– Pasaki Džeinai, ka viņai ir atlikusi tikai vienasasodīta dzīvība un ka viņas dzīve būs īsa. Ja mēģināsi viņai palīdzēt, es saīsināšu arī tavu dzīvi. Tu to visu atcerēsies?
Džordžam izdevās pamāt, un tad vīrietis pagriezās un devās projām. Viņa ādas apavi lika nočirkstēt piebraucamā ceļa segumam.
Džordžam mutē satecēja siekalas, un viņš pagrieza galvu, lai izvemtos. Spazmas turpinājās vēl tad, kad kuņģis bija atbrīvojies no sen aizmirstajām brokastīm un pusdienās izdzertā alus. Viņš izdzirdēja, kā automašīnas motors iedarbojas un tā aizbrauc. Džordžam vēl atlika pietiekoši daudz spēka, lai parāptos mazliet uz priekšu, pagrieztos uz tā sāna, pa kuru viņam nebija sists, un piespiestu pieri pie zemes. Viņš palika tādā pozā vairāk nekā desmit minūtes, nolūkodamies uz sava kuņģa saturu, kas bija palicis uz gliemežvākiem nokaisītā piebraucamā ceļa.
Ceturtā nodaļa
Džordžs atgriezās Bostonā mazliet pirms pulksten trijiem. Viņš apsvēra, vai atpakaļceļā nevajadzētu iegriezties slimnīcā, taču turpināja braukt uz priekšu. Nepieciešamība atrasties mājās pašam savā teritorijā bija lielāka par nepieciešamību savest kārtībā, iespējams, ieplīsušu nieri. Nelabums un reibonis bija pārgājis, taču katru reizi, kad viņš pagrieza stūri pa kreisi, radās sajūta, ka mazais plīsums sānā kļūst lielāks. Viņš instinktīvi pieskārās sāniem, lai pārbaudītu, vai iekšas negrasās izlēkt ārā un notraipīt mašīnas salonu. Viņš novietoja automašīnu garāžā, mēģināja uzsmaidīt Maurisio, garāžas sargam, kad viņš paņēma atslēgas un apjautājās, kā autiņš darbojas, un tad ar pūlēm pievārēja garo puskvartālu pa stāvo ielu līdz savai mājai. Viņš dzīvoja greznas dzīvojamās mājas pārbūvētajos bēniņos: kāpnes bija iebūvētas ķieģeļuēkas sētas pusē, un līdz tām varēja nonākt, ejot pa bruģētu gājēju taciņu, kas bija apburoša trijos gadalaikos, taču oda pēc urīna un atkritumiem lielāko vasaras daļu.
Uz kāpņu apakšējā pakāpiena, tieši tur, kur Džordžs bija sēdējis iepriekšējā vakarā, viņš ieraudzīja Liānu. Sieviete izskatījās bāla un nervoza, saspiedusi kopā ceļgalus, uzlikusi uz tiem elkoņus un atbalstījusi zodu rokā. Viņai līdzās atradās neliela melna somiņa: nevainojams nobružātas ādas četrstūris.
– Pie joda, ko tu te dari? – Džordžs jautāja.
– Paklausies, man ļoti žēl, es…
– Lūdzu, vācies. Ej projām, – Džordžs noteica, apiedams viņai apkārt.
– Paklau, es varu paskaidrot. Mēģināju tevi sazvanīt, bet tu biji izgājis no bāra. Draudzene atgriezās ar manu automašīnu.
– Kāpēc tu nepaliki, lai mani sagaidītu? Tu zināji, ka es braucu pie tevis. – Džordžs turpināja kāpt augšā pa kāpnēm, cenzdamies to darīt pietiekoši uzmanīgi, lai nenoģībtu.
– Par to jau man vajadzēja ar tevi aprunāties. Kāds mani vajā, un es domāju, ka viņš varētu būt uzzinājis, kur es atrodos.
– Un viņu sauc Donijs Dženkss, vai ne?
Liāna strauji ievilka elpu. – Jēzīt. Vai viņš bija tur?
Tev nekas nekaiš?
– Man nekas nekaiš. Es tikai… – Džordžs apstājās un pagriezās. Liāna lūkojās uz ceļa pusi.
– Vai viņš sekoja tev uz šejieni? – viņa jautāja.
