style="font-size:15px;"> – Labi. – Džordžs nebija prātojis par saviem turpmākajiem plāniem. Doma par augstskolas pamešanu, lai sērotu, bija biedējoša, līdz to nomāca vēl biedējošākā iespēja palikt Mātera koledžā bez Odrijas.
– Tātad, kamēr tu te esi, tu man varētu pastāstīt par citiem Odrijas draugiem. Protams, mēs esam aprunājušies ar Emīliju, kā jau tu to zini, un nodibinājuši kontaktus ar citām meitenēm no Bārnarda ēkas, taču mēs apzināmies, cik traumējoša var būt šāda pieredze, un mēs negribam, lai kāds domātu, ka viņam tas ir jāpārvar vienatnē.
Džordžs pamāja, prātodams, kad gan parādīsies Džims Feldmans. Košā saule iespīdēja iekšā pa logu, un kabinetā skaļi tikšķēja pulkstenis. – Es nezinu. Piedošanu, – viņš noteica, tūlīt pat aizmirsdams, ko viņš īsti nezina.
– Un tev nav jādomā par to tagad, tomēr būtu prātīgi sarīkot tādu kā piemiņas dievkalpojumu viņai par godu šeit, koledžā. Cerēju, ka tu to uzskatīsi par prātīgu ierosinājumu.
Džordžs paraustīja plecus un mēģināja pasmaidīt.
Simpsone izstiepa apakšlūpu un piešķieba galvu.
– Varbūt tagad būs īstais laiks pasaukt Džimu.
– Labi.
Viņa nocēla klausuli, un pēc nepilnas pusminūtes Džims Feldmans pieklauvēja pie durvīm un atvēra tās. Viņš sasveicinājās ar Džordžu, uzlikdams brīvo plaukstu viņam uz pleca un to saspiezdams. Simpsones kundze atvainojās un atstāja viņus divatā.
Pēc divām stundām Džordžs viens pats atradās savā istabā, kad izdzirdēja ne ar ko nesajaucamo Kevina šļūkāšanu ārpusē. Bija agra pēcpusdiena, bet Džordžs vēl nebija saticis istabas biedru kopš atgriešanās no Bostonas. Durvis atsprāga vaļā, un Kevins nošūpojās tajās, jau pamatīgi apreibis; no cimdiem brīvajā rokā viņš turēja divpadsmit “Genesee Cream Ale” alus pudeļu iesaiņojumu.
– Suņabērns, – viņš sacīja. – Varu derēt, ka tev ir kāds sakars ar to visu… – Viņš paspēra divus straujus, nedrošus soļus uz priekšu un saķēra Džordžu aiz krekla, pavilkdams to augšup un izraudams pogu.
– Jēzīt, Kevin. Kas tās par izdarībām?
– Tu viņu pameti? – Kevins atkal saķēra Džordža kreklu, un apkaklīte notirkšķēja.
– Par ko tu runā? Nē! – Džordžs saķēra Kevina roku ar abām plaukstām, mēģinādams atbrīvoties no viņa tvēriena.
Kevins, kura acis bija apsārtušas no alkohola un raudāšanas, nelaida vaļā Džordža kreklu, un pirmo reizi kopš iepriekšējā vakara Džordžs sāka raudāt, apgalvodams Kevinam, ka viņam nav nekāda sakara ar Odrijas pašnāvību.
Kevins apsēdās un piedāvāja Džordžam alu. Viņi abi iedzēra, brīžam klusēdami un brīžam sarunādamies. Ārpusē satumsa, taču viņi neieslēdza gaismu, un, kad kāds klauvēja pie durvīm, viņi neatsaucās.
Džordžu nepārsteidza Kevina izlēciens. Viņš zināja, ka savā ziņā Kevins bija mīlējis Odriju, taču nemūžam nebūtu neko darījis šajā sakarībā. – Domāju, ka tu biji labs pret viņu, – Kevins beigās noteica gluži kā apreibis mācītājs, kurš atlaiž grēkus. – Tas nebiji tu.
– Paldies dievam, ka tā.
– Ko tu tagad darīsi? – Kevins apjautājās.
– Nezinu. Mans konsultants Džims grib, lai es paliktu skolā šajā semestrī. Nezinu, vai es to spēšu.
– Vienkārši paliec tepat. Pie joda lekcijas. Mēs dzersim alu.
