bija vismaz divu olimpiskā izmēra peldbaseinu lielumā, ar sarežģītiem griestu rotājumiem un baltu marmoru. Izliektas koka kāpnes veda uz otrā stāva balkonu. Augšā karājās Čihuli skulptūra: savītas daudzkrāsaina stikla caurulītes, kas izplauka gluži kā anemone ūdenī. Džordžs bija redzējis vienu līdzīgu kādā Lasvegasas kazino. Baltās sienas bija apkarinātas ar citiem moderniem mākslas darbiem, abstraktām gleznām košās neona krāsās.
– Čihuli, – Džordžs noteica sekretārei un pacēla acis, norādot uz skulptūru. Viņa paraudzījās augšup,taču neizskatījās iespaidota par viņa zināšanām mākslas jomā.
– Maklīna kungs tūlīt nāks. Pagaidiet tepat. – Viņa pieveda Džordžu pie baltām durvīm pāris simtu baltā marmora jardu attālumā. – Vai atnest jums kaut ko, kamēr jūs gaidāt?
– Nē, paldies, – viņš noteica, un sieviete klusītēm aizsoļoja savās vieglajās kurpēs.
Džordžs iegāja telpā. Tā atgādināja bibliotēku, taču tur nebija grāmatu. Istaba bija bez logiem, ar koka paneļiem, ādas mēbelēm un vairākiem globusiem, no kuriem daži izskatījās patiesi seni. Telpas iekārtojums tik krasi atšķīrās no vestibila, ka Džordžs pat pagriezās atpakaļ, lai pārliecinātos, ka nav nosapņojis iepriekšējo telpu. Tas bija satraucoši, it kā viņš būtu ienācis pa Maiami narkobarona mājas durvīm un nokļuvis lorda Vimzija slepenajā istabā. Pie sienām karājās ierāmētas kartes, tostarp viena, kas bija pietiekoši veca un nodzeltējusi, lai uz tās būtu attēlots jūras briesmonis, kas izšaujas no okeāna. Džordžs to pētīja, kad istabā ienāca divi vīrieši.
Pirmais bija vecāks un varēja būt Maklīns. Viņš izskatījās spēka pilns savos vairāk nekā sešdesmit gados, ar bieziem, sirmiem matiem, kas nesen bija apgriezti ar mašīnīti. Viņš bija ģērbies melnās biksēs un sarkani rūtotā kreklā, kas bija sabāzts biksēs. Vīrietis bija visai maza auguma, un bija skaidrs, ka viņš visu mūžu no-
pūlējies to kompensēt ar treniņiem. Pat šajā vecumā viņa pleci izskatījās spēcīgi un vēders plakans. Vīrieša ārienē vai apģērbā nebija nekā uzkrītoša, ja neskaita siksnas sprādzi. To bija neiespējami neievērot – liels stikla ovāls, ko rotāja, šķiet, īsts melnais skorpions uz dzeltena velūra fona sudraba ietvarā.
Otrs vīrietis bija garāks par pirmo, aptuveni Džordža augumā, taču apmēram divreiz platāks. Viņš piederēja pie tiem vīriešiem, kuru ķermeņa augšdaļa bija tikai nedaudz tuklāka par normu, taču gurni izskatījās divreiz platāki par pašu. Viņš bija ģērbies telts lieluma haki biksēs un “Pawticket Sox” kreklā, kura mala bija aizbāzta aiz elastīgās bikšu jostas. Viņa galva bija ķermeņa spoguļattēls: plats zods un apaļi vaigi, un šaurāka sejas augšpuse. Vīrietim bija celiņā izšķirti melni mati un nevainojami koptas ūsiņas.
– Nauda ir somā? – vecākais vīrietis apjautājās, pamādams ar galvu Džordža virzienā.
Džordžs pamāja un pastiepa somu. Lielākais vīrietis paspēra soli uz priekšu, kustēdamies dīvaini gāzelīgā gaitā, un izņēma to viņam no rokām, lai pasniegtu vecākajam vīrietim. – Pārmeklē viņu, Dī Džej, – vecākais noteica.
Par Dī Džeju nosauktais pagriezās pret Džordžu un parādīja, lai viņš izstiepj rokas uz sāniem. – Vai jums nebūs iebildumu? – viņš apjautājās.