Tā bija iespēja, kas Džordžam nebija ienākusi prātā. – Es nezinu. Varbūt. Viņš aizbrauca pirms manis, taču jādomā, ka tas neko nenozīmē. Tikpat labi viņš tagad varētu būt ceļā uz šejieni. Tev droši vien vajadzētu iet projām. – Raugoties no augšas, Liāna izskatījās maza un trausla, un viņas pleci likās neiespējami šauri.
– Vai viņš tevi savainoja? Tu esi savainots, es redzu. – Viņa paspēra divus soļus uz priekšu pretī Džordžam un uzlika plaukstu uz viņa delma. – Kā es varu palīdzēt?
– Gribu, lai tu ietu prom no šejienes, un tā tu man palīdzēsi. Savā mūžā esmu ticis piekauts trīs reizes, un katru reizi to izdarīja kāds tavs paziņa. Lūdzu, ej projām. – Viņš turpināja kāpt augšā, un Liāna viņam sekoja. Džordžs juta viņu sev aiz muguras, un tas viņā iesvēla vēlēšanos apmesties riņķī un ietriekt viņā dūri. Satikšanās ar Doniju bija satricinājusi visu Džordža drosmi. Piepeši viņš akūti apzinājās savu gļēvulību un juta, ka pēc tam, kad šoks būs pārgājis, viņam droši vien nāksies kārtīgi izraudāties. Viņš nebija sajūsmā par to, tomēr juta, ka viņam ir paveicies, paliekot dzīvam, un tāpēc Džordžs vēlējās atgriezties savā dzīvoklī viens pats.
Liekot atslēgu slēdzenē, viņa rokas drebēja. Liāna jau atradās viņam tieši aiz muguras un lūdzās.
– Džordž, man ir vajadzīgs pakalpojums. Man ļoti žēl, ka nākas tev to lūgt, taču tu esi vienīgais, kam es varu lūgt.
Viņš instinktīvi apzinājās, ka pagriešanās būs ļaunākais, ko iespējams darīt, tomēr tik un tā pagriezās, palūkodamies viņas virzienā un izvairīdamies no skatīšanās acīs, kurās mirdzēja asaras. Liānas uzacis bija viegli piepaceltas, lūpas raižpilni sakniebtas. – Tas ir tikai viens pakalpojums, un ar to man izdosies atbrīvoties no Donija Dženksa uz visiem laikiem, un es apsolu, ka tas nebūs bīstami tev.
Džordžs palūkojās uz viņas matu līniju un sajuta, kā sejas muskuļi saraujas.
– Lūdzu, – viņa sacīja, un viņas balss skaņa kāpnēs atgādināja Džordžam par agrāko Liānu: astoņpadsmitgadīgu un nepieredzējušu tolaik, kad viņi pirmoreiz satikās.
– Ja es tevi ielaidīšu un ja man kaut uz brīdi liksies, ka te grasās parādīties kāds no taviem draugiem, es zvanīšu policijai.
– Lai notiek. Viņi šurp nenāks.
Džordžs iegāja iekšā pa durvīm un atstāja tās atvērtas.
Liāna sekoja, un Džordžs sadzirdēja durvis aizcērtamies. Viņi abi iegāja dzīvoklī, Džordža mājvie-
tā, kurā viņš bija nodzīvojis vairāk nekā desmit gadus. Tam bija slīpi griesti ar smagnējām sijām, un arhitekts, kurš bija pārbūvējis šo telpu, bija papildinājis to ar jumta logiem un modernu virtuvi. Te bija karsti vasarā un auksti ziemā, taču Džordžam tik un tā šeit patika. Viņš bija piepildījis lielākās sienas ar grāmatu skapjiem un iegādājies vairākas labas gadsimta vidus perioda mēbeles, kuras visas bija noskrāpējusi Nora, viņa piecpadsmitgadīgā meikūnu šķirnes kaķene.
– Tev vienmēr ir patikušas grāmatas, – Liāna sacīja, pārlaizdama acis apkārt dzīvoklim.
Džordžs pakasīja Noras pazodi un tad devās uz vannas istabu, kur sameklēja četras ibuprofēna tabletes un norija tās, uzdzerot krāna ūdeni. Viņš izgāja no vannas istabas un atrada Liānu stāvam viņa dzīvojamās istabas vidū un teju vai sapņaini raugāmies augšup uz debesīm pa jumta logu. Liāna Dektere ir manā dzīvoklī, viņš nodomāja. Viņa atkal ir īsta. Viņa ir ienākusi manā dzīvē.
– Vai gribi
