bija izdarījusi pašnāvību savā mājā Floridā.
Trešā nodaļa
Bez piecpadsmit divpadsmitos Džordžs bija pirmais klients “Džeka Krova” bārā. Viena no daudzajām šī bāra priekšrocībām, kuras Džordžs novērtēja, bija tāda, ka tas vēl nebija padevies pilsētā plaši izplatītajam vēlo brokastu trakumam. Viņi vēra durvis vaļā pusdienlaikā, pat brīvdienās. Nekādu rindu aiz durvīm, nekādas gaidīšanas uz olām Benedikta gaumē un “Asiņainajām Mērijām” par desmit dolāriem. Nekāda džeza trio, kas spēlētu stūrī.
Pat šajā agrajā stundā bārā bija tik auksti kā saldētavā. Lizola smārds tikai mazliet nomāca skāņo alus smaku. Neviena no viesmīlēm nebija redzama, tāpēc Džordžs piegāja pie bāra un pasūtīja pudeli “Newcastle” alus.
– Šodien tu esi atnācis agri, – noteica īpašnieks, atkal ķerdamies pie citrona šķēlēšanas.
– Man apriebusies tā svelme, Maks.
– Gan tev, gan man.
Uz bāra atradās saburzīta avīze, un Džordžs paņēma to līdzi pie galdiņa bāra dziļumā, no kura varēja vērot durvis. Viņš atvēra avīzi, taču nespēja koncentrēties, tikai nolūkojās pāri tās malai uz bāra ieeju. Kad viņš bija izdzēris alu, pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Ārdurvis bija atvērušās trīs reizes: vispirms ielaižot jaunu japāņu pāri, kas vilka koferus uz ritentiņiem, pēc tam atnāca pastnieks un uzmeta uz letes ar gumiju apsietu sūtījumu kaudzīti. Trešajā reizē iekšā ienāca pastāvīgais klients vārdā Lorenss. Džordžs vieglītēm pacēla avīzi augstāk, lai netiktu pamanīts, taču Lorenss taisnā ceļā devās uz savu parasto vietu bāra otrā galā, tuvāk virtuvei.
Džordžs piecēlās, lai pasūtītu vēl vienu alu. Kellija, viena no viesmīlēm, jau stāvēja aiz letes un spodrināja glāzes. Kad Džordžs pienāca klāt, pie sienas novietotais telefons viņai aiz muguras iezvanījās, un viņa paķēra klausuli, iespiezdama to sev zem zoda. Džordžs klausījās, kā viņa nosaka: – “Džeka Krova” bārs, kā varu pakalpot? – Tad viņa apklusa un pacēla skatienu, lai palūkotos uz Džordžu. – Jā, es viņu pazīstu. Šobrīd tieši skatos uz viņu. Pagaidiet. – Viņa pasniedza klausuli Džordžam brīdī, kad viņš bija nonācis pie letes. – Kāda dāma. Tev. – Kellija paraustīja plecus, pasniegdama Džordžam klausuli.
Džordžs to satvēra, zinādams, kas būs zvanītāja.
– Hallo?
– Sveiks, Džordž. Te Liāna.
– Tev nekas nekaiš?
– Viss kārtībā, taču man neizdosies tevi satikt. Tas ir garš stāsts. Es aizdevu draudzenei savu mašīnu un tagad nezinu, kur viņa ir. Droši vien tu nevarēsi atbraukt pie manis?
– Kur tu esi?
– Jauneseksā. Tu to zini?
– Protams. Ziemeļu piekrastē. Esmu tur bijis.
– Vai tev ir mašīna? Vai tu gribēsi atbraukt šurp? – Viņas balss – balss, kuru Džordžs nebija dzirdējis teju divus gadu desmitus, – izklausījās nedroša. Un viņa runāja neparasti ātri.
– Tev nekas nekaiš?
– Viss kārtībā, ja neskaita to, ka man nav mašīnas.
– Tu esi par to pārliecināta?
