style="font-size:15px;"> – Paskaties, ko Čo saņēma Ziemassvētkos! – Grānts pacēla augšup maisiņu ar koši zaļu marihuānu.
Čo pašlaik vilka plaušās dāsnu dūmu no divas pēdas garās pīpes, kuru viņš dēvēja par Holmsu. Atskaņotājā skanēja “The Dead”.
Uzsmēķējis zālīti un iedzēris remdenu alu, Džordžs atgriezās savā istabā un zvanīja atkal.
– Hallo! – Tā bija Odrijas istabas biedrene Emīlija.
Viņas balss likās aprauta un pazīstama.
– Sveika, Emīlij. Te Džordžs. Kā pagāja brīvdienas?
– Sveiks, Džordž. Tās pagāja… no kurienes tu zvani? – No Ziemeļu ēkas. Kas lēcies? Tu izklausies savādi.
– Vai tu jau dzirdēji? Tu esi dzirdējis par Odriju?
Džordža kuņģis ievibrējās un sirds salēcās, iztēloties Odriju kopā ar jaunu draugu vai maigojoties ar visiem pēdējā kursa puišiem. – Nē. Kas notiek? Vai viņa ir tur kopā ar tevi?
Emīlija skaļi ievilka elpu. – Nedomāju, ka man vajadzētu runāt ar tevi par to.
– Par ko? Tu mani biedē, Emīlij.
– Šķiet, ka… es to nupat uzzināju… viņa ir mirusi, Džordž. Lūk, ko es dzirdēju.
Džordžs bez jakas devās uz Odrijas istabu Bārnarda ēkā un ieraudzīja tajā nereālu ainu. Bārnarda ēka bija viena no jaunākajām celtnēm, kas bija domāta tikai pirmkursniecēm, un tās pirmajā stāvā atradās liela koplietošanas telpa, bet visas kopmītņu istabas bija izvietotas otrajā stāvā un augstāk.
Ienākot viņš sadzirdēja sieviešu balsu murdoņu, kas bija saklausāma īsajā, ar reklāmas lapiņām aplīmētajā gaitenī un nāca no labi apgaismotās lielās zāles ar augstajiem griestiem, kura bija pilna ar dīvāniem un mīkstajiem krēsliem. Tajā atradās vismaz divi duči pirmkursnieču, daudzas no viņām raudāja.
Viņu sejas pievērsās Džordžam: tās visas atgādināja bālus balonus, kas šūpojās un nebija atšķirami cits no cita. Viņš nopētīja meitenes, nespēdams noturēties, lai nemeklētu Odriju, cenzdamies saskatīt viņas vaibstus – gaišos matus slapju salmu krāsā, tumšās uzacis, garo kaklu un trauslos plecus. Viens no baloniem pielidoja viņam tuvāk. Tā bija Emīlija, augstprātīgā Emīlija, kura kaut ko murmināja un atpleta rokas, itin kā gribētu viņu apskaut.
Viņa saķēra Džordžu aiz elkoņa, un viņš sajutās kā uz adatas uzdurts tauriņš, kurš iesprostots starp viņas biedējošo klātbūtni un neredzamo sienu aizmugurē, kas neļāva mesties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Viņa sacīja: – Pievienojies mums, – un tad Džordžs saprata, ka tā ir īstenība, ka Odrija neatgriezīsies.
Nākamajā dienā piecas minūtes pāri deviņiem Džordžs atbildēja uz telefona zvanu.
– Vai Džordžs Foss?
– Jā.
– Sveiki, Džordž, te Marlēna Simpsone. Es esmu no dekanāta.
– Es zinu.
– Baidos, ka man tev būs sliktas ziņas.
– Es jau dzirdēju.
– Tu dzirdēji par Odriju Beku?
– Dzirdēju no viņas istabas biedrenes Emīlijas. Turklāt to zina visi citi studentu pilsētiņā.
