saltam vīrietim, kuru nekad nav redzējusi, iegrūsta valstī, kas nīst viņas reliģiju un uzskata viņas radus par ienaidniekiem. Franči un angļi, katoļi un protestanti cenšas izmantot karalieni savā labā. Noslaukot viņas asaras, tu darīsi eņģeļu cienīgu darbu.
Asaras? Šī doma mani samulsināja. Milzis gatavojās iegrūst mani istabā pie raudošas sievietes un aiziet. Es biju stājies pretī tēvam, kad viņš piedzēries ārdījās. Biju pacietis Bakingema draudus un melojis Villam Evansam, kurš ar vienu rokas kustību varētu salauzt man kaulus. Iespēja, ka vajadzēs runāt ar raudošu karalieni, mani biedēja daudz vairāk.
Reizēs, kad raudāja mana māte vai māsa, es steigšus meklēju paslēptuvi. Vienu Ziemassvētku nakti es pavadīju suņu novietnē pie kucēniem un drebēju, bet mātes raudas un māsas šņuksti iekļuva iekšā pa slēģu spraugām.
Semjuels atšķirībā no manis palika pie viņām. Es zināju, ka rīkojos gļēvi, bet nenožēloju savu bēgšanu. Līdz šim mirklim. Kāpēc es nekad nepajautāju Semjuelam, kā viņš mierināja sievietes? Vai šī bija atmaksa par manu kļūdu?
Es dzirdēju karalienes balsi, bet tajā vairs nebija nekā melodiska. Sulainis atvēra durvis un nosauca manu vārdu: – Džefrijs Hadsons!
Aizritēja tikai mirklis, kamēr es izzināju noskaņojumu, kāds valdīja istabā. Pirmo reizi es sapratu, cik prasmīgi spēju izvērtēt cilvēku omu; tas bija izdzīvošanas jautājums pundurim, kurš ir viegls mērķis.
Sulainis pamāja, un es iegāju istabā, kas šķita izrauta no paradīzes. Pie sienām karājās košas gleznas, un zīmējumi rotāja arī griestus. Visus krēslus sedza cieši piebāzti spilveni. Pa istabu bija izmētāti grezni nieciņi, un to apzeltījums mirdzēja. Galma dāmas nēsāja krāšņas kaklarotas ar dārgakmeņiem. Sievietes bija sastājušās nelielos pulciņos tālu no karalienes, kas zvilnēja uz visgreznākā krēsla.
Vai Viņas Majestāte aizsūtījusi dāmas prom, lai sērotu vienatnē? Vai arī viņas pametušas valdnieci, glābjoties pašas? Es aplūkoju svārku mežu, nevilšus meklējot labāko paslēptuvi. Nieka Džefrijs Hadsons varētu aizbēgt, bet karalienes nerrs un Bakingema spiegs to neuzdrošinājās.
Valdniece bija noliekusies pār galdu, kura kājas izveidotas līdzīgas nikniem lauvām. Viņa skatījās uz krāšņu lādīti, kuras smalkajos rakstos bija sakārtots ziloņkauls un lazurīts. Priekšējā mala bija nolaista, atklājot nelielas, vēstulēm paredzētas atvilktnes.
Izskatījās, ka Viņas Majestāte vēlas, kaut galda lauvas aprītu izmētātās papīra lapas. Es no attāluma redzēju saburzītās vēstules un smagos vaska zīmogus, tikpat salauztus kā valdnieces griba. Uz aprakstītajām lapām vīdēja asaru pēdas.
Bakingems gribētu noskaidrot, kas rakstīts šajās vēstulēs. Bet mana lasītprasme nebija pārāk spoža; es zināju šo to franciski no mūsu kaimiņiem hugenotiem un mazliet arī angliski. Dažreiz man izdevās kādu pierunāt izklaidēties, mācot man jaunus trikus, tāpat kā Saimons Kaulukambaris apmācīja menažērijas mērkaķi.
Man būtu grūti izlasīt vēstules pat tad, ja pietiktu laika. Un kā man saprast uzrakstīto, ja visi skatās? Es sastingu, iztēlodamies Bakingema dusmas neveiksmes gadījumā.
