pieslapināju bikses. Mani nevar tik viegli nobiedēt, taču viņš ir visai biedējošs.
– Šodien viņš smaidīja arī man.
– Laikam tas ir viņa firmas gājiens. – Liāna iekoda apakšlūpā. – Džordž, man patiešām žēl, ka tā notika.
– Viņš taču nemēģināja paspiest tev roku, ko?
– Patiesībā mēģināja. Kad mēs izgājām no bāra, viņš satvēra manu roku un noskūpstīja plaukstas virs-
pusi, sacīdams, ka ļoti priecājoties satikties ar mani un ka mēs drīz atkal tiksimies, un tad viņš aizgāja.
– Un ko tu iesāki?
– Man izdevās saņemt pietiekoši daudz drosmes, lai ar taksometru atgrieztos motelī un paķertu savas mantas. Viņš bija tur paviesojies. Nekas nebija savandīts, taču es to redzēju. Biju pietiekoši gudra, lai neturētu tur savu naudu, un droši vien šī iemesla dēļ tovakar man izdevās izdzīvot.
– Kur bija nauda?
– Zinu, ka tas izklausās pēc meliem, taču biju to atstājusi bagāžas glabātavā Hārtfordas dzelzceļa stacijā. Jādomā, ka tad, kad Donijs bija pārmeklējis manu moteļa istabu un neatrada naudu, viņš nolēma mani uzrunāt bārā, mēģināt izprovocēt uz kļūdu. Sapratu, ka viņš mani nenogalinās, kamēr nezinās, kur ir nauda, taču, pat to apzinoties, tās piecas minūtes, kas man bija vajadzīgas, lai sakravātu somas, izrakstītos un atgrieztos taksometrā, bija garākās piecas minūtes manā mūžā. Jutos tik droša par to, ka viņš iznāks no ēnas un pārgriezīs man rīkli. Tomēr viņš to neizdarīja. Ar taksometru es aizbraucu līdz pat Ņūheivenai. Jutos pārliecināta, ka man seko. Iegāju kādā centra viesnīcā un tad izgāju ārā pa sētas durvīm un iekāpu citā taksometrā. Atkārtoju to pietiekoši daudz reižu, lai beidzot nospriestu, ka esmu atbrīvojusies no sekotāja. Tad iekāpu auto-
busā, kas brauca uz Hārtfordu, paņēmu savu naudu un nopirku automašīnu. Tai bija Delavēras numura zīme. Nezinu, kā viņš izsekoja mani līdz Konektikutai, un arī tagad es nezinu, kā viņam izdevās atrast mani Bostonā. Varētu nodomāt, ka viņš mani saož vai tamlīdzīgi. Esmu patiesi nobijusies. Un pārāk nogurusi. Tā nu es gatavojos padoties, kā jau esmu rīkojusies ļoti bieži savā dzīvē. Džerijam Maklīnam ir māja netālu no šejienes, Bostonas priekšpilsētā, – viņa sieva tur saņem vajadzīgo aprūpi. Piezvanīju kādam savam bijušajam kolēģim, un viņš sacīja, ka Maklīns ir tur šajā nedēļas nogalē un atradies tur teju visu laiku, kopš viņa sievas dzīvība karājas mata galā. Tātad es grasos atdot naudu un lūgt piedošanu. Tā ir vienīgā iespēja, kā izkulties no šīs ķezas.
– Tad tāpēc tu esi te.
– Tāpēc es esmu te. Vēl aizvien nespēju noticēt, ka Donijs šorīt bija Jauneseksā. Tu neredzēji nevienu citu? – Tikai viņu. Kas ir tā tava draudzene, pie kuras tu esi apmetusies?
– Viņa ir drīzāk paziņa nekā draudzene. Viņa man pateica par kotedžu. Man tā patika, tāpēc ka bija apslēpta skatienam un nost no ceļa. Viņa arī aizņēmās manu automašīnu, taču šorīt, atgriezusies īsi pēc tam, kad es biju piezvanījusi tev, viņa jutās visai pārliecināta par to, ka viņai kāds sekojis. Es nobijos, mēģināju sazvanīt tevi bārā, padevos un braucu šurp uz Bos-
tonu. Man likās, ka varbūt es uzvedos kā paranoiķe, taču izrādās, ka tā nemaz nav.
