mani feju būrī. Es neticēju, ka valdniece tur savus īpatņus ieslodzītus visu laiku.
– Suņi uzbrūk sīkākajam kucēnam no metiena, – dāma turpināja angliski, pieskārusies manam zīda karogam. – Būris Džefrijam būtu drošākā vieta.
Es iekodu lūpā, tik tikko saklausīdams sera Tobija kluso tulkojumu. Kādi citi dīvaiņi varētu būt karalienes kolekcijā? Vai bīstami? Protams, kaut kur viņai jāizmitina savi “īpatņi”.
– Man jūsu joks nešķiet uzjautrinošs, kundze. – Karalienes acīs uzdzirkstīja dusmas.
– Lūdzu piedošanu. Džefrijs manu joku saprot. Viņš audzināts kopā ar tēva suņiem un mūsu pirmajā tikšanās reizē oda pēc tiem. – Sieviete viszinīgi pasmaidīja, un viņas vaigā ievilkās bedrīte.
– Viņš nekad vairs nekritīs tik zemu! Džefrijam piederēs viss labākais. – Karaliene sasita plaukstas. – Es tā izklaidēšos, pasūtot sīciņus krēslus un mazus galdiņus!
Hercogs iesmējās. – Pat viņa naktspodam jābūt mazam, lai viņš neiekristu iekšā.
Karaļa viesi atgriezās savās vietās un paņēma mani līdzi. Kamēr hercogiene sarunājās ar savu saīgušo vīramāti un viesi lauza gabaliņus no cukura pilīm, Bakingems un karaliene apsprieda lomas, ko es varētu spēlēt, – velnēnus, ķerubus un pigmeju karaļus. Šķita, ka viņi rotaļājas ar lupatu lelli.
Es piespiezdamies noriju kaulu smadzeņu pīrāga kumosus, ko man deva karaliene. Pamanījusi manu izbrīnu, viņa stomīdamās angliski izskaidroja ēdiena neparastās garšas cēloni. Dāmas, kas prata angļu valodu labāk, un druknais vīrs palīdzēja karalienei aprakstīt dažādās kārtas – artišokus un dateles, batātes un jūrmalas zilpodžu saknes, kā arī kaulu smadzenes, kas saldinātas ar cukuru. Pēc tam pasniedza citus ēdienus: ceptus un spalvu rotā ietērptus gulbjus, jūras radības, ko valdniece dēvēja par cūkdelfīniem, bet jūrnieki reiz uzskatījuši par nārām, un arī stores, kuru gaļa tik tikko turējās pie smalkajām asakām.
Mani pārņēma šausmas, kad redzēju, ka viesi sūta pilnus šķīvjus atpakaļ uz virtuvi. Ja es būtu tuvāk mājām, tad izveidotu maisiņu no sava karoga un slepus aiznestu gardumus uz skārņiem, lai ģimene varētu izbaudīt mana mielasta atliekas.
Stundām aizritot, mani plakstiņi slīga zemāk un sejas muskuļi sāpēja no nemitīgās smaidīšanas.
Bija jau gandrīz trīs naktī, kad hercogs pamāja, un atkal noskanēja fanfaras. Sejas izteiksmei paužot atklātu sirsnību, viņš vērsās pie karalienes: – Majestāte, es vēlos jums dāvināt vēl kaut ko. Uzvedumu jums par godu.
No muzikantu stūra plūda brīnišķīga melodija, un es jutos pārliecināts, ka to nespēj radīt neviens cilvēks. Fonā es saklausīju zobratu griešanos un virvju švīkstoņu. Kā šie nelgas uzdrošinās pārtraukt burvīgo mūziku? Mākoņi pie uzgleznotajām debesīm sakustējās, un šoreiz es visu vēroju kopā ar viesiem.
Mākoņi noslīga līdz grīdai un pašķīrās, atklājot dažādās pozās sastingušas statujas. Karaliskos stāvus ieskāva sermuļādas apmetņi, un tēliem uz galvas mirdzēja kroņi. Viss bija izšūts ar leopardiem un heraldiskajām lilijām.
Es nezināju, ko šīs statujas atveido, bet karaliene klusi iesaucās, un viņas acīs iemirdzējās asaras. – Mans tēvs! Mana māte! Tik dzīvi, it kā grasītos tūlīt runāt!
