laikā bruņas sadriskājušas plāno krekla zīdu.
Evanss sarauca pieri. – Cilvēks nedrīkst gulēt izmirkušās lupatās. – Viņš pasvieda man dvieli. – Izģērbies un noslaukies, lai nesaaukstētos līdz nāvei.
Es sarāvos un piesarku, iedomājoties, ka nāksies atkailināt savu sīko ķermeni šī milzeņa priekšā. Bet Evanss jau bija novērsies. Viņš piegāja pie lādes un izņēma no tās zeķi un šķēres. Kamēr es berzējos ar dvieli, viņš izgrieza zeķē caurumus manai galvai un rokām.
– Šis tevi sasildīs. – Viņš padeva man nupat radīto apģērba gabalu, neskatīdamies uz manu pusi. Es pārvilku audumu pāri galvai, nespēdams izprast cilvēku, kas sabojā labu zeķi nupat satikta pundura dēļ. Viņš atmeta segas no gultas, kas bija plata kā pļava un augstuma ziņā līdzinājās bēniņiem. – Es tevi pacelšu un silti sasegšu, puika.
Tiklīdz viņš palaida mani vaļā, es ievēlos milzīgajā bedrē, ko dūnu pēlī guļot atstājis milža augums.
Vills Evanss iesmējās. – Vēlāk es tev pasviedīšu virvi, lai tu varētu izkāpt. Paguli vien, kamēr ir tāda iespēja. Pēc vakara pie Bakingema Viņas Majestāte vienmēr aizraujas ar tēlošanu. Viņa cenšas atvairīt visus hercoga dēmonus. – Es pirmo reizi redzēju Villu Evansu saraucam pieri un sapratu, kāpēc cilvēki veco ļaužu stāstos baidās no milžiem. Viņš palūkojās uz mani. – Piedod, puis. Es negribēju gremdēties pārdomās par to, ko neviens nevar mainīt. Drīz arī tevi apbēdinās Viņas Majestātes grūtības. Viņa ir kā apburošs zvirbulēns. – Milzis pielieca galvu. – Kā tu nokļuvi karalienes galmā?
Viņš tik un tā drīz uzzinātu patiesību. – Mani viņai uzdāvināja Bakingemas hercogs.
No Evansa sejas nozuda visa sirsnība. Pirms es paguvu viņam atkārtot hercoga pasaciņu manas patiesās sūtības apslēpšanai, durvis atvērās, un istabā ielavījās Grigorijs.
– Viņas Majestāte pavēlēja man apkalpot punduri. – Izklausījās, it kā Grigorijs būtu saņēmis pavēli samīļot čūsku. Tomēr, kopš pieminēju Bakingema vārdu, pat Evanss šķita alkstam nomazgāt visu, kam es esmu pieskāries.
– Grigorijs noliks tev tuvumā maizi un sieru. Varbūt tu pamodīsies pirms manas atgriešanās. Man jāved tevi lejā, lai tu iepazītos ar pārējiem pie vakariņu galda. – Evanss sakārtoja livrejas zīmotni pie pleca.
– Pārējiem? – es atkārtoju.
– Karalienes menažērijas iemītniekiem, – milzis paskaidroja. – Grigorij, sameklē viņam kādu piedienīgāku apģērbu nekā mana zeķe!
Evanss aizslāja līdz durvīm, un es apjautu viņa nevienmērīgās gaitas cēloni. Viņa kājas ieliecās uz iekšu, ceļiem sitoties kopā. Vietās, kur šosēs ieberzti caurumi, vīdēja ielāpi.
Es pārvilku segu pār galvu un iztēlojos Evansu ejam lejā pa kāpnēm. Vai viņš sacels trauksmi pārējo karalienes kalpu vidū? “Džefrijs Hadsons ir Bakingema padotais. Neticiet viņam!” Varbūt viņš pat iedēstīs aizdomu sēklu karalienes prātā.
Pirms ļaušanās miegam es gribēju apsvērt savu stāvokli un atrast kādu izeju, bet bagātīgais mielasts, aizraujošais priekšnesums un nemitīgo apmācību spriedze panāca savu. Es sapņoju par drūmiem milžiem un groteskiem savādniekiem, kas kalpo ieslodzītai karalienei.