Piekritis pievienoties meiteņu bariņam iepriekšējā dienā, Džordžs bija pavadījis satraucošu stundu starp studentēm, no kurām dažas likās patiesi nobēdājušās, bet dažas, šķiet, priecājās par tik dramatisku situāciju kā maitasputni, kas lidinās netālu no svaigi nogalēta upura.
Izrādījās, ka Emīlijai iepriekšējā rītā bija zvanījuši uz mājām Ņujorkas ziemeļos. Zvanītājs bija koledžas prezidents, kurš bija viņai pavēstījis, ka Odrija Beka ir mirusi, acīmredzot izdarījusi pašnāvību. Viņa bija atrasta vecāku garāžā, automašīnā ar iedarbinātu motoru, – viņa bija nosmakusi.
Visām Odrijas draudzenēm un paziņām bija vieni un tie paši jautājumi, ko viņas gribēja uzdot Džordžam. Vai tev bija kāda nojausma? Kāpēc viņa tā rīkojās? Vai tu ar viņu runāji brīvlaikā?
Viņš bija atbildējis uz jautājumiem, kā vien prazdams, dodams priekšroku sarunām, nevis domāšanai. Viena no meitenēm, ducīga brunete ar garu, smailu zodu, bija paķērusi līdzi briesmīgu atmiņu kladi, ko bija sākusi rakstīt pirmā semestra laikā. Tajā bija fotogrāfijas, taču nevienā nebija redzama Odrija, lai arī dažas meitenes sprieda, ka var saskatīt viņas piedurkni kopuzņēmumā vai pakausi fotogrāfijā, kas bija uzņemta ar cilvēkiem pārpildītā istabā. Džordžs ievēroja fotogrāfiju iztrūkumu, tāpēc ka arī viņam nevienas nebija, un jau tagad, četras nedēļas pēc pēdējās tikšanās, viņš bija sācis raizēties, ka aizmirsīs, kā Odrija izskatījusies.
Vēlāk Emīlija bija pavadījusi Džordžu atpakaļ līdz Ziemeļu ēkai. Viņš jutās atvieglots, ieejot savā istabā un izdzirdot Kevina lāča krācienus: arī istabas biedrs bija pa pusei iemīlējies Odrijā. Džordžam nenāca ne prātā pamodināt Kevinu, lai visam izietu cauri vēl vienu reizi.
– Es gribētu ar tevi šorīt satikties, – sacīja dāma no dekanāta. – Vai desmitos derēs?
– Labi.
– Vai zini, kur ir mans kabinets?
Viņa to izstāstīja, un pulksten desmitos Džordžs bija tur, izvairījies no visiem sava kursa studentiem un nopircis kafiju veikalā, kas atradās ārpus skolas teritorijas. Viņš nespēja izturēt domu par došanos uz ēdamzāli, kurā visi runās tikai par Odriju un visu acis būs pievērstas viņam.
Viņam izdevās izvairīties arī no Kevina, kurš laikam bija atradies dušā, kad zvanīja dāma no dekanāta. Gan viņš to drīz uzzinās.
Simpsones kabineta logi izgāja uz studentu pilsētiņas centrālo pagalmu: salnas skartu mauriņu, ko sadalīja gobu rinda. Torīt vēl aizvien bija auksts, taču debesīs nebija neviena mākonīša, un sniega un ledus fragmenti mirguļoja visās malās. Satuntuļojušies studenti šķērsoja pagalmu, lielākoties pa pāriem.
– Es palūdzu, lai Džims Feldmans arī uz brīdi iegrieztos pie manis. Viņš ir viens no taviem konsultantiem, un viņš gribētu sarunāt tikšanos ar tevi. Mēs nevaram prasīt, lai tu ar viņu tiktos, taču mēs visi jutīsimies atviegloti… mēs gribētu, lai tu to darītu. Mēs visi zinām, cik jūs ar Odriju bijāt tuvi.
Džordžs īsti nesaprata, kas ir šie “mēs” un kā gan vadība kaut ko zina par viņa attiecībām ar Odriju, taču pamāja un tad noteica: – Ē, protams. Es aprunāšos ar viņu.