– Kā tu vakar vakarā teici? “Es neesmu drošs, bet neesmu arī nedrošs.” Kaut kā tamlīdzīgi. Es nemelošu. Esmu iekūlusies nelielā ķezā – ne gluži šajā brīdī, bet vispār. Un cerēju, ka tu izdarīsi man pakalpojumu.
Kad Džordžs uzreiz neko neatbildēja, viņa iejautājās: – Tu vēl tur esi?
– Jā. Es klausos.
– Tici man, kad es saku, ka labi apzinos: es esmu pēdējais cilvēks, kuram vajadzētu tev lūgt kādu pakalpojumu. Ceru, ka varbūt tu mani uzklausīsi.
– Tu nevari man to palūgt tagad, pa telefonu?
– Gribu tev to lūgt aci pret aci. Vai tev ir mašīna?
– Jā.
– Būšu tev pateicīga, ja tu atbrauksi šurp un beidzot uzklausīsi to, kas man sakāms. Tu vari man uzticēties. Es tev uzticos. Tikpat labi tu varētu piezvanīt policijai un nosaukt viņiem manu adresi.
Džordžs ieelpoja caur nāsīm un palūkojās uz viesmīli Kelliju. Viņa paraudzījās uz tukšo alus pudeli un nočukstēja: – Vēl vienu? – Džordžs papurināja galvu.
– Labi. Es atbraukšu. Kur īsti tu atrodies?
– Paldies tev, Džordž. Vai tu zini Bīčroudu? Esmu apmetusies draudzenes mājā tieši aiz Svētā Jāņa baznīcas, tās vecās akmens kapelas.
– Labi. Šķiet, es varētu zināt, kur tas ir.
– Kad ieraudzīsi baznīcu, labajā pusē būs nebruģēta iela, ko sauc par Kapteiņa Sojera gatvi. Māja atrodas pašā ielas galā. Tā drīzāk ir kotedža. Es tevi gaidīšu. Vari braukt jebkurā laikā šopēcpusdien.
– Es būšu.
– Paldies. Paldies. Paldies.
Džordžs pasniedza klausuli atpakaļ Kellijai.
– Ak vai, – viņa noteica ar savu izteikto Bostonas akcentu. – Tu sāc saņemt telefona zvanus vietējā bārā. Tā nekad nav laba zīme.
– Paldies, Kellij. Varbūt tu pierakstīsi man domātās ziņas, kamēr manis te nav.
– Kā tad.
Džordžs apsvēra iespēju pasūtīt vēl vienu alu un kaut ko ēdamu, tomēr nosprieda, ka labāk būs uzreiz doties pie Liānas. Saruna ar viņu bija likusi Džordža pakrūtei sažņaugties: ne tāpēc, ka Liāna atkal bija atgriezusies viņa dzīvē, bet gan tāpēc, ka viņa likās patiesi nobijusies. Džordžs izgāja no bāra un kājām nogāja divus kvartālus līdz garāžai, kur turēja savu automašīnu. Džordžs nemūžam nebūtu uzskatījis sevi par lielu automīli, taču “Saab 900” bija vienīgā automašīna, kurā viņš jebkad tika iemīlējies. Vienu viņš bija nopircis uzreiz pēc koledžas beigšanas – ar simts tūkstošu jūdžu lielu nobraukumu, pievienojis tā odometram vēl vienu tūkstoti un tad sācis meklēt aizstājēju. Kopš tā laika viņš turpināja mainīt automašīnas. Pašreizējā bija jau ceturtā un pirmā turbo versija; astoņdesmit sestajā gadā rūpnīca bija saražojusi apmēram pusotru tūkstoti tādu auto, un visi bija metāliski pelēki. Automašīnas turēšana garāžā izmaksāja dārgi, taču Džordžs bija tai pārāk pieķēries, lai atstātu uz ielas.
Ceļš līdz Liānas atrašanās vietai bez sastrēgumiem aizņemtu apmēram četrdesmit piecas minūtes virzienā uz ziemeļiem. Iespiesta starp diviem līčiem, Jauneseksa bija veca akmeņlauztuvju pilsēta pie jūras. Pu-
se no Bostonas granīta nāca no šejienes, un zemē bija izrakta milzīga
