sevī dusmas par šo labestības apliecinājumu. – Nevajag jau kavēties pie katra marmora gabala, ko ieraugām.
Evansa sejā parādījās apjukums, un tam sekoja dusmu uzliesmojums. Es atcerējos vēršus brīdī, kad tēvs tos pieķēdējis Bakingema arēnā. Mirklī, kad pirmais suns bez jebkāda iemesla metas vērsim virsū un iecērt zobus tam mīkstajā purnā.
Es Evansa vietā atcirstu nepateicīgajam neģēlim, ka šādi “kavējos” tikai viņa dēļ. Bet Evanss vienīgi vēroja mani ar caururbjošu skatienu.
Milzis vairs neapstājās, tomēr gāja lēni. Es gandrīz skrēju, lai piespiestu viņu paātrināt gaitu. Piekusis un aizelsies, es sasniedzu gaiteni un sajutu kādu pārmaiņu milža noskaņojumā. – Šīs ir Viņas Majestātes istabas, – viņš sacīja. – Te viņa meklē patvērumu kopā ar tiem dažiem, ko mīl un kam uzticas. – Pēc tam viņš aizrādīja: – Džefrij, Viņas Majestāte vēl nav tevi aicinājusi. Nav nepieciešams tā skriet.
Atskanēja apslāpētas balsis. Viena piederēja karalienei, bet otra kādam skotam, kurš tik kaismīgi runāja franciski, ka es neko nesapratu. – Kāds dusmojas uz karalieni, – es ieminējos.
– Mēs bieži dzirdam karalieni un viņas dāmas aiz sienas. Tā ir vieglāk atsaukties uz aicinājumiem un noskaidrot, kāds ir Viņas Majestātes noskaņojums.
Tas atvieglotu darbu arī Bakingema spiegam.
– Vai zini, kas ir viņas viesis?
– Tavs uzdevums ir novērst viņas domas no šādiem sarežģījumiem, nevis tos pastiprināt ar jautājumiem par to, kas nav tava darīšana. – Vills Evanss pirmo reizi runāja ar mani tik asi. Mani izbrīnīja sāpes, ko radīja šis pārmetums.
– Tev taisnība. Man tikai… – Es centos izdomāt kādus melus. – Man tikai nepatīk, ka tā runā ar sievietēm. Diemžēl mans tēvs arī mēdza lamāties uz māti.
Dusmas Evansa acīs pagaisa. – Arī man nepatīk to dzirdēt, bet es nedomāju, ka viesis dusmojas uz karalieni. Viņi abi dusmojas par kaut ko citu.
Es jau grasījos izprašņāt, bet aprāvos. Pārmērīga ziņkāre uzkurinātu milža aizdomas.
– Viņi cenšas izlemt, ko darīt ar netaisnību, – Evanss paskaidroja. – Bet tā ir viņu nasta. Tu savu darbu atradīsi aiz šīm durvīm. – Viņš norādīja uz grebumiem rotātām koka durvīm. – Galminieki to dēvē par Dīvaiņu mītni. Šeit mēs gaidām Viņas Majestātes aicinājumu. Te glabājam savus amata piederumus, virves dejošanai, visu nepieciešamo burvju trikiem, stīpas ar lenšu rotājumiem un visu pārējo. Izmēģinām jaunus paņēmienus. Dažreiz arī ēdam šeit, ja neuzstājamies un nepildām citus pienākumus.
– Kādus pienākumus?
– Es sargāju karalienes kalpotāju kāpnes. Neviens netiek man garām pie karalienes, ja vien es to neļauju.
Man prātā iešāvās doma, ka Evanss nav prasmīgs sargs. Viņš zināja, ka esmu Bakingema sūtīts, bet darīja visu iespējamo, lai es justos ērti.
– Tu daudz laika pavadīsi te kopā ar šiem cilvēkiem, – Evanss turpināja. – Ceru, ka būsi laimīgs.
– Dīvaiņu mītnē? – es noprasīju, neticības pārņemts.
Evansa acīs pavīdēja tādas skumjas, ka es pārsteigts atkāpos. – Mēs visi esam sakropļoti, Džefrij. Daži ir dīvaini no ārpuses, kas visiem redzama, bet citi ir kropļi iekšēji.
Es prātoju, ko manī saskata Vills Evanss, un piepeši biju gatavs uz visu, lai izvairītos no viņa asā skatiena. Saraustījis bikses, es saņēmu drosmi un iegāju istabā, kādu nekad vēl nebiju redzējis.
