uzmanību Ārčijam, Hadsona kungs. – Pundure nokāpa no sava sēdekļa un pienāca apsveicināties. – Piedodiet, ka aizmirsām labas uzvedības likumus, bet neviens no mums pat neticētu, ka ir iespējams kaut kas tāds, ja Vills Evanss nebūtu apstiprinājis baumas. Viņš ir uzticamākais cilvēks Anglijā.
– Karalienes kāpņu sarga amatā viņam gan vajadzētu izārstēties no pārliecības, ka visi pārējie ir tikpat godājami, – Ārčijs noņurdēja.
– Es tam neticu, – Evanss iebilda. – Vien ceru. Tas nav nekāds noziegums.
– Tikai ceļš uz neizbēgamu vilšanos, – kalsnais vīrs klusi noteica.
– Mani sauc Mazā Sāra, – pundure sacīja un aizlika mirdzošu matu cirtu aiz auss. – Laipni lūdzam Mītnē.
Es paklanījos, kā mani mācīja Vēra kungs. – Mazā Sāra, – es atkārtoju.
– Un viņš arī kustas izveicīgi! – Taurenītis ziņkāri sarauca ķiršsarkanās lūpas. – Cik neparasti!
Mazā Sāra pārmaiņus norādīja uz visiem pārējiem. – Tas vīrs, kurš centās sabojāt jums apetīti, ir Ārčijs Stiprinieks. Viņš dzīvo karaļa galmā, tāpēc nav šeit visu laiku. Kad viņš ciemojas pie mums, neviens neuztver viņa ņerkstēšanu nopietni.
– Paturēšu prātā.
– Noteikti varat uzminēt, kuru mēs dēvējam par Saimonu Kaulukambari. – Viņa norādīja uz līksmo ģindeni. – Viņš žonglē, met kūleņus un māca trikus Viņas Majestātes suņiem.
– Parasti šie “triki” ietver tikai lēmumus, vai lēkt cauri stīpai vai arī aprasināt kādam apavus, – Ārčijs noņurdēja.
– Viņi ir ļoti izvēlīgi suņi un aprasina tikai puritāņus, vai ne, Skrandaini? – Kaulukambaris pakasīja spanielam aiz auss. – Laipni lūdzu menažērijā, Hadsona kungs! – Es pamāju. Man negribējās just patiku pret suņu dresētāju, tomēr es nespēju apvaldīt uzjautrinājumu.
– Sieviete, no kuras vīrieši nespēj atraut skatienu, ir mūsu virves dejotāja, – Sāra turpināja. – Viņa ieradās kā Debora Mārtina, bet mēs šo vārdu aizmirsām, tiklīdz Vills Evanss nodēvēja viņu par Dulsineju. Jūs jau zināt… par godu dona Kihota mīļotajai grāmatā.
Es neko tādu nezināju, tomēr negrasījos to atklāt. Virves dejotāja apsveicinādamās pavēcināja roku. – Vai baidāties no augstuma, Hadsona kungs? Es gribēju izmēģināt dažus trikus ar punduri, bet nevienam no pārējiem nepietiek drosmes piedalīties. – Viņa uzsvērti palūkojās uz otru punduri, kura vārdu Sāra vēl nebija nosaukusi. Es pamanīju oranžu krāsas traipu zem viņa izliektā deguna.
– Šeit mani dēvē par Robinu Labestīgo, bet es parakstu savas gleznas ar Roberta Gibsona vārdu.
– Jūs esat mākslinieks? – Es palūkojos uz viņa rokām.
– Gleznoju ainavas, bet pārsvarā nodarbojos ar miniatūrām.
– Miniatūrām?
– Tie ir sīciņi portreti, ko var nēsāt līdzi. – Mazā Sāra parādīja man porcelāna ovālu, kas piesprausts pie tērpa krūšu mežģīnēm. Tajā bija attēlota labsirdīga sieviete ar Sāras acīm. – Robins uzgleznoja manu māti. – Bija grūti iztēloties, ka Labestīgais ar strupajiem pirkstiem glezno tik smalkus darbus.
