arī spēlējās kopā ar viņiem – kā gan viņus sauca? –, tāpat arī daži ciema zēni un lielajā mājā viesos atbraukušo bērni. Nikijs vienmēr bija Aleksandras varonis. Viņa cerēja, ka zēns pasauks viņu savā komandā, kad visi rotaļājoties sadalījās grupiņās. Viņa Nikijam bija tikai bērns, kaut arī viņš nelika meitenēm justies otršķirīgām, piemēram, savai māsīcai. Viņas vārds bija pavisam īss, tikai daži burti, un viņa skrēja daudz ātrāk un veiklāk nekā viņas mazais, resnais brālītis.
Tad kādā briesmīgā vasarā viss mainījās. Aleksandrai nomira māte, un viņai aizliedza satikties ar draugiem. Uz viņu iemīļoto vietu – veco torni – viņus kategoriski nelaida, viņiem gan tur nebija ļauts atrasties arī agrāk, jo tur bija pārāk bīstami. Tad Nikijs aizbrauca uz skolu, un pēc tam viņi vairs nespēlējās kopā.
Vienlaikus arī Nikija prātā pēkšņi atplaiksnīja atmiņas.
Viņš neveikli sagrozījās un ātri piebilda:
– Bet tas jau bija sen, sen. Mēs tad bijām tikai muļķa bērni, vai ne? Nu, kā tev klājas? Ar ko tu nodarbojies? – Viņa skatiens pievērsās mirdzošajam akmenim gredzenā uz Aleksandras kreisās rokas zeltneša. – Kā redzu, tu esi precējusies.
– Tā ir.
– Ak tā. Nu, apsveicu. Kāds viņš ir?
Aleksandra, samirkšķinājusi acis, uzlūkoja Nikiju. Viņš bija zaudējis zēna gadu maigos, sārti baltos vaigus; seja bija gluda, iedegusi, bet skarbāka, pelēkās acis možākas zem biezajām uzacīm, mati tumšāki. Viņš joprojām izstaroja enerģiju, to mistisko spēku, kas pievilka apkārtējos un lika darīt tā, kā viņš lika. Viņam piemita tādas spējas, kādas Aleksandra nebija ievērojusi nevienam citam. Negaidot viņa secināja, ka pirms satikšanās ar Nikiju viss bija šķitis bāls, bez dzīvesprieka, toties no viņa plūda apbrīnojams sparīgums, gan no rokām ar garajiem, graciozajiem pirkstiem, kas pastāvīgi kustējās, gan izteiksmīgās mutes. Gaiss ap viņu burtiski vibrēja no enerģijas.
– Kāds viņš ir? – Nikijs atkārtoja.
– Kas? – Aleksandra jautāja.
– Kas? – Nikijs iepleta acis, tad iesmējās. – Tavs vīrs! Kāds viņš ir? Ar ko nodarbojas? Vai es viņu pazīstu?
– Viņu sauc Lorenss Saikss. Viņš dien Karaliskās kavalērijas sardzē.
Nikijs papurināja galvu.
– Nē. Nezinu viņu.
– Nav jau iemesla, kāpēc lai tu viņu pazītu.
– Neticami. Mazā Aleksandra ir pieaugusi un apprecējusies. – Nikijs nebēdnīgi pasmaidīja. – Tu mani esi visādā ziņā pārspējusi. Es diemžēl ne tuvu neesmu sasniedzis tik daudz.
– Vai tagad tu dzīvo Londonā?
Nikijs pamāja ar galvu.
– Jā. Darbojos jomā, kas kaitē ģimenes godam. Tētis dusmojas uz mani, bet es viņam pateicu, ka darīšu, ko gribēšu, tik ilgi, cik man tas padosies. Viņš uzskata, ka esmu galīgi sajucis, kļūdams par fotogrāfu. Viņam tas ir tikpat zems līmenis kā būt par tirgotāju. Viņš nesaprot, ka mūsdienās ir citādi, tagad tā ir pietiekami cienījama profesija.
