atkal saknieba lūpas un paknaibīja virsdeguni. – Vai tā viņa tev teica?
Džordžs izstāstīja visu, ko zināja: par vīrieša draudiem Liānai, par to, kā viņš tai sekojis kopš aizbraukšanas no Atlantas. – Viņš acīmredzami zina par jums pietiekoši daudz, ja reiz ir informēts, ka jūs esat nolī-
dzis vīru vārdā Donijs Dženkss, lai atgūtu naudu, un izmanto šo vārdu.
Maklīns noraidoši novēcināja roku. – Jebkurā gadījumā tā nav mana problēma. Ja kāds algotnis grib novākt Džeinu, tas neliks man mocīties bezmiegā. Kaut kas liek man domāt, ka Džeina pati ir tā, kas stāv aiz tā visa. Nezinu, kādā veidā, taču es neizslēgtu viņu no spēles.
– Jūs atguvāt naudu, – Džordžs noteica un sagrozījās sēdeklī. Viņš bija gatavs doties projām. Piepeši viņam ienāca prātā, ka sīkais slepkavnieks, kurš uzdevās par Doniju Dženksu, visticamāk, bija Maklīna algotnis, kura esamību Maklīns nevēlējās atzīt. Kāds, kuram viņš maksāja slepus. Maklīns nāca no visnicināmāko neliešu pasugas, jo izlikās, ka nav sasmērējies. Gluži kā nolasījis Džordža domas, Maklīns iesēdās mazliet dziļāk dīvānā, pacēla augšup roku un noteica: – Paklau, ļauj man tev izdarīt nelielu pakalpojumu bez kāda iemesla. Es tev pastāstīšu savu stāstu par Džeinu. Varbūt tas nemainīs tavas domas par viņu, tomēr es jutīšos labāk. – Viņš ielūkojās savā rokaspulkstenī: uzkrītošā metāla gabalā, kas vaļīgi nokarājās uz viņa šaurās locītavas.
Džordžs paraustīja plecus.
Maklīns iesēdās dīvānā vēl dziļāk. – Kā jau tu droši vien zini, man pieder kāds mazumiņš naudas. To nevar salīdzināt ar “Walmart” naudu, taču esmu ti-
cis diezgan tālu. Man ir bijušas divas sievas. Pirmā nomira no eklampsijas, kad dzemdēja manu vienīgo meitu. Tas notika pirms trīsdesmit septiņiem gadiem. Manu pirmo sievu sauca Rebeka, un viņai bija melni mati un zilas acis. Kraukļa melni mati un visgaišākais zilās krāsas varavīksneņu tonis, kādu vien var iztēloties. Viņa bija gluži kā poēma, visskaistākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis. Iepazinos ar viņu golfa laukumā kādā sestdienas pēcpusdienā Džordžijā. Viņa lieliski spēlēja. Mūsdienās viņa būtu kļuvusi par profesionāli un nonāktu valsts labāko golfa spēlētāju saraksta augšgalā, taču tolaik viņa bija mierā ar to, ka kļuva par manu sievu. Pēc viņas nāves man likās, ka neatgūšos, taču es atguvos. Iepazinos ar Terēzi pirms piecpadsmit gadiem kādā labdarības pasākumā tepat Bostonā. Tāpat kā manai pirmajai sievai, viņai bija ļoti tumši mati un ļoti zilas acis. Un, tāpat kā mana pirmā sieva, viņa nomirs pirms manis. Viņa šobrīd mirst šajā pašā mājā. Ir pilnīgi iespējams, ka viņa nomirs pēc dažām dienām, pat ne nedēļām. Kā tu domā, cik liela bija iespēja, ka man būs divas tik līdzīgas sievas, kuras abas piemeklēs tik nežēlīgs liktenis? Neatbildi. Tas ir retorisks jautājums. Atbilde, ka viņām abām bija lemta nāve jaunībā, ir tikai kārtējā neveiksme, taču ikviens psihologs, kas ir sava stundas tarifa vērts, pateiks, ka viņas izskatījās vienādas tāpēc, ka mani piesaista sievietes ar melniem matiem un zilām acīm.
Maklīns apklusa un palūkojās uz Džordžu, kā aicinādams viņu pārtraukt šo stāstu. Džordžs neko neteica.
– Un tas aizved mūs pie Džeinas Bērnas, – Maklīns turpināja un tad divreiz noklepojās, kad bija izrunājis viņas vārdu. – Pie dāmas, kas interesē tevi. Protams, Džeina nav viņas īstais vārds, taču tas ir vienīgais, kas man ir zināms. Es ar viņu iepazinos Barbadosā, Koklbejas kūrortā. Biju tur darīšanās, un viņa strādāja par administratori viesnīcā. Viņa mani reģistrēja, un viņai, tāpat kā Rebekai un Terēzei, bija ļoti tumši mati, gandrīz melni, un ļoti zilas acis. Ne tikai tas vien: viņai bija tāds pats matu sakārtojums kā manai pirmajai sievai. Garumā līdz pleciem un mazliet uzliekti galos.
Maklīns nodemonstrēja matu formu ar roku. Tas bija pārsteidzoši sievišķīgs žests, kas nāca no tik vīrišķīga vīrieša.
– Es zinu, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais un ka viss agrākais atgriežas, taču tas man atgādināja par pirmo sievu. Tobrīd man neradās nekādas aizdomas. Skaidrs, ka ne, kāpēc lai tādas rastos, taču atceros, kā nodomāju, ka esmu ieraudzījis pirmās sievas dubultnieci, un es negribu apvainot Terēzi… – Maklīns palūkojās uz griestiem, izrunādams viņas vārdu, – …taču es biju sastapis otro skaistāko sievieti savā mūžā. Tovakar es kopā ar darbinieku iedzē-
ru kādu glāzīti vienā no bāriem. Ienāca Džeina, apsēdās pie bāra un pasūtīja glāzi vīna. Pieņēmu, ka viņas maiņa ir beigusies, bet viņa vēl negrib iet mājās. Viņa ne reizi nepalūkojās uz manu pusi, taču – par to man jāvaino pašam sevi – es piegāju klāt un nosaucu savu vārdu. Mēģināju sev iestāstīt, ka mana vienīgā vēlēšanās ir darīt viņai zināmu, cik ļoti viņa man atgādina manu nelaiķi sievu un ka viņas izskats ir iepriecinājis veca vīra sirdi. Gribēju to pateikt, lai pēc tam atgrieztos pie sava galdiņa un liktu viņu mierā. Taču viņa bija runīga, Džeina uzdeva man jautājumus par manu dzīvi, par darbu. Džeina bija nodzīvojusi Barbadosā gadu, un tā viņai bija apnikusi, taču viņai patika laika apstākļi un cilvēki. Mēs norunājām līdz kādiem diviem vai trijiem naktī. Viņa dzīvoja daudzdzīvokļu mājā apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no viesnīcas, un es pavadīju viņu mājās. Viņa neflirtēja, taču acīmredzami izrādīja interesi. Patiesību sakot, es spriedu, ka šī sieviete grib dabūt darbu manā firmā: ka viņa manā personā redz iespēju, kā izrauties no Barbadosas. Es paliku viesnīcā vēl kādas trīs dienas un katru vakaru satikos ar Džeinu bārā. Pēdējā vakarā es pavadīju viņu uz mājām, iedevu savu vizītkarti un pateicu, ka tad, ja viņu interesē darbs, es varētu viņai kaut ko sameklēt savā centrālajā birojā. Atceros, kā viņa pasmējās un noteica: “Tu domā, ka es pavadīju laiku ar tevi tā-
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