– Un kāpēc tu gribēji mani satikt?
Liāna izdzēra atlikušo alu un nolika pudeli, tai dobji nobūkšķot. – Man ir vajadzīgs kāds pakalpojums.
– Tu gribi, lai nāku tev līdzi aiznest naudu, – Džordžs minēja.
– Nē, es gribu, lai tu aiznestu naudu manā vietā. Es nepavisam negribu redzēt Džeriju. Nezinu, kā viņš reaģēs. Bet, ja tu aiznestu naudu un aizliktu par mani kādu vārdu…
– Un tu negribi atdot naudu Donijam?
– Nē. Dievs pasargā, nē. Viņš man ir paguvis pateikt, ka grasās mani nogalināt. Runa nav tikai par naudu vien – runa ir par sodu. Tāpēc gribu, lai tu aiznestu naudu Maklīnam, lūgtu viņam piedošanu un pierunātu atsaukt Doniju.
– Kāpēc tu domā, ka Maklīns vairāk priecāsies, redzot mani, nevis tevi?
– Viņš tevi nepazīst. Tas būs kaut kas līdzīgs lietišķam darījumam. Lūdzu, tici man: es tev to nelūgtu, ja domātu, ka tas var būt kaut mazliet bīstami. Džerijs ir vecs vīrs. Viņš nav bīstams nevienam, bet, ja viņš ieraudzīs mani, sapratīs, ka es cenšos viņam atdot naudu, tad nezinu, kāda būs viņa reakcija. Es pilnīgi noteikti esmu viņu nokaitinājusi. Būs daudz labāk, ja naudu aiznesīs kāds cits.
Džordžs vilcinājās, pētīdams roku nagus.
– Es tev samaksāšu, – Liāna turpināja. – Naudas arī tāpat nav pietiekami, tāpēc kā būtu ar desmit tūkstošiem dolāru?
– Ja es to izdarīšu tevis dēļ, tam nebūs nekāda sakara ar naudu.
– Pakalpojums ir pēdējais, ko tu man esi parādā. Ja tu to izdarīsi, es uzstāju, ka tev ir jāņem nauda, jo citādi es jutīšos kā pārāk liela parādniece.
– Man vajadzēs to apdomāt, – Džordžs sacīja.
– Es saprotu. Un es sapratīšu, ja tu atteiksies.
– Vai drīkstu pajautāt tev vēl kaut ko?
– Tu vari man jautāt jebko.
– Kāpēc tieši es? Vai es esmu vienīgais, ko tu Bostonā pazīsti?
– Vēl ir mana draudzene ar kotedžu, taču es labāk aiznestu naudu pati nekā sūtītu viņu. Viņa ir vienīgā, ko es te pazīstu, atskaitot tevi. Vēl nekad neesmu bijusi Masačūsetsā, taču esmu domājusi par šo vietu jau kopš tā laika, kad mēs bijām kopā. Pirmajā kursā es to uzskatīju par īpašu. Jādomā, ka es to idealizēju, tāpat kā gadu gaitā idealizēju to, kas starp mums bija. Kad nolēmu braukt šurp, lai atdotu naudu Maklīnam, es zināju, ka man tevi jāatrod. Nez kādā veidā es zināju, ka tu vēl aizvien būsi tepat.
– Neesmu ticis pārāk tālu.
– Ko tu ar to gribi teikt?
– Es runāju par dzīvi. Esmu uzaudzis ārpilsētā un teju visu mūžu nodzīvojis tepat.
– Mums ir bijusi gluži atšķirīga dzīve.
– Varu iztēloties.
Uz brīdi iestājās klusums. Džordžs juta, kā pāri ribām pārslīd aukstu sviedru tērcīte. Viņš noskatījās, kā Liāna pagriež galvu, aplūkojot viņa dzīvokli. Viņš nožēloja, ka tas nav mazliet tīrāks. – Vai tu vienmēr esi dzīvojis viens? – viņa apjautājās. Liāna atbrīvoja vienu kāju, uz kuras bija sēdējusi, un novietoja to uz cietās koka grīdas.
– Tā varētu teikt. Dzīvoju kopā ar draudzeni Sanfrancisko. Uzreiz pēc koledžas. Tas nebija ilgi, un tad es atgriezos te. Esmu pārliecināts, ka arī