Kad pamodos, logā iespīdēja saule, un Vills Evanss sēdēja pie kamīna, gremdējoties pārdomās. Viņš bija izvēlējies visneērtāko sēdekli istabā – soliņu ar trim kājām, kas čīkstēja zem viņa svara. Es prātoju, cik ilgi viņš tā gaidījis, noliecot pinkaino galvu un atbalstot elkoņus pret ceļgaliem. Kopā saliktās plaukstas līdzinājās laukakmeņiem. Man prātā atgriezās ainas no mūsu pēdējās sarunas, un es nespēju aizmirst viņa sejas izteiksmi brīdī, kad viņš uzzināja par manu saistību ar Bakingemu.
Īsu mirkli pirms šīs atklāsmes man šķita, ka mēs ar šo lielo cilvēku varētu sadraudzēties. Bet man jāizdomā, kā turēties nostāk, kaut gan es alku pēc kāda dvēseles radinieka.
– Evansa kungs? – es ierunājos.
– Tu esi pamodies. Menažērija priecāsies. Viņus visus moka ziņkāre.
Iespēja, ka vajadzēs atkal atvairīt aizdomu pilnus skatienus, mani biedēja, un pakrūtē sažņaudzās izmisuma kamols. – Viņi noteikti grib redzēt, kas nopirkts par Bakingema naudu.
Evanss pacēla galvu, un nesukātie mati atklāja seju. Dienas gaisma bija mazinājusi vaibstu neglītumu. – Džefrij, es te sēžu jau divas stundas. Man bija laiks pārdomām.
– Kādām? – Vai noslīcināt mani kā nevarīgu kaķēnu, ja karaliene negribēs mani atlaist?
Milzis nopietni uzlūkoja mani. – Kā tu nonāci Bakingema kalpībā?
Man vajadzētu bažīties, ka Evanss ir uzminējis manu īsto mērķi un liks šķēršļus, tomēr kaut kas viņa vārdos iekvēlināja uguni man sirdī.
– Bakingemam es esmu nevis cilvēks, bet tikai priekšmets bez savas gribas. Tēvs pārdeva mani hercogam. Hercogs uzdāvināja mani karalienei. Kad būšu viņai apnicis, viņa atbrīvosies no manis, kā vēlēsies, un es to nekā nevaru mainīt. – Vai mana balss izklausījās tikpat bezcerīga, kā es jutos?
– Menažērijā gandrīz visi ieradušies pēc kāda cita gribas. – Evanss piecēlās. – Bet mēs neesam tik bezpalīdzīgi, kā šķiet pirmajā mirklī. Neviens nevar mainīt savu izcelsmi, bet spēj izvēlēties, kā iet pa norādīto ceļu.
Es iedomājos, cik daudz labāka būtu Semjuela dzīve, ja es pildītu Bakingema pavēles. – Dānijas nams ir tālu no Okemas.
– Taisnība. Bet tas var kļūt par tavām mājām. – Evanss paņēma mīkstu saini no galda. – Tavas lādes vēl nav atnestas, tāpēc es aizņēmos drēbes no Ārčija Stiprinieka. Viņš ir karaļa Čārlza nerrs. Ja nedaudz pacentīsimies, tev šis apģērbs derēs un nevajadzēs doties vakariņās ar zeķi mugurā.
– Vai Ārčijs ir punduris?
– Nē. Viņš laimēja drēbes kāršu spēlē ar Robinu Labestīgo, karalienes otro punduri. Ārčijs vienmēr aplaupa kādu no menažērijas, kad atnāk apciemot savu brālēnu karalienes garderobē. Hemišs ir tikpat godīgs, cik viltīgs ir Ārčijs. Viņš ieguva savu vietu galmā, nozagdams aitu karalim Džeimsam deguna priekšā, un nekad nav atmetis šo paradumu.
– Vai zagli nevajadzētu iezīmēt vai pakārt?
– Jebkuru citu skartu šāds liktenis. Karalis Džeimss un viņa vīri steidzās Ārčijam pakaļ un domāja, ka iedzinuši viņu lamatās kādā mājiņā. Bet viņi iegāja iekšā, un zaglis nekur nebija manāms. Tikai kāda neglīta veča stāvēja pie šūpuļa, kurā dusēja ievīstīts bērns. Sieviete paziņoja karaļa vīriem, ka nav redzējusi meklēto zagli. Viņi atstāja namiņu, un tikai viens vīrs palika un piegāja pie šūpuļa. Tajā gulēja nozagtais jērs, ietīts šallē, un Ārčijs bija uzvilcis namiņā atrastus apakšsvārkus. Karalis tā smējās, ka pieņēma Ārčiju par savu nerru.
– Vajadzēs