– Tātad ar to tu tagad nodarbojies?
– Jā. – Uz brīdi viņš izskatījās apmierināts ar sevi, nevērīgi lepni izliecis plecus. – Nu, es esmu saistīts ar modi. Mākslu. Veidoju fotokolāžas literāriem žurnāliem.
Aleksandra juta apbrīnu.
– Vai tu arī… dokumentē karus svešās zemēs un tamlīdzīgi?
– Ne gluži. Nē.
– Kur es varētu apskatīt tavus darbus? The Times? Vogue?
Nikijs iesmējās ar nelielu rūgtuma pieskaņu.
– Ak… diemžēl nekā tamlīdzīga.
– Kur tad?
Viņš pasmaidīja.
– Labi, atklāšu tev, kā ir. Man nav pastāvīga darba. Toties es daudz darbojos uz labu laimi. Sarunāju skaistas meitenes, lai man pozē, tad izmēģinu veiksmi, rādot fotogrāfijas žurnāliem. Reizēm tie ieinteresējas. Nesen Picture Post ielika labas fotogrāfijas ar meiteni pie jūras. Kad apmeklēju tās briesmīgās debitanšu balles, taisu meiteņu bildes viņu vecākiem, tad aiznesu tās uz London Life. Tas vēl nesen saucās Tatler. Viņiem der tamlīdzīgas fotogrāfijas. Vienu dienu pavadīju Īstendā, fotografējot palaidņus puikas, ja kāds žurnāls gribētu, bet nevienam tādus nevajadzēja. Taču es esmu drošs, ka drīzumā man izdosies gūt panākumus.
– Noteikti izdosies! – Aleksandra piebalsoja ar patiesu sirsnību. Viņa bija pārliecināta, ka Nikijam vienmēr piemitis nepārspējams valdzinājums.
Viņa pamanīja, ka Nikijs skatās uz viņu, viegli saraucis pieri, acīm ar citādu izteiksmi slīdot pār viņas seju.
– Vai zini, tu esi itin glīta zem tās briesmīgās smiņķa kārtas. Tev vajadzētu atnākt pie manis papozēt.
Aleksandra pietvīka, apmulsusi neizpratnē, vai justies glaimotai vai aizvainotai.
– Nu…
– Tiešām, es runāju nopietni. Man dzīvoklī ir ierīkota studija. Atnāc ciemos pie manis, un es nofotografēšu tevi. Man tas labi padodas, ja atļaujos vērtēt pats sevi.
– Kā šodien izklaidējies? – Lorenss jautāja, abiem sēžot pie galda mazajā telpā, kas viņiem reizē bija gan dzīvojamā istaba, gan ēdamistaba, un ēdot Aleksandras pagatavotās vakariņas.
– Es šodien satiku senu draugu.
– Tiešām? – Lorenss uzmeta sievai dzedru skatienu. Viņa gaišzilās acis vienmēr radīja vēsu iespaidu. – Kas viņa ir?
– Ne jau viņa. Viņš.
Dakšiņa uz mirkli apstājās pie Lorensa mutes, pagaidīja, tad turpināja ceļu. Sakošļājis kumosu, viņš noprasīja:
– Kas tas “viņš” tāds ir?
– Bērnības draugs. Nikijs Stērlings.
– Stērlings… Jā, esmu par viņiem dzirdējis. Tā ir ģimene, kas dzīvo lielajā mājā netālu no tava ciemata.
Aleksandra pamāja.
– Taisnība. Bērnībā mēs mēdzām kopā rotaļāties. Bija ļoti dīvaini viņu atkal satikt; viņš ir ļoti pārvērties. Tagad viņš ir fotogrāfs. Piedāvāja uztaisīt manu portretu.
Lorenss nolika dakšiņu.
– Tiešām? Neparasta nodarbošanās tādam cilvēkam. Droši vien viņš tā izklaidējas. Es nesaskatu neko sliktu, ja tu viņam