Džordžs pavēstīja, ka nebūs gan, un izstiepa ro-
kas. Dī Džejs aši pārbaudīja viņu, plikšķinot pa sāniem no potītēm līdz padusēm. Tā vietā, lai pieliektos un tādējādi aizsniegtos līdz potītēm, viņš lēnām nometās uz viena ceļgala un tad lēnām atkal piecēlās. Viens no viņa ceļgaliem skaļi noknikšķēja, un Džordžs viegli salēcās. Džordžs prātoja, vai viņi meklē ieroci vai mikrofonu. Varbūt abus.
Kamēr Džordžs tika pārmeklēts, Maklīns uzlika sporta somu uz galdiņa, atvilka rāvējslēdzēju un aši pārskatīja banknošu žūkšņus. Tad viņš aizvilka rāvējslēdzēju. Džordžam likās, ka viņš nopūšas.
– Viņš ir tīrs, – noteica Dī Džejs.
– Labi. Paldies. Vari mūs uz brītiņu atstāt.
– Vai gribi, lai es paņemtu naudu?
– Nekas, lai paliek. Es pats tikšu ar to galā.
Dī Džejs izgāja no istabas un aizvēra aiz sevis durvis.
Maklīns paspēra pāris soļus uz Džordža pusi, taču bija skaidrs, ka viņš negrasās mērot visu attālumu, lai paspiestu viņa roku.
– Tu esi Džeinas draugs, – viņš sacīja.
– Jā.
– Tā ir bīstama loma, – viņš piezīmēja, un viens vīrieša lūpu kaktiņš uzlocījās augšup smaidā, kas nepauda ne vismazāko prieku. Džordžs jutās kā nobijies bērns, kurš sarunājas ar pieaugušo. Maklīns atkal nopūtās. – Nu labi, apsēdies.
Džordžs apsēdās vienā no ādas krēsliem. Tas viegli nočīkstēja, viņam iekārtojoties, un kodīgi nosmaržoja pēc kāda tīrīšanas līdzekļa ar ziedu aromātu. Maklīns apsēdās dīvāna galā, uzmeties uz pašas tā maliņas, it kā viņam nebūtu ne vismazākā nodoma palikt tur ilgāk, nekā nepieciešams. Viņš uzlika plaukstas uz ceļgaliem. Viņa seja likās sārta zem sirmo matu cekula, acis šauras kā spraudziņas, mute gandrīz bez lūpām. Džordžs dzirdēja ārpusē izslēdzamies mauriņa pļāvēju un tad atkal iedarbojamies ar spalgu, spiedzīgu skaņu.
– Piedošanu, bet atgādini, kā tevi sauca? – Maklīns apjautājās.
– Džordžs Foss. Pirms daudziem gadiem kādu laiku mācījos koledžā kopā ar Džeinu.
– Labi, Džordž Fos. Pieņemšu, ka tas varbūt nav tavs īstais vārds, taču es nebūšu pārlieku kritisks. Pieņemšu arī to, ka viņa tevi drāž līdz nemaņai, jo citādi tu te neatrastos.
– Varat domāt, ko vēlaties, taču viņa ir sena koledžas laiku draudzene.
Maklīns nošņaukājās un tad paknaibīja virsdeguni. – Kā tad. Ja tu esi tikai vecs koledžas laika draugs, kāds tev no tā labums?
– Es tikai izdaru pakalpojumu. Iedomājos, ka izdaru pakalpojumu arī jums. Jūs atgūsiet savu naudu.
– Kādu daļu no manas sasodītās naudas.
– Pareizi. Un tagad jūs varat atsaukt Doniju.
Maklīna plānās lūpas atkal izlocījās – viņš izskatījās gandrīz iztrūcināts. – Atsaukt Doniju? Atsaukt Doniju no kā? No tevis?
– Nē. No viņas. Viņš draud Džeinai.
Maklīns samulsumā sarauca pieri. – Par ko tu runā? Vai tu runā par Doniju Dženksu? Par Dī Džeju? Džordžs piepeši jutās apjucis. – Par puisi, kuru jūs nolīgāt, lai atdabūtu no Džeinas naudu. Es viņu vakar satiku.
– Nu, tu viņu esi saticis arī šodien. Viņš tikko tevi pārbaudīja. Donalds Dženkss. Viņš ir privātdetektīvs, kas strādā pie manis. Nezinu, par ko tu,