– Neļaujiet, lai Dulsineja ievilina jūs briesmās, Hadsona kungs, – Robins brīdināja. – Kad pēdējoreiz palīdzēju viņai, es aizlidoju pa gaisu kā izšauts no lingas. Villam izdevās manu kritienu palēnināt, citādi es būtu miris.
Dulsinejai paspruka nelāgs troksnis, ar ko lepotos pat miesnieku mācekļi skārņos. Vills Evanss nokremšļojās, it kā gribēdams to apslāpēt; nezināju gan, vai viņš to slēpj no manis vai sevis.
– Apsēdies, Džefrij, – viņš noteica. – Vari paēst, kamēr stāstīsi mums par sevi.
– Tieši tā, Džefrij. – Ārčija lūpās mans vārds izskanēja kā apvainojums. – Karaliene pasviedusi menažērijai atliekas no sava galda. Pasteidzies saņemt savu daļu.
Evanss atvilka krēslu, kas bija novietots pretī tīram šķīvim, un es redzēju, ka viņš cenšas izlemt, vai palīdzēt man apsēsties. Es pats uzrāpos uz krēsla.
– Mums ir tiesības saņemt gaļas atgriezumus no karalienes galda, – Evanss paskaidroja. – Tā ir priekšrocība, nevis iemesls sūdzībām. Vairākums cilvēku pat dzīrēs nebauda tik labu ēdienu.
Ārčijs atgrūda krēslu. – Evanss dzīvi menažērijā attēlo tikpat košu kā Gibsona varavīksnes. Es tev atklāšu patiesību. Mēs esam suņi pie karaliskā galda. Valdnieki apgalvo, ka mūs mīl, ka mēs esam daļa no viņu ģimenes. Bet viņu acīs mēs esam nevis cilvēki, bet tikai tādi paši izklaidējoši mērkaķi. – Ārčijs atņēma dzīvniekam persiku. Mērkaķis iespiedzās un sāka drudžaini lēkāt.
– Jā, Viņu Majestātes tiešām liek mums skraidīt tāpat kā nabaga Strupdegunim. – Kaulukambaris pasniedzās pēc mērkaķa, bet tas nebija nomierināms.
– Kādi ir mūsu pienākumi? – es jautāju.
– Mēģinājumi, kostīmu pielaikošana, jaunu triku izdomāšana. Mēs uzkrājam baumas un iekļaujam tās priekšnesumos. Lasām joku grāmatas un izdomājam savējos. Nav viegli izvēlēties piemērotu mirkli un izrunu, lai joks būtu veiksmīgs un aizrautu karaliskos klausītājus. Mēs ar Robinu reizēm aizvedam Skrandaini un pārējos suņus ārpus pils sienām un rīkojam uzvedumus, ja vien neesam nepieciešami karalienei. Londonas iedzīvotāji labi maksā, lai redzētu valdnieces menažērijas uzstāšanos.
– Kad karaliene ir aizņemta ar citām darīšanām, runājiet ar visiem, ko sastopat, – Robins ieteica. – Cilvēki gaida vairākas nedēļas, cerot uz audienci pie karalienes, un daudzi nekad to nesaņem. Viņi piedāvās daudz naudas, lai jūs kaut ko pateiktu valdniecei.
– It īpaši sūtņi, – Ārčijs piebilda. – Tev nav pat jāaizbilst par viņiem. Izliecies, ka runāsi ar karalieni, bieži skaties uz sūtni un māj ar galvu.
– Tas nav godīgi, – Sāra sacīja.
– Misē tu drīkstēsi lūgt piedošanu, – Ārčijs pavīpsnāja. – Jābūt taču kādam labumam no visām šīm katoļu dziesmām un lūgšanām!
– Jūs apmeklējat katoļu misi? – es jautāju, atcerējies Semjuelu.
– Neatkarīgi no savas gribas, – Kaulukambaris noņurdēja.
– Kalpojot karalienei, jāiet uz kapelu kopā ar viņu, – Sāra paskaidroja. – Bet ārpus šīm sienām pēdējā laikā bieži apcietina jezuītus un tos, kas viņus slēpj. Tēvs Filips ieradās pie karalienes, lai par to aprunātos.
Ārčijs raidīja spļāvienu pār plecu, gandrīz trāpīdams