6. nodaļa
Kambaris vairāk līdzinājās krastā izskalotam kuģim nekā pilij. Šķita, ka man pievērstie skatieni ir milzīgs mūris, kas gandrīz atspieda mani atpakaļ. Divās pretējās sienās bija iestiprināti āķi, starp kuriem novilktas virves. Uz krēsla bija uzkārtas lentēm apvītas mucu stīpas, un pa visu istabu mētājās tērpi – kā koši ģērbti līķi pēc kaujas. Milzīgais putns uz šķīvja bija šajā cīņā zaudējis.
Pieci “dabas brīnumi” pie gara galda mielojās ar cepto ienaidnieku un sastinga, mani ieraugot. Rokas palika pusceļā līdz pilnajām mutēm.
Laiks šķita apstājies, un es centos aplūkot visus vienlaikus. Vidēja auguma vīrs varētu tēlot nāvi kādā no baznīcu gleznojumiem, ko iedvesmojis melnais mēris. Viņa āda bija nostiepta tik stingri, ka asie kauli draudēja izspiesties tai cauri. Žokļa kaula mezgli līdzinājās akmeņkaļa pirkstu kauliņiem. Bet acis neticami līksmi mirdzēja. Mazs, balti ruds spaniels ēda gaļu no viņa šķīvja.
Pie galda sēdēja arī divi punduri. Viena no tām bija sieviete tumši sarkanā tērpā, un viņas mati bija sakārtoti tikpat skaisti kā valdniecei. Otrs bija vīrietis, notraipījies ar krāsu, un putna stilbs viņam rokā šķita tik milzīgs, ka varētu piederēt lācim.
Līdzīgus pundurus es biju redzējis gadatirgū. Tiem bija savādi valdzinoša seja un skumjas acis, kurās slēpās sāpes. Viņu galva bija pārāk liela mazajam ķermenim, tāpēc likās, ka viņi tūlīt pakritīs. Rokas šķita pārstājušas augt jau mātes klēpī. Pat greznās drānas nespēja padarīt druknos augumus elegantus.
Ja man kādreiz gadījās aizbēgt no vecākiem, es pieskrēju pie ceļojošo mākslinieku trupas, jo priecājos satikt sev līdzīgos. Bet man apkārt drūzmējās tie, kas bija vērojuši punduru jocīgo priekšnesumu, un punduri meta man ar puvušām olām, cerot atgūt skatītāju uzmanību. Vēl joprojām es atcerējos, kā man pa kaklu slīdēja gļotainais šķidrums.
Menažērijas galda vidū skraidīja mērkaķis un gatavojās mest man ar sulīgu persiku, ko turēja cilvēka rokām līdzīgajās ķepās. Riebuma pārņemts, es lūkojos uz dzīvnieku, kas atieza nodzeltējušos zobus un dusmīgs klaigāja.
Vīrs, kurš mērkaķi kaitināja, bija vēl īgnāks, tikpat garš kā ģindenis, bet mezglains kā vecs ozols. Skatiens, ko viņš veltīja manām drēbēm, bija tāda rūgtuma pilns, ka es sapratu – tas ir karaļa nerrs.
Galda galā sēdēja sieviete, kas te neiederējās tāpat kā tauriņš uz mēslu kaudzes. Eksotiskajās acīs pavīdēja viegla interese. Lai arī baltie pirksti knibināja ēdienu, izskatījās, ka viņa labprātāk sūktu nektāru no zieda kausiņa. Tomēr viņas dailei piemita nežēlīga burvestība; šīs sievietes nevainojamā seja izcēla pārējo trūkumus.
Vai es līdzinājos šiem cilvēkiem? Tiklīdz speršu kāju pār slieksni, es atzīšu, ka esmu grotesks, tikpat atbaidošs kā dzīvais ģindenis vai novecojušais nerrs, kurš veidots tikai no žults un cīpslām.
Tomēr… kāda gan nozīme tam, ko par mani domā šādi izstumtie? Es drosmīgi iegāju istabā, cenšoties radīt pašpārliecināta vīrieša iespaidu. Man nosarka vaigi, jo bikses tomēr bija pārāk lielas un saraustītas tikai nošķiebās vēl vairāk, tādēļ viens ceļgals tika atkailināts. Tagad es sapratu, kāpēc visi uz mani tā skatās.
– Palūk, kāds viņam augums! – kāds noņurdēja.
– Dīvainis
