style="font-size:15px;"> – Nē, protams, ne. Sarunā ar viņu kaut ko. Mums viņš jāielūdz vakariņās, lai pateiktos par viņa pausto interesi.
Aleksandra domāja par mēteļa kabatā noglabāto papīra strēmeli, kur Nikijs lietišķā rokrakstā ar melniem burtiem bija uzrakstījis savu telefona numuru un vārdus: Piezvani man rīt no rīta.
– Labi, – Aleksandra sacīja, izjuzdama spēju satraukumu.
– Sarunāšu.
Nākamajā dienā Aleksandrai bija jāsameklē telefona būdiņa, lai piezvanītu, viņa gandrīz zagšus pameta kazarmas un, ejot pa Naitsbridžu, jutās kā spiedze, kas dodas slepenā uzdevumā. Pie stacijas bija telefona automāts, bet viņai nācās pagaidīt, līdz vīrietis lietusmētelī pabeidz ļoti garu sarunu, kamēr viņa tur stāvēja, juzdamās muļķīgi un nedaudz vainīga. Galu galā vīrietis nolika klausuli un iznāca no būdiņas, savukārt Aleksandra tajā iegāja, saraucot degunu par skābo smaku iekšpusē. Viņa izņēma monētas, vienu iemeta spraugā, piespieda pogu, uzgrieza numuru, kuru jau zināja no galvas, un, aizturot elpu, gaidīja savienojumu. Signāls noskanēja divpadsmit reižu, un Aleksandra vīlusies smagi nopūtās. Tātad – nekā. Nikijs nebija runājis nopietni. Viņš bija Aleksandru aizmirsis. Viņai iedūra sveša un negaidīta sāpe, it kā aizkars starp viņu un pagātni būtu uz brīdi pacēlies, ļāvis ielūkoties aizmirstajā pasaulē un tad atkal nokritis, atstājot viņu tumsā. Aleksandrā lēni pastiepa klausuli, lai noliktu atpakaļ, bet tad izdzirdēja no tās atskanam metālisku balsi.
– Hallo, hallo! Kas runā?
Aizelsusies viņa pierāva klausuli atpakaļ pie auss, piespieda otru pogu, tā ka monēta grabēdama nokrita lejā, un viņa tika savienota.
– Te Aleksandra. Tu teici, lai es piezvanot, un es to daru.
– Ak jā! Skaistā mis Krūva. Es gribēju teikt… misis Saiksa. Es jau cerēju, ka piezvanīsi. Vai tu man papozēsi?
Aleksandras sirds krūtīs dauzījās.
– Jā… jā, lūdzu. Ļoti labprāt.
– Tas ir labi. Atnāc rīt pulksten divos. Tikai neuzkrāsojies kā vakar.
Aleksandra pieskārās savam vaigam. Tas bija pavisam tīrs. Pūderkrēmu viņa jau bija paspējusi izmest atkritumu tvertnē.
– Nekrāsošos.
– Es tev pateikšu adresi. Vai vari pierakstīt?
Astotā nodaļa
Sestdienas rītā Džons bija labā noskaņojumā, atbrīvojies no nodokļu atskaites, kuru iepriekšējā dienā bija aizsūtījis grāmatvedim. Kad Dilaila pamodās, viņš gulēja blakus un, atbalstījies uz elkoņa, skatījās lejup uz sievu ar maigu izteiksmi sejā. Viņa laimīga pasmaidīja, miegaini mirkšķinot acis, un Džons noliecās, lai viņu noskūpstītu.
– Mm, tu burvīgi smaržo. – Viņš piespieda lūpas pie Dilailas auss. – Nespēju valdīties…
Džona siltās lūpas slīdēja lejup viņai gar kaklu, liekot pār ādu skriet patīkamai kņudoņai. Tad viņš atgriezās pie viņas mutes, maigi to noskūpstot, līdz viņa atbildot pavēra lūpas. Dilaila izbaudīja vīra rūgteno garšu. Tādās reizēs kā šajā viņa sajuta desmit gadu vecuma starpību. Džons nebija nekāds zēns no piena un asinīm, viņš bija vīrietis, kas smaržoja pēc muskusa un ādas, odekolona un citronu aromāta, un it kā pēc cigāriem, kaut arī to nebija. Viņai patika Džona vīrišķīgā smarža un tas, kā viņš lika justies. Reizēm viņa atcerējās Hariju, kurš salīdzinājumā ar Džonu šķita pārāk zēnisks un pliekans. Pirms Džona Dilailai nebija pazīstama gandrīz mistiskā saikne, kas rodas seksa laikā, un viņa izbaudīja dziļu, dzīvniecisku vēlmi savienoties, sniegt visdažādāko baudu, ko saņēma arī pretī. Bez mazākā mulsuma Džons gribēja dominēt, un pēc gadiem kopā ar Hariju, kurš pakļāvās visos iespējamos veidos, Dilailu patīkami satrauca un uzmundrināja sajūta, ka nevajag pilnībā valdīt. Daļēji šīs emocijas bija pamudinājušas viņu tik reibinoši iemīlēties, ka viņa bija atkarīga no jūtām pret Džonu.
