sāpju.
– Esmu tev parādā paskaidrojumu, es zinu. Es tev visu izstāstīšu, taču gribu, lai tu man noticētu, ja es teikšu, ka nekad neesmu vēlējusies nodarīt tev pāri.
Pastāsti man par Doniju.
Džordžs izstāstīja viņai par satikšanos visos sīkumos, neslēpjot arī to, cik viņš bijis nobijies un kādu informāciju atklājis.
– Man ļoti žēl, – Liāna sacīja.
– Tagad vari man pastāstīt, kāpēc viņš tevi vajā.
Tu esi man to parādā.
Liāna izdzēra atlikušo ūdeni, un Džordžs noskatījās, kā viņas bālais kakls kustas. Džordža dzīvoklī valdošajā spilgtajā gaismā Liāna izskatījās vēl skaistāka nekā iepriekšējā vakarā. Viņa bija ģērbusies tumši zilos zīmuļsvārkos ar platu ādas jostu; svārkos sabāztā blūze bija rotāta ar sīkiem punktiņiem. Viņas kājas atšķirībā no sejas bija iedegušas medusbrūnā krāsā. Matus saturēja sprādze, un seja izskatījās svaigi mazgāta un nekrāsota. Vienīgie, kas liecināja par satraukumu, bija divi tumšie loki zem acīm. – Vai varu dabūt vēl ūdeni? – Liāna apjautājās.
Džordžs piecēlās. – Vai negribi labāk alu? Es iedzeršu glāzi.
– Protams, – viņa atbildēja, un Džordžs atcerējās, ka tā taču viņi bija iepazinušies. Pie alus krāna. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, bet tad aprāvās. Ja kādam no viņiem abiem vajadzēja kļūt sentimentālam, tad ne jau nu Džordžam.
Viņš izņēma no ledusskapja divas alus pudeles, atrāva vaļā korķus un atgriezās dzīvojamajā istabā. Džordžs iedeva Liānai alus pudeli un atkal apsēdās. Nora berzējās gar viņa krēsla kāju un tad ielēca klēpī murrādama. Viņa iekārtojās un nopētīja viešņu. Kaķene allaž bija izturējusies skeptiski pret citām sievietēm.
Liāna iedzēra malku alus, nolaizīja putas no apakšlūpas un mazliet atlieca muguru. – Vai drīkstu sacelt kājas augšā? – viņa apjautājās.
– Protams, – Džordžs atbildēja un noskatījās, kā viņa pieliecas, lai atsprādzētu sandales. Viņas blūze pavērās, uz brīdi atklājot skatienam bālas krūtis, ko saturēja vienkāršs, balts krūšturis. Liāna izslējās, uzlika kājas uz dīvāna, saliecot tās ceļgalos un pievelkot pēdas klāt pie ķermeņa, un atbalstījās pret dīvāna paroceni. Džordžam tas atgādināja dziesmu, ko viņš nav dzirdējis divdesmit gadus, taču zina tajā katru noti. To panāca Liānas poza sēžot. Viņš bija to redzējis simtiem reižu viņas kopmītņu istabiņā koledžas pirmajā gadā. Kā gan kaut kas varēja būt tik pazīstams un reizē tik aizmirsts? Gluži kā nolasījusi viņa domas, Liāna noteica: – Tāpat kā vecajos laikos.
– Laikam gan, – Džordžs atbildēja.
Pēc nākamā alus malka Liāna ierunājās. – Donijs Dženkss ir noalgots, lai mani atrastu. Viņu noalgoja vīrs vārdā Džeralds Maklīns. Viņam pieder mēbeļu uzņēmums ar nosaukumu “Maklīns”, kas darbojas galvenokārt dienvidos. Viņš ir viens no tiem puišiem, kuri reklamējas paši. Taču tā ir tikai ārpuse, esmu par to pārliecināta par deviņdesmit procentiem. Viņš apgroza pārāk daudz skaidras naudas. Zinu, ka viņam pieder ārzonas azartspēļu vietnes, un zinu arī to, ka viņš vada visai šaubīgu investoru grupu. Jebkurā gadījumā viņš ir krietni bagāts. Es biju viņa sekretāre apmēram gadu. Atlantā, kur atrodas viņa firmas centrālais birojs. Es biju arī viņa draudzene.
– Un viņš bija precējies.
– Bija un ir precējies, taču viņa sieva ir slima. Viņa ir jauna, daudz jaunāka par viņu, taču droši vien nomirs, ja nav nomirusi jau tagad. Viņai ir aizkuņģa dziedzera vēzis. Viņa ir otrā sieva, un Džerijs man lika skaidri noprast, ka viņš negrasās padarīt mani par trešo. Tas bija samērā liels trieciens.
