palika stāvam virtuvē kā sastingusi.
Tev nav jāpavada laiks ar Benu, viņa sev teica. Tas nav risinājums.
Atsākdama likt galda piederumus trauku mazgājamā mašīnā, Dilaila piespieda sevi domāt par Džonu, nevis Benu. Vīram tagad jābūt saimniecības namiņā, viņš sēž tur iepretim tēvam, cenšoties sekot vecā vīra aizmiglotā prāta klejojumiem vai mēģinot risināt sarunu par laika apstākļiem, māju, īpašumu. Dilaila iztēlojās Džona tēva portretu visā augumā, eļļas gleznu, kas bija piekārta blakus kāpnēm, un tur bija attēlots jauns, enerģisks un skaists vīrietis. Sirmgalvis mājiņā netālu bija tas pats cilvēks, tāpat kā Džons bija puisītis ar apaļu seju. Ģērbies sākumskolas formastērpā, viņš stāvēja blakus spīdīgai automašīnai pie rokas mātei, kuras sejas izteiksmi slēpa lielas Džekijas Onasis stila saulesbrilles. Dilaila īsti nespēja atcerēties Džona mātes vārdu. Vai viņai tas vispār bija pateikts? Džons tikai sacīja “mana māte” un vispār reti viņu pieminēja – īstenībā vienīgi tad, kad Dilaila to paprasīja.
Tad Dilailu pārņēma atklāsme.
Kā gan citādi! Eleinai jābūt Džona mātei. Tāpēc viņa tēvs domāja, ka tā esmu es – viņa sieva no seniem laikiem. Šaubos, vai esam līdzīgas, ņemot vērā, ka viņa bijusi tumšmataina, bet es – gaiša, taču iespējams, ka tas neliekas svarīgi, kad prāts un atmiņa ir vājinājusies.
Atstājusi trauku mazgājamo mašīnu tikai daļēji piekrautu, Dilaila aizsteidzās pa halli uz bibliotēku. Rītos tā izskatījās pelēka un gaiss tajā bija sasmacis, pirms saule iegriezās apspīdēt garo, lepno logu rindu. Putekļi krājās ap grāmatu skapjiem ar stiepļu pinuma durtiņām, it kā aizsargājot antīkos sējumus. Zeltītos ādas vākos iesietās grāmatas Dilailu īpaši neinteresēja, viņa deva priekšroku plauktiem telpas otrā pusē, kur atradās romāni un darbi par mākslu un vēsturi, vēstuļu kolekcijas, grāmatas par pēru tituliem un “Kas kurš ir?”, un daudzas biogrāfijas, pilnas ar pikantiem faktiem, atklājumiem un atmaskojumiem. Turpat glabājās veci albumi ādas iesējumā ar Stērlingu ģerboni uz muguriņām un vākiem. Tur varēja atrast grāmatas par vīnu, par ēdienkartēm, kas izmantotas mājas viesībās līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam, un viesu grāmatas. Vēl tur bija fotogrāfiju albumi zaļos un sarkanos teļādas vākos.
Dilaila izņēma vienu tādu no plaukta un sakrustotām kājām apsēdās bibliotēkā uz grīdas. Albums, kā šķita, svēra veselu tonnu, lapas vien bija biezas un smagas, nerunājot nemaz par melnbaltajiem portretiem paspartū. Fotogrāfijas nebija vienkārši ģimenes attēli. Katra bija uzņemta ar izjūtu un noteiktā vidē. Vairākums bija mājā iekšā – tā praktiski nebija mainījusies līdz mūsdienām –, un Dilailai bija savādi skatīties uz fotogrāfijām, kas bija uzņemtas bibliotēkā, tad pacelt acis augšup un redzēt tās pašas mēbeles identiskā izkārtojumā. Zem katra lielā attēla ar baltu tinti rūpīgi uzvilktiem burtiem bija uzrakstīts paskaidrojums, kas tajā redzams. Vārdi Dilailai neko neizteica, bet viņai patika aplūkot sastingušos momentus, kad cilvēki viņu jaunībā uzņemti un tādi saglabāti uz mūžu. Vīriešiem mati pakausī sniedzās līdz apkaklītei, uz pieres izspūruši vai atglausti atpakaļ biezā vilnī, viņi bija pieguļošos kreklos, spīdīgās biksēs ar platiem galiem un mākslīgās ādas puszābakos; dažiem bija jakas un brilles četrstūrainos rāmjos vai svītraini krekli un ādas žaketes, kas radīja skarbāku vīru iespaidu. Meitenēm bija šauri zīmuļsvārki un blūzes vai pieskaņoti džemperi, mati brīvās cirtās vai saņemti atpakaļ garās zirgastēs. Acis bija viegli iezīmētas ar melnu svītriņu un uzacis padarītas tumšākas ar acu ēnām. Skaidri varēja saprast, ka mājā rīkotas viesības: Dilaila redzēja pudeles, pilnus pelnutraukus, ļaudis, kuri dejoja mūzikas pavadījumā, – uz riekstkoka galdiņa pie loga stāvēja gramofons. Dilaila paskatījās: jā, galdiņš joprojām bija turpat, bet gramofons gan pazudis. Citur jauni vīrieši strinkšķināja ģitāras. Tādā mājā kā šī jauniem cilvēkiem bija ļoti interesanti izklaidēties.
