Apjukusi Dilaila mēmi skatījās, kā vecais vīrs tuvojas, tad padevās un moži sacīja:
– Kā jums klājas? Jauka diena, vai ne?
– Eleina? – Džona tēvs skaļi noprasīja, un, viņa balsij paaugstinoties, tajā izskanēja cerību nots. – Eleina, vai tā esi tu?
– Nē, nē, – Dilaila noliedza, priecīga, ka vecais vīrs ar viņu runā. – Es neesmu Eleina. Esmu Dilaila, Džona sieva.
– Eleina, – viņš nerimās un nopūties klusā balsī jautāja:
– Kur tu biji visu šo laiku?
– Es… atvainojiet. Jūs kļūdījāties. Mani nesauc Eleina. Vai palīdzēt jums viņu atrast? Vai viņa dzīvo tuvumā?
– Ak, Eleina… cik labi, ka atkal tevi satieku!
Vīratēva acis – tik līdzīgas Džona acīm, bet izbalējušas dūmakaini bālas – piepildīja cerība. Viņš kādreiz bijis skaists, Dilaila nodomāja, taču prāta mulsums viņu darīja vecāku, nekā viņš, iespējams, bija.
Vecais vīrs izstiepa rokas.
Dilaila sastinga. Viņa nedrīkstēja pieņemt apskāvienu, ja viņš uzskatīja Dilailu par kādu citu, bet varbūt jāatļauj to darīt? Vai ļaunāk būtu atteikties? Vecais vīrs bija acīmredzami laimīgs, ka saticis Eleinu, lai arī kas viņa bija.
Tiklīdz viņš grasījās aplikt rokas Dilailai apkārt, pāri dārzam atskanēja cita balss.
– Ak tur jūs esat! Ko jūs tur darāt, aizgājis tik tālu?
Dilaila palūkojās pār vecā vīra plecu un ieraudzīja kopēju Annu nākam pie viņiem. Viņai mugurā bija cienīga zila kleita, aizpogāta priekšā līdz kaklam, un viņa drebelīgi vēzēja savas lielās rokas, veiklā solī steidzoties pa taku.
Vecais vīrs atbildēja aizlūzušā balsī:
– Es skatos dārzā… tikai skatos.
Kopēja viņus bija panākusi.
– Sveicināta, misis Stērlinga! Ceru, ka Viņa Augstība jūs neizbiedēja.
– Nē, nebūt ne. – Dilaila pasmaidīja, atvieglota, ka profesionāla kopēja pārņem situāciju savās rokās. – Šaubos, vai viņš mani pazīst. Šķiet, viņš mani uzskata par kādu, vārdā Eleina. Vai zināt, kas viņa ir?
Anna mirkli padomāja, tad papurināja galvu.
– Nē, neesmu dzirdējusi par tādu Eleinu. Kaut gan… Kā lai uzmin, kur pēdējā laikā aizklejo viņa prāts? Tikpat labi tas var būt septiņdesmit gadu senā pagātnē vai nezin kad vēl. – Viņa saņēma sirmgalvja roku un uzmanīgi pagrieza viņu uz vecās saimniecības mājas pusi. – Nāciet nu, aizvedīšu jūs atpakaļ.
– Vai iet jums līdzi? – Dilaila jautāja, jūtot pienākumu piedāvāt palīdzību.
– Nē, neuztraucieties! Pastaigājieties vien!
Džona tēvs paklausīgi sekoja Annai, un izskatījās, ka viņš aizmirsis Dilailu, tiklīdz viņa nozuda acu skatienam.
Mango lēkšodams pieskrēja pie viņas.
– Lūk, kur tu esi! Nāc, puika, iesim iekšā! – Dilaila paplikšķināja sunim pa sāniem, tā likdama iet blakus. Pēdējo reizi palūkojusies pār plecu un noskatījusies, ka veco vīru aizved prom, viņa devās atpakaļ uz māju.
