stūri un pie nākamā ceļa līkuma ieraudzīja akmens baznīcu ar zvanu torni. Viņš pabrauca tai garām. Kāds vientuļš vīrs bija aizsnaudies uz soliņa baznīcas dārzā. Viņš bija ģērbies garās biksēs un garpiedurkņu kreklā – abi apģērba gabali bija tumši zilā krāsā. Viņš sēdēja, stīvi izslējies, taču zods bija noslīdzis uz krūtīm. Džordžam prātā piepeši iešāvās satraucoša doma, ka vecais vīrs varētu būt miris uz soliņa, bet pasaule to nebija pamanījusi un nolēmusi nemodināt sirmgalvi, kas iemidzis saules staros.
Aiz baznīcas Bīčrouda strauji iegriezās iekšzemē, un skatu uz jūru aizsedza baltas priedes. Zaļā norā-
de uz Kapteiņa Sojera gatvi bija izbalojusi un kļuvusi teju vai nesalasāma, un pats ceļš bija ārkārtīgi grambains. Džordžs iegriezās tajā un pabrauca dažus simtus jardu, garām septiņdesmito gadu stila mājelei, kas bija ieslēpusies kokos labajā pusē. Viņš turpināja braukt uz priekšu, un ceļš beidzās pie vecas vasarnīcas ar lubiņu jumtu, kas būtu izskatījusies pamesta, ja ne spoži balts “dodžs”, kas bija novietots pie tās izdrupušajiem akmens pakāpieniem. Džordžs novietoja savu automašīnu aiz “dodža”, izslēdza motoru un izkāpa. Piebraucamo ceļu klāja oļi un gliemežvāki. Aiz mājas atradās purvains līcītis un piestātne, kas izskatījās vecāka un nedrošāka par ēku. Džordžs uzkāpa augšā pa kāpnēm un pieklauvēja pie nekrāsotajām durvīm. Nekas nenotika. No jūras nākošais vējiņš vieglītēm šūpoja apkārt augošās priedes. Džordžs pieklauvēja vēlreiz; koks likās dobs, itin kā būtu satrupējis no iekšpuses. Viņš jau grasījās nospiest durvju rokturi, kad ap mājas stūri iznāca kāds vīrs un noteica: – Viņas te nav.
Džordžs pagriezās. Runātājs bija maza auguma, kārtīgi ģērbies vīrs uzvalka biksēs un dārgā zīda kreklā, kādu Masačūsetsā negadās bieži redzēt. Viņa nedraudzīgajā sejā rotājās smaids. – Kur viņa ir? – Džordžs jautāja.
Vīrieša smaids kļuva platāks, un viņš paspēra pāris soļus uz Džordža pusi. – Patiešām? – viņš sacīja.
Vīrietim bija pelēcīgi violeti zobi, it kā viņš būtu brokastīs izdzēris pārāk daudz sarkanvīna.
– Kuru jūs meklējāt? – Džordžs apjautājās, cerēdams pavērst situāciju sev par labu. Vīrietis bija sīks, taču kaut kas viņa izturēšanās veidā lika Džordžam gandrīz vai fiziski atrauties. Viņš Džordžam atgādināja pitbulterjeru: no tiem, kurus parasti var redzēt uzpurnī un ar kaklasiksnu.
– Es meklēju Džeinu, – pitbulterjers sacīja, it kā viņa būtu abu kopīgā draudzene. – Viņa bija te apmetusies. Un ko jūs te darāt?
– Es esmu komivojažieris, – Džordžs noteica. Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm, lai ar otru vīrieti atrastos vienā līmenī. Pitbulterjers izrādījās vismaz pēdu īsāks par Džordžu, ja ne vairāk.
– Un ko jūs pārdodat? – viņš jautāja.
– Priecājos, ka jūs to pajautājāt. Es pārdodu mūžīgo dzīvošanu. – Džordžs pastiepa plaukstu, lai sarokotos ar Pitbulterjeru, apzinādamies, ka viņa plaukstas ir sākušas svīst, taču vēlēdamies izlikties, ka viņš nepazīst Liānu/Džeinu un nebaidās atrasties tumšā mežā kopā ar vīrieti, kurš izskatās pēc tāda, kas varētu pārlauzt Džordžu uz pusēm tikpat viegli, cik pārlocīt dvieli ģērbtuvē.