Un statujas sakustējās, gluži kā burvestības atdzīvinātas; tie bija dejotāji, ieģērbti atbilstoši savai lomai. Pārējie viesi sajūsmināti runāja franciski un angliski, un Bakingema vārdi apslāpa mūzikas un balsu troksnī.
– Kad nomira jūsu tēvs, jūs vēl bijāt bērns, tāpēc neiepazināt tēva mīlestību. Es cienu šo saikni, jo pats esmu tēvs. – Hercogs smaidīja. – Un nepacietīgi gaidu mirkli, kad šajā lomā būs arī mans labākais draugs un viņa karaļvalsts.
Anrieta Marija nosarka. – Es dedzīgi ceru dāvāt mantinieku.
Bakingems turpināja vēl klusāk: – Nav viegli ieņemt bērnu, ja vīram ceļu uz sievas gultu aizšķērso priesteri pie durvīm.
Karaļa seja apmācās, bet viņš lūkojās uz karalieni, nevis hercogu, kurš runāja tik atklāti.
No šāda karaļa skatiena Anrieta Marija vairījās, un kaut kas viņas sejā atgādināja man Enu, kad māsa centās aizbēgt no rūgta tonika dzeršanas. – Pat karaliene nevar apiet svētās dienas. Es neaizmirstu, ka mans lielākais pienākums ir kļūt par prinča māti.
– Un piedzimis viņš būs ticīgs protestants. – Bakingems salika pirkstus kopā. – Princis, kurš alks karot ar Romu. – Un Franciju? Jautājums neuzdots kavējās gaisā. – Karš ir zināms jau kopš Zālamana laikiem, – Bakingems sacīja. – Liktenis uzspiež cilvēkiem pienākumu izvēlēties, kurā pusē nostāties. Mums jāsakauj ienaidnieks vai pašiem jācieš sakāve.
Es palūkojos uz trijotni sev apkārt – karali, karalieni un hercogu. Vēl pirms brīža manas krūšu bruņas bija sakarsušas. Tagad mani pārņēma drebuļi.
4. nodaļa
– Četri naktī… – karalis sacīja. Kaut gan dejas bija beigušās, krāsainie kamzoļi un tērpi vēl joprojām virpuļoja man acu priekšā un vajāja cits citu manās atmiņās. Sēžot uz karalienes krēsla paroceņa, es skatījos, kā hercogs un hercogiene atvadās no valdnieku pāra.
Pateicībā es pacēlu skatienu pret debesīm. Man sāpēja gūžas muskuļi, it kā paroceņa kokā iegrebtais grifs grauztos miesā līdz kaulam. Krūšu bruņas bija sašķiebušās un spiedās padusē. Es nezināju, kā aizsniegt sprādzes un ādas sloksnes, kas to sastiprināja. Vai nāksies gulēt bruņās? Es atcerējos karaļa ierosinājumu par manu gultu un prātoju, vai bruņas ietilps milža kurpē.
– Vēlā stunda ir apliecinājums jūsu namatēva mākslai, Bakingem. Mums ar Viņas Majestāti ir laiks doties prom. – Karalis nožāvājās, apslēpdams muti ar smalko plaukstu. Es nospriedu, ka viņš nav pieradis līksmoties līdz rītausmai.
Bakingemas hercogiene tuvojās karalienei. Es manīju, ka Anrietai Marijai viņa nepatīk, tomēr nesapratu iemeslu. – Jums vajadzēs ilgi braukt līdz savām gultām, Jūsu Majestātes. Vai pagodināsiet mūs, pavadot nakti šeit?
– Nē, tas nav iespējams.
Hercogiene sastinga, un karaliene acīmredzami atskārta, ka viņas steidzīgā atbilde ir gandrīz nepieklājīga. Viņa palūkojās uz karali.
– Vai mūsu mītne nav jums pa prātam, Jūsu Majestāte? – Bakingems smaidīja, bet viņas acu skatiens bija salts. – Mēs esam izdarījuši visu iespējamo, lai jums izpatiktu.
– Jums tas izdevies pārāk veiksmīgi, Jūsu Gaišība. – Karaliene centās mazināt apvainojumu, neupurējot savu lepnumu. – Es nespēju sagaidīt, kad varēšu iekārtot Džefriju menažērijā un apspriesties ar Džounsa kungu, lai izmantotu Džefriju jaunajā uzvedumā.
– Viss galms šo notikumu nepacietīgi gaidīs, – Bakingems sacīja. – Varbūt Džounsa kungs atradīs kādu
