un beidzot Dilaila ieraudzīja: “Mēs brīnišķīgi pavadījām laiku burvīgā Nikija un skaistās Aleksas sabiedrībā – drīz tiksimies no jauna! Garets un Rita.”
Tad tāds bija Džona mātes vārds. Aleksa.
Dilaila to izteica skaļi un tad ātri palūkojās apkārt, nobijusies, vai nav izsaukusi rēgu, runājot pilnā balsī. Taču bibliotēka palika klusa un mēma.
Tas ir skaists vārds, Dilaila nodomāja.
Tagad, to zinot, viņa izjuta jaunu realitāti.
Viņa pāršķirstīja nākamās lapas, meklējot vēl kādus pavedienus, bet, atklājusi Džona mātes vārdu, neko citu vairs neatrada. Viņa uzmanīgi vēroja, vai kaut kur nebūs minēts vārds Eleina, taču tādu neieraudzīja. Tad, gluži kā ar nazi nogrieztas, pēc astoņiem gadiem balles beidzās, grāmatā vispār vairs nebija nekādu vārdu. Pārējās krēmkrāsas lapas bija tukšas.
Kāpēc ieraksti beidzās tieši tad? Dilaila bija neizpratnē. Viņa pašķīra lapas atpakaļ, kur bija pirmo reizi sastapusi Aleksas vārdu. Datums norādīja tūkstoš deviņi simti sešdesmit sesto gadu. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtajā gadā viss izbeidzās.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
