām? – Megija atlieca galvu, un viņu lūpas gandrīz saskārās.
– Tiešām.
Megija nemanīja, kad beidzās vārds un sākās skūpsts. Viņa atkal jutās kā lidojumā, zem viņu kājām viļņojās okeāns, bet Pītera elpa glāstīja viņas ādu tik ēteriska kā gaiss.
Piepeši viņš atvirzījās.
– Piedod. Es tikai… – viņš aprāvās, un Megija juta viņa dedzinošo skatienu. – Es tikai nespēju atturēties.
Viņu elpa saplūda, veidojot baltus tvaika mākonīšus. Megija vēroja, kā tie paceļas gaisā un izgaist, un vēlējās, kaut viņš nebūtu pārtraucis skūpstīties. Un tomēr viņa zināja, ka Pīteram bija taisnība. Keta būtu atbildējusi viņa skūpstiem un prasījusi vēl. Tomēr tā nebija Keta, kuras viņš alka.
Megija pieskārās viņa lūpām.
– Neko vairāk nesaki. Piespied mani ciešāk klāt un runā, pastāsti kaut ko.
Viņš atkal aplika roku viņai ap pleciem un pievilka tuvāk.
Abi atkal vērās okeānā.
– Saki, ko tu no šejienes vari redzēt.
Megija satvēra viņu aiz rokas, ieveda mājā pie plaša loga un ar pirkstu rādīja tālumā.
– Šī ir Folijas rietumdaļa. Ielu nosaukumi abpus Senterstrītai ir vienādi, tikai šeit tie sākas ar Rietum-, bet tur – Austrum-, piemēram, Rietumešlija un Austrumešlija. Tā ir iela, kas ir viena kvartāla attālumā no okeāna krasta pilsētas austrumdaļā, bet šeit sniedzas līdz pat okeānam vietā, kur beidzas Arktikavēnija.
Pīters pētīja gaismiņas tālumā, bet Megija turpināja rādīt un stāstīt.
– Otrā iela, kur es dzīvoju, stiepjas perpendikulāri krastam. Turpat blakus Rietumu Ešlijā atrodas viesnīca, kuru visi dēvē par “Pludmales māju”. Runā, ka krasta apsardze tajā grib ierīkot barakas.
Pīters pamāja. Kādu brīdi abi klusēja, līdz viņš ierunājās:
– Cilvēki, kuri dzīvo tajās mājās… kur viņi strādā? Ar ko nodarbojas?
– Mums ir bibliotēka, policijas iecirknis, pasts, tomēr lielāka daļa strādā Čārlstonas ziemeļu ostā. Tie galvenokārt ir pastāvīgie iedzīvotāji. Vasarās šeit ir daudz iebraucēju, cilvēku skaits divkāršojas. Saprotams, ka tagad te ir daudz karavīru un militārā personāla, jo Čārlstonas apkārtne ir nosēta ar kara bāzēm.
Pīters maigi pieskārās viņas zodam.
– Gudra un skaista. Tā ir izcila kombinācija.
Pirms viņa attapa, ko atbildēt, viņš satvēra Megijas roku, pacēla pie loga un atkal ievaicājās:
– Un kas atrodas salas galos?
Megijai likās, ka gaismas izdziest.
– Tikai ar mežu apaugušas zemes strēles. Mājas saceltas starp okeānu un Folijas upi.
Pīters atbalstīja zodu pret Megijas galvu, un jaunā sieviete piespieda vaigu pie viņa krūtīm.
– Jauka peldvieta?
– Ļoti skaistas pludmales. Austrumdaļā nav tik pievilcīgas. No šejienes var saskatīt – lūk, tur ir Morisailendas bāka. Tā darbojas automātiski, jo atrodas ūdenī. Bet skats ir patiesi skaists. Straumes tur ir ļoti viltīgas, tāpēc nedrīkst peldēt. Bēguma laikā līdz bākai var nokļūt ar laivu un uzkāpt līdz pašai augšai.
Pīters ielūkojās viņai acīs.
– Vai tu tur esi bijusi? Esi bijusi pašā augšā?
Viņa novērsās, jo atcerējās to reizi. – Jā, bet tā ir augstāka nekā liekas.
Megija nodūra galvu, jo nevēlējās, lai Pīters ielūkotos viņas acīs un atmiņās par Džimu, ar kurām viņa nevēlējās ne ar vienu dalīties.
– Varbūt tu varētu mani kādu dienu turp aizvest, – viņš smaidot sacīja, it kā nojaustu to, kas notiek Megijas dvēselē.
– Labprāt, – viņa atbildēja un palūkojās ūdenī, kas mēness gaismā jau pamatīgi viļņojās. – Labāk dosimies prom no šejienes, kamēr paisums nav mūs aizskalojis.
Pīters satvēra viņas roku un veda uz durvīm. Palūkojies uz kāpnēm, viņš noteica:
– Laikam esam nedaudz nokavējuši. Es tevi iznesīšu krastā.
Viņš pacēla Megiju gluži kā Rets Batlers Skārletu un iznesa smilšainajā krastā. Brīdi vilcinājies, viņš maigi nolaida Megiju zemē.
– Paldies, – Megija sacīja. Viņa bija apmulsusi, un trūka elpas.
Pīters satvēra viņas seju plaukstās, pievilka klāt, ar lūpām viegli pieskārās Megija lūpām.
– Paldies tev, – viņš noteica, atrāvās un pasniedza elkoni.
Tikai dziļā naktī, kad viņa jau gulēja blakus aizmigušajai Lulū, Megija aizdomājās, par ko gan Pīters teica viņai paldies.
Sestā nodaļa
Folībīča, Dienvidkarolīna
2009. gada jūlijs
Atskanēja džinksti, un kaut kas mikls pārlīdēja Emijas degunam un vaigam, tomēr viņa acis neatvēra, jo likās, ka tas ir tikai sapnis. Mosties nepavisam negribējās. Ieskanējās soļi, un šoreiz tie nevis tuvojās vai attālinājās, bet apstājās. Emija samiegojusies pastiepa roku. Atgriezies pie manis.
Kaut kas pieskārās rokai, un Emija sajuta mitra suņa smaku. Viņa lēnām atskārta, ka lietus ir beidzies un tas, kas kņudināja roku, pavisam noteikti ir elpas siltums. Strauji atvērusi acis, viņa ieraudzīja milzīgu nenosakāmas šķirnes zemes krāsas suni, kuram no kaklasiksnas nokarājas metāla žetoni un nevērīgi piesiets raibs lakatiņš, un vīrieti vieglos vasaras apavos, šortos ar lielām uzšūtām kabatām un teniskreklā. Vīrietis sēdēja krēslā, atbalstījis elkoņus pret ceļgaliem, un vēroja viņu ar skatienu, kāds, viņasprāt, būtu Sezamstrītas lāču ģimenes junioram, kurš ieraudzījis kādu guļam viņa gultiņā.
Emija strauji slējās sēdus un gandrīz izvēlās no krēsla, kurā bija gulējusi. Atguvusi līdzsvaru, viņa piecēlās kājās un uzlūkoja gan svešinieku, gan suni, kurš tagad sēdēja viņai pie kājām.
– Kas