Septītā nodaļa
Aleksandra stāvēja laulātiem pāriem paredzētā militārās bāzes mazā dzīvoklīša koridorā spoguļa priekšā un viegli ar pirkstu galiem aptaustīja matus. Tos kā bruņas klāja lakas pilieni, atgādinot sacietējušas lietuslāses. Chez Joel viņai mati bija apgriezti īsāki un tad ar milzīgu melnu fēnu, zem kura viņa sēdēja pusstundu, pacelti pie saknēm augšup, ieveidojot bezrūpīgas cirtas. Jaunais stils padarīja Aleksandru vecāku, tādu pašu iespaidu radīja arī kosmētika. Sofija Tortvorta bija parādījusi viņai, kā lietot pūderkrēmu, kā tas jāiemasē tik ilgi, līdz sejas āda iegūst vienmērīga iedeguma krāsu. Aleksandra iemācījās ar melnu ogli apvilkt ap acīm svītriņas un, iespļaujot kārbiņā ar biezu melnu tušu, ieķemmēt to ar mazu suku skropstās, tā ka tās izslējās kā asas, resnas zirnekļa kājas. Pirmo reizi novērojot viņas pūles, Lorenss smējās, bet Sofija apgalvoja, ka viņa izskatoties smalka un kā pieaugusi, daudz labāk par vecmodīgo meiteni, kura pirms dažiem mēnešiem bija ieradusies laulātajiem paredzētajā dzīvoklī.
Tagad es izskatos kā sieva, Aleksandra domāja. Es izskatos kā viena no viņām.
Tieši to viņa cerēja. Aleksandra ilgojās būt viņām piederīga kaut vai tādēļ, lai vairs nebūtu jāpiedzīvo iztaujāšana par to, kā viņai patīk precētas sievas loma. Pēc iepriekšējās klusās dzīves Aleksandru mulsināja ļaužu daudzums visapkārt, tagad viņai bija papilnam izklaižu un pasākumu, kurus apmeklēt. Gandrīz katru nedēļu viņus gaidīja pusdienās virsnieku klubā ar vīriešiem žilbinošos formastērpos un sievietēm stīvās zīda kleitās un spožās dārglietās. Aleksandra redzēja, kāda sacensība valda starp sievām, kuras medainos balss toņos apbrīnoja cita citas vakartērpus un kurpes, ar pērlītēm apšūtās mazās rokassomiņas, zīda lentes matos atbilstošā stilā, kāds tika demonstrēts tā mēneša žurnālā, jaunu pērļu virteni vai aproci. Pret Aleksandru līdz šim gan viņas izturējās laipni, slavējot viņas jaunību un skaistumu, vienlaikus tādējādi mierinot viņu par gaumes trūkumu un faktu, ka viņai ir tikai viena vakarkleita. Vakara viesībās, pusdienās un kafijas dzeršanā no rīta, kur Aleksandra bija uzaicināta piedalīties, viņa allaž manīja, ka tiek nemitīgi vērtēta, kaut arī dāsni apveltīta ar laipniem vārdiem.
Aleksandra bija priecīga par Sofiju, pulkvežleitnanta sievu, kurai viņa bija iepatikusies un kura bija apņēmusies viņu uzspodrināt atbilstoši Londonas mirdzošajam stilam.
– Skaidrs, ka tev par to nav ne jausmas! – Sofija iesaucās pavisam draudzīgi. Sofijai bija neglīti zobi un liels deguns, bet viņa bija panākusi labāko iespējamo efektu, izceļot acis ar zilām ēnām un ieveidojot matus pēc kinozvaigznes parauga. – Tiešām žēl, jo tu esi ļoti skaista! Tik lielas, zilas acis un mazs laumiņas deguns. Mīļā, es atdotu nezin ko par tādu degunu! Tev tiešām ir paveicies! Bet tu sevi nemaz nesapos. Vai tev māte nemācīja lietot lūpukrāsu?
– Mana māte ir mirusi, – Aleksandra savaldīgi atteica, taču jutās vainīga, redzot, ka Sofija aiz neveiklības nosarkst un viņas acu plakstiņi nodreb. – Neuztraucies, tas notika jau ļoti sen.
Sofija izskatījās atvieglota.
– Nu tad aizvedīšu tevi uz Boots. Tur ir īstā vieta.
Viņas nopirka pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu, pūderi un sārtu lūpu zīmuli no īpaši sastindzinātiem taukiem, un tad Sofija uzstāja, ka Aleksandrai nepieciešams apgriezt matus.
Tagad Aleksandra izskatījās pavisam citāda nekā pirmajā dienā, kad bāla un nogurusi kopā ar Lorensu pēc kāzu ceļojuma ieradās Londonā.