– Tu gaidīji, ka kļūsi par sievu?
– Godīgi sakot, nē. Es tikai negaidīju, ka mani tik viegli pabīdīs malā. Man nebija ilūziju par lielo mīlu, taču domāju, ka esmu kas vairāk par maksas mīļāko. Varbūt no manas puses tas bija lepnums. Tu labāk par visiem citiem vari iztēloties, ka pēdējos divdesmit gadus es nedzīvoju īsti legālu dzīvi. Kad iepazinos ar Džeriju, es viņu uzskatīju par bagātu vecu vīru. Tolaik es nedzīvoju Amerikā, bet viņš man deva iespēju atgriezties un dzīvot te. Viņš neprasīja, lai es pierādītu, ka esmu tā, par kuru viņš mani uzskatīja, un viņš maksāja man algu aploksnē, un viss bija samērā apmierinoši. Es daudz ko uzzināju par viņa darījumiem, atklāju, ka viņš pelna lielāko daļu naudas, vadot mātes fondu kādam šaubīgam Ņujorkas uzņēmumam. Viņš piesaista investorus no Atlantas un piedāvā smieklīgi augstu ienesīgumu. Nauda nonāk atpakaļ Ņujorkā, un Maklīns iekasē komisiju par katru pārdošanas darījumu. Tā ir vecā labā Ponzi shēma, esmu par to droša. Vientieši domā, ka viņi iegulda naudu azartspēļu vietnēs, kas darbojas kaut kur Karību jūras reģionā. Es īsti nezinu, kā tas viss darbojas, taču šis un tas no tā ir likumīgs, bet šis tas nav. Azartspēļu vietnes ir reālas, taču es nezinu, cik daudz naudas tās ienes. Reiz es noklausījos Džerija sarunu ar kādu no Ņujorkas par to, ka viņiem ir vajadzīga jauna nauda, citādi viss sabruks. Tā ir piramīda, taču tā ir padarījusi Maklīnu bagātu. Un viņam ir daudz skaidras naudas, tāpēc pieņemu, ka tikai neliela viņa peļņas daļa ir iegrāmatota. Viņš man maksāja skaidrā naudā. Pro-
tams, es nebiju reģistrēta nekādos reģistros. Tomēr es viņam apniku, un kādu vakaru, kad bija pavairāk iedzēris, viņš sāka raudāt par savu sievu un pateica man, ka pēc sievas nāves likšot pazust arī man. Pazust no viņa uzņēmuma un no viņa gultas. Kā jau teicu, tas bija trieciens.
– Un ko tu iesāki?
Liāna knibināja svārku malu. – Es nozagu viņa naudu. Tas nebija īpaši grūti. Viņš allaž sūtīja naudu uz kādu banku salās. Tāpēc man atlika tikai sagaidīt īpaši lielu skaidras naudas sūtījumu, un es to piesavinājos. Tas bija pusmiljons dolāru.
– Tu domāji, ka tev tas izies cauri? – Džordžs apjautājās.
– Nedomāju, ka viņš to nepamanīs, ja tu runā par to. Man tikai šķita, ka viņš par to pārlieku nesatrauksies. Tā likās neliela cena, ko samaksāt, lai viņš tiktu pie tā, ko vēlējās – dabūt mani prom no savas dzīves. Un es spriedu, ka nauda nav tik liela, lai viņš celtu traci, taču laikam jau kļūdījos. Jādomā, ka es viņu sakaitināju. Viņš man uzsūtīja Doniju. Es nemaz nebiju zinājusi, ka viņš pazīst tādus cilvēkus, lai gan droši vien tas bija naivums no manas puses.
– Kā tu uzzināji par Doniju?
– Kad biju paņēmusi naudu, es devos uz Konektikutas vidieni, sameklēju moteli, kas pieņēma skaidru naudu, un uz kādu laiku paslēpos tur. Man nav ne jausmas, kā viņš mani sameklēja. Kādu vakaru es ieturēju maltīti kazino, sēžot pie bāra, un viņš apsēdās turpat netālu un sāka pļāpāt. Man likās, ka viņš ir tikai kārtējais dīvainis, taču ļāvu, lai viņš man izmaksā dzeramo, un tad, šīs nevērīgās sarunas vidū, viņš sāka uzrunāt mani vārdā.
– Par Džeinu, ja?
– Jā. Patiesībā tāds bija mans vārds jau krietnu laiku. Ko tu par to domā?
– Tev