Viņi sarokojās. Džordžs nejutās pārsteigts par to, ka svešinieka plauksta pieskaroties izrādījās sausa un vēsa. Viņš gribēja to atlaist, taču vīrietis neļāva, iebak-
stīdams Džordža plaukstas ārpusē ar īkšķi, tā ka Džordžam nekas cits neatlika kā iztaisnot pirkstus. Pitbulterjers pastiprināja spiedienu, sažņaudzot Džordža pirkstu kauliņus. – Jēzīt, – Džordžs noteica, cenzdamies atbrīvot plaukstu.
– Nekusties, – Pitbulterjers sacīja. Viņa smaids bija pārvērties ņirdzīgā grimasē, un Džordžs paklausīja. Vīrieša tvēriens skaidri liecināja par to, ka tad, ja viņš paspiestu tikai mazliet stiprāk, pirkstu kauliņi uzsprāgtu gluži kā akmeņi drupināšanas ierīcē.
– Nezinu, par ko jūs mani…
– Kuš. Nevajag. Es jautāšu tikai vienreiz, tāpēc gribu, lai tu man atbildētu patiesību, citādi es sašķaidīšu visus kaulus tavā rokā. Šis un tas manī izraisa riebumu. Protams, ne jau asinis, bet sajūta, kas rodas, kad nākas pataisīt kāda plaukstu par ļenganu, ar smiltīm piebāztu cimdu, uzdzen man nelabumu. Jau tikai iedomājoties vien par to, es jūtos slikti. Tā kā es nevēlos to darīt un tu patiešām nevēlies, lai es to darītu, izstāsti man visu, ko zini. Labi? Kad tu pēdējoreiz redzēji Džeinu?
Džordžs brīdi pavilcinājās, bet ar to pietiktu, lai nonāktu pie secinājuma, ka nav nekāda pieklājīga iemesla, lai viņš mēģinātu melot. – Satiku viņu vakar vakarā Bostonā.
– Kur tu viņu satiki?
– Kādā bārā Bīkonhilā, “Džeka Krova” bārā. Viņa ir sena paziņa. Pazinu viņu koledžas laikā un apjautājos, vai varam satikties, un viņa man teica, ka ir apmetusies te un ka es varētu atbraukt šurp rīt. Tas arī viss.
– Kāpēc lai tu man melotu? – Aplūkojot tuvumā, Pitbulterjeram bija sīki vaibsti izstieptajā ozolzīles formas sejā, kuru klāja pūtītes un smalkas poras. Viņa deguns bija saplacināts, it kā viņš būtu zaudējis pāris cīņās, ko bija grūti iztēloties. Vīrieša mati bija īsi un pamatīgi saziesti ar želeju, un viņš smaržoja pēc skābena pēcskūšanās līdzekļa ar krietnu alkohola devu tajā.
– Paklausieties, es zinu, ka… ka Džeina agrāk ir iekūlusies visādās ķezās, lai gan, godīgi sakot, es nezinu neko par to, kas notiek tieši tagad. Jūs izskatījāties pēc tāda, no kura viņa censtos izvairīties.
Vīrietis iesmējās un varbūt pat plati pasmaidīja, itin kā lepotos ar Džordža vērtējumu. – Klau, ja tu satiksi viņu pirms manis, tad pasaki, ka viņai vajadzētu censties no manis izvairīties par katru cenu, sasodīts.
Taču viņa to zina arī tāpat. Kā tevi sauc?
– Džordžs Foss, – Džordžs noteica, likdams sev nemelot. Viņš juta, ka pratināšana tuvojas noslēgumam, un vēlējās saglabāt rokas kaulus neskartus.
– Labi, Džordž. Tu man teici patiesību, un tas man tevī patīk. Vai gribi zināt manu vārdu?
– Tikai tad, ja jūs tiešām vēlaties man to pavēstīt.
Pitbulterjers atmeta galvu un atkal izplūda smieklos. Viņa zoda un kakla āda bija neiedomājami gluda, itin kā viņš būtu skuvies pie profesionāla bārddziņa vēl šajā pašā rītā. Džordžs juta, kā spiediens atslābst, un jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu izraut plaukstu no vīrieša tvēriena un mesties projām.
– Džordž, tu man patīc, un es tev pateikšu savu vārdu, lai tu varētu mani uzrunāt ar “tu”. Mani sauc Donijs Dženkss, un es nāku no Džordžijas pavalsts, un es vienmēr redzu, ja kāds man melo, bet tu man nemeloji: katrā ziņā nemeloji pēc tā blēņu stāsta, ar ko aizsākās mūsu draudzība. Nu tad, ja satiksi Džeinu, pasaki viņai, ka Donijs Dženkss ir pilsētā. Vai tu to izdarīsi?
– Neesmu iecerējis viņu satikt, bet nu jā,