Viņa roka aizslīdēja līdz Dilailas zīda naktstērpam, un, parāvis lejup lencītes, Džons to novilka, atbrīvojot viņas krūtis. Saņēmis tās plaukstās, viņš katru maigi noskūpstīja. Dilaila izdvesa garu nopūtu. Kādu brīdi viņai bija aizmirsies, cik ļoti viņa vēlējās šos glāstus un kā viņai pietrūka tīras iekāres sajūtu. Pēdējā laikā sekss bija gluži mehānisks, tas tika izpildīts, stingri paturot prātā grūtniecību. Izslāpusi pēc Džona mutes un auguma, Dilaila strauji pievilka viņu sev klāt, vēlēdamās sajust viņa stingro muskuļu spēku pret savām krūtīm. Viņa glāstīja vīra plato muguru un zemāk, viņš skūpstīja viņai kaklu, kairinādams ādu ar īsiem glāstiem. Dilaila atzinīgi murmināja, kad Džons atsāka ceļu atpakaļ uz viņas muti un viņa iekāre pieauga spēkā. Viņa sajuta Džona vēlmi iegūt viņu un piekļāvās ciešāk, izbaudot viņa augumu pret savējo. Nolaidusi roku lejā, Dilaila pasniedzās viņa pidžamā. Džons klusu ievaidējās, atsaucoties uz viņas glāstiem.
– Es ilgi nespēšu tevi gaidīt, – viņš brīdināja.
– Tas arī nav jādara.
Ar strauju kustību Džons novilka pidžamu, bet Dilaila, guļot uz muguras, pastiepa rokas viņam pretim un, kad vīrs viņu apskāva, izbaudīja viņa auguma smagumu. Viņa zināja, ka Džonam patīk sajūta, kādu sniedz viņas vēdera un krūšu maigums un tas, kā viņa atdodas. Viņš tīksmi nopūtās, pārlaižot plaukstu pār Dilailas augumu. Viņa apvija kājas Džonam ap gurniem, mudinādama nevilcināties. Viss bija tik pazīstams, un tomēr Dilaila katru reizi no jauna jūsmoja par to, kā abu augumi savienojas, par saldo piepildījumu, ko gūst.
Viņi nerunāja, tikai skatījās viens otram acīs, nolasot no tām emocijas. Viņi atradās fiziskās kaisles varā, kas pieauga arvien spēcīgāka un aizrāva abus, sniedzot baudu par otra uzbudinājumu. Dilaila pievilka Džonu tuvāk un dziļāk, pacēlās augšup viņam pretim, šauboties, vai kādreiz izbaudīs pilnīgu piesātinājumu. Rīta kaisle bija strauja, dedzīga, beigas pienāca ātri, un viņu alkas vienam pēc otra pasteidzināja sasniegt apmierinājuma augstāko virsotni.
Kad viņi pēc tam gulēja blakus, Dilaila laimīga nopūtās, priecīga par aizrautīgo mīlēšanos, kas nelīdzinājās viņu attiecībām pēdējā laikā.
– Tas bija ļoti jauki.
– Tā ir vienmēr. Tu tāda esi vienmēr, – Džons lēni sacīja un pārlaida pirkstu pār viņas rokas maigo ādu. – Piedod, ja šajās dienās uzvedos kā īgņa. Zinu, ka reizēm ar mani ir grūti sadzīvot. Tu esi tik laba, ka pieciet mani.
Dilaila uztvēra saikni, kas viņus vienoja.
– Vai kaut kas atgadījies? Tu esi nomākts un kļūsti arvien drūmāks.
Džons aizgriezās un nopūties paberzēja tumšos rugājus uz zoda.
– Atvaino, es nespēju to izskaidrot… šī māja… Man ir grūti, vai saproti? Mēdz gadīties, ka man liekas, māja grib mani nosmacēt līdz nāvei. Prasībām nav ne gala, ne malas. Tad vēl tētis. – Viņa sejas izteiksme kļuva skumīga. – Viņam