– Nezinu, vai kāds man to ļaus.
Kevins paraustīja plecus.
– Es nezinu, ko darīt, – Džordžs atkārtoja. Patiesībā viņš bija izdomājis plānu jau agrāk, atgriezdamies istabā pēc tikšanās ar Simpsones kundzi. Augstie brūno akmeņu torņi, ēdamzāles ķieģeļi, bez lapām palikušie koki un sarāvušies studenti, kas skraidīja šurpu turpu starp vienaldzīgajām ēkām, – tas viss bija absolūti bezjēdzīgs, gandrīz nelabumu uzdzenošs, ja Odrija bija mirusi. Tāpēc viņš bija nolēmis sakravāt koferi un doties uz Floridu. Viņš gribēja doties projām agri no rīta, aiziet līdz autoostai un iekāpt pirmajā autobusā uz dienvidiem. Gan viņš beigās aizkļūs līdz Tampai, kur varēs apciemot Odrijas ģimeni un draugus un varbūt uzzināt, kas īsti noticis. Konsultants Džims to sauktu par jautājuma izbeigšanu.
– Man briesmīgi gribas ēst, – Kevins sacīja.
– Ej sadabū ēdamo un atnes man arī, labi? Ēdamzāli slēdz pēc desmit minūtēm.
Kevins aizgrīļojās, un Džordžs vēlreiz apsvēra savu plānu nākamajā dienā doties uz Floridu. Viņš negrasījās stāstīt par to Kevinam, tāpēc ka istabas biedrs noteikti arī gribētu braukt līdzi, bet tas bija kas tāds, ko Džordžam vajadzēja izdarīt vienam.
Sestā nodaļa
Svētdien pulksten četros pēcpusdienā Džordžs ar savu automašīnu izbrauca ārā no pilsētas jau otro reizi šajā nedēļas nogalē. Džeralda Maklīna māja atradās Ņūtonā, bagātā priekšpilsētā uz rietumiem no Bostonas. Džordžs iegriezās Sadraudzības avēnijā, pabraukdams garām augstajām Fenvejas parka sienām. Viņš atcerējās, ka pēcpusdienā bija paredzēta “Rays” spēle. Ja viņš nebūtu saskrējies ar Liānu piektdienas vakarā un piekritis šim muļķīgajam uzdevumam, tad droši vien šajā laikā sēdētu sava drauga Tedija bārā, dzertu aukstu alu un vērotu spēli. Viņš klausītos, kā Tedijs izskaidro “Red Sox” neveiksmes šajā gadā, un varbūt vēlāk Džordžs piezvanītu Airīnai, lai palūkotos, ko viņa dara vakariņu laikā, vai arī nezvanītu un turpinātu dzert alu un varbūt nobaudītu Tedija slavenos kalmārus Rodas gaumē pie bāra. Bettagad Džordžs brauca uz kāda svešinieka māju, lai aizvestu viņam pusi miljona skaidrā naudā.
Kad Džordžs iepriekšējā dienā bija piekritis palīdzēt Liānai, viņa bija piezvanījusi Maklīnam no Džordža dzīvokļa un vienojusies par naudas nodošanu. Džordžs bija centies daudz neklausīties, kad Liāna pavēstīja Maklīnam, ka viņa aizsūtīs uz tā māju kurjeru ar naudu, taču bija grūti nedzirdēt visu dzīvoklī, kas ietilptu pusē no tenisa korta. Viņa teica kaut ko par “vairumu” naudas, kas nebija tas pats, kas “visa” nauda, un Džordžs vismaz divreiz dzirdēja viņu atvainojamies. Vienošanās tika panākta par nākamo pēcpusdienu. Dialoga tonis nelikās draudzīgs.
Vēl Liāna bija piezvanījusi savai draudzenei medmāsai, kura bija pavēstījusi, ka nez vai Džordža niere ir plīsusi, un ieteikusi vērot asiņu piemaisījumus urīnam un pielūkot, lai viss sāktu uzlaboties, nevis pasliktināties. Džordžs nebija juties īpaši iedrošināts. Pēc abiem šiem telefona zvaniem Liāna bija pavēstījusi Džordžam, ka viņai jāaiziet pēc naudas un ka viņa to atnesīšot uz dzīvokli nākamajā rītā.
– Kur