Fotogrāfijās nebija redzams Džona tēvs, tātad viņš atradies kameras otrā pusē. Atmiņā neskaidri atausa Džona stāsts par to, ka tēvs sešdesmitajos gados nodarbojies ar fotografēšanu. Reizēm viņa pamanīja sievieti ar smalku, bālu seju, lielām acīm un mīkstu, tumšu matu vilni. Dilaila atpazina Džona māti. Viņa it kā turējās nomaļus no pārējiem, vienmēr ēnā, pusgaismā. Tikai pāris reižu kamera viņu bija uztvērusi pilnībā, viņai nemanot, un tad pēc galvas pieliekuma vai sejas izteiksmes viņa izskatījās sirdi plosoši tīra, nevainīga. Zem viņas attēla bija tikai ar plašu vēzienu uzvilkts balts burts “A”.
– “A”, – Dilaila nomurmināja. – Kas ar tevi notika, “A”? – Viņu pārsteidza tas, cik jauna izskatījās sieviete. Noteikti jaunāka, nekā tagad bija Dilaila. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija mirusi, taču nāves apstākļus Dilaila nezināja. Padomājusi viņa minēja, ka iemesls varēja būt kāda kaite, ko tolaik ārstēja ar primitīvām metodēm, – vēzis vai asinsvadu slimība. Dilailai diemžēl nebija iespēju noskaidrot, kas īstenībā noticis.
Negaidot viņa sajuta saikni ar šo sievieti, kura bija te ieradusies pirms daudziem gadiem, šajā pašā mājā ar tām pašām mēbelēm, parku, dārzu. Kā varēja spriest pēc fotogrāfijām, te gandrīz nekas nebija mainījies. Vai “A” ziemā arī drebinājās aukstajās istabās? Iespējams, viņa gulēja tajā pašā gultā ar četriem stabiem, gultā, kuras lielumu slēpa oranži aizkari, kas nebija nomainīti kopš pagājušā gadsimta vidus. Vai viņa nobijusies, acis iepletusi, skrēja pa koridoriem, lai ātrāk nokļūtu apgaismotā guļamistabā, lai izbēgtu no melnā tukšuma apkārt, gluži tāpat kā to darīja Dilaila?
Taču attēli liecināja, ka tolaik māja bijusi pilna ar ļaudīm, tajā notikušas viesības. Varbūt “A” nebaidījās no klusuma un tukšuma? Viesības varēja būt glābiņš, Dilaila secināja. Tās nozīmēja troksni, cilvēkus, dzīvi.
Dilaila nopūtās. Tātad viņa to bija noskaidrojusi. Ja Džona mātes vārdu rakstīja ar sākuma burtu “A”, viņu noteikti nesauca par Eleinu. Dilaila aizvēra albumu. Tagad viņu interesēja, kāds tad ir Džona mātes vārds. Noteikti kaut kur bija atrodami pavedieni, kas to atklātu.
Bibliotēkā netrūka citu albumu, bet impulsa iespaidā Dilaila pievērsās viesu grāmatām un paņēma tās, lai apskatītu. Pavisam bija trīs viesu grāmatas, kas atainoja periodu no deviņpadsmitā gadsimta vidus. Izbalējušā, bet izsmalcinātā kaligrāfiskā rokrakstā gari vārdu un adrešu saraksti, kas ļāva iepazīties ar veselu pulku viesu kā no komēdijas par sabiedrības dzīvi: lēdija Tāda un sers Kāds, un hercogs Nez No Kurienes. Dilaila šķirstīja lapas, iztēlojoties, kāda izskatījusies Stērlingforta, kad māja bija pilna ar ļaudīm, kņadu, sarunām un nebeidzamām maltītēm. Tam šī māja bija radīta – nevis diviem cilvēkiem, kuri klīda pa tukšajām telpām, pakāpeniski pagātnes smaguma nomākti.
Pēdējā viesu grāmata bija pati skumīgākā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ballītes bija izbeigušās, un piecus gadus valdīja klusums. Pēc tam vērienīgās viesības laukos nedēļas nogalēs bija zudušas uz mūžu. Mājas ballītes bija mazākas, ne tik ekstravagantas, lai gan divdesmito gadu beigās kļuva plašākas. Kopš Otrā pasaules kara sākuma brīdi turpinājās vārdu uzskaite, taču nu Stērlingfortu apmeklēja pulkveži, leitnanti un kapteiņi, vēlāk viesības nenotika vispār. Dilaila atcerējās Džonu stāstām, ka māja kara gados uz laiku pārkārtota par atveseļošanās mītni kareivjiem. Viesu grāmata vairs ilgi netika cilāta, un tikai piecdesmito gadu nogalē atkal parādījās jauni vārdi.
Tituli un divi vai pat trīs vienas