Senžorža kundze uzmeta man lūguma pilnu skatienu, un es jutu paniku sažņaudzamies pakrūtē. Viņa cerēja, ka es likšu karalienei aizmirst iemeslu, kas apdzēsis gaismu viņas acīs.
– Lūk, Jūsu Majestāte! – galma dāma franciski ierunājās. – Atnācis jūsu jaunais punduris.
Karaliene pacēla skatienu, bet šķita neredzam mani. Brūno matu cirtas, iepriekšējā vakarā rūpīgi sakārtotas, tagad nekārtīgās šķipsnās slīga pār deniņiem. Zilie satīna svārki bija saburzīti, it kā viņa tos būtu turējusi dūrēs.
Kā lai izklaidēju sievieti, kas ieslīgusi tik dziļā izmisumā? Vai ķerties pie Vēra izgudrotajām nerātnībām, gatavojot mani šai lomai? Vai arī atkāpties un atstāt karalieni dāmu ziņā? Nē. Bez karalienes atļaujas es nedrīkstēju aiziet, tomēr kājas niezēja.
– Majestāte, aizgaiņāsim šīs drūmās domas un priecāsimies tāpat kā Senžermēnā! – Senžorža kundze mudināja karalieni tēlotas dedzības pilnā balsī.
– Kā man priecāties, ja visiem esmu sagādājusi vilšanos? – Karaliene atrāva skatienu no vēstules, ko rotāja vissmagākais zīmogs. – Mans brālis uzstāj, lai piespiežu vīru ievērot laulības līguma nosacījumus un atcelt visus katoļiem uzliktos ierobežojumus Anglijā. Māte interesējas, kāpēc vēl negaidu bērnu, un sūta līdzekļus tukša klēpja ārstēšanai. Abi ir pārliecināti, ka vajag tikai sagādāt mantinieku, un karalis tā priecāsies, ka labprāt atgriezīsies Baznīcas rokās.
– Jūs nevarētu vadīt šos neaptēstos angļus pat tad, ja ievērtu viņiem degunā riņķi un vilktu tos ar zirgu pajūgu.
Senžorža kundzes nicinājums iedūra man sirdī. Kā šīs francūzietes uzdrošinājās lūkoties uz mums no augšas?
– Viņi ir ietiepīgi, neveikli un neko nesaprot no skaistuma. Te vienmēr līst. Ar to jau pietiek, lai dedzinātu sveces par godu svētajiem, ko viņi nīst. Tā mēs varam ieraudzīt saules gaismu.
Man bija jāatzīst, ka viņai ir taisnība par lietu.
– Jūs neesat vainīga, ka valdnieks lauzis doto solījumu vairs nevajāt savus pavalstniekus katoļus. Vai tēvs Filips neredz, kā jūs pūlaties?
– Tēvs Filips mani rāja pamatoti. Mani atsūtīja, lai es pievērstu karali īstenajai ticībai. Anglijas katoļi ir cietuši vairākas paaudzes un gaida, kad es viņus glābšu. Viņi nevar saņemt sakramentus, mirstošajiem liegts pēdējais svaidījums, viņi nevar svētīt savu laulību un kristīt bērnus. Karaļa vīri viņus vajā, atņem zemi un iesloga priesterus, kas uzdrošinās spert kāju Anglijas krastā.
– Tas ir drausmīgi, bet…
– Tomēr šie priesteri spītē briesmām un slepus ierodas šeit. Viņi riskē mirt šausmīgā nāvē, lai varētu palīdzēt ticīgajiem. Kad viņus sagūsta… – Karaliene nodrebēja. – Kad domāju par visu, kas jāizcieš šiem mocekļiem, es vēlos mesties uz sārta. Nesen es braucu garām Taibērnai un redzēju vecu sievieti skūpstām vietu, kur mira mocekļi. Nevainīgo asinis kliedza man ausīs. “Kāpēc tu neko nedari?” Tobrīd mani pārņēma savāda vēlme. Es gribēju doties svētceļojumā kā toreiz, kad dzīvojām Francijā. Gribēju basām kājām doties uz Taibērnu pa ielām, kur slēptie katoļi redzēs, ka valdniece nav viņus pametusi. Man šķita, ka Dievs man pavēl aizlūgt par tiem, kas miruši savas ticības vārdā.
– Jūs vienmēr esat kaismīgi alkusi labot netaisnības.
– Manas jūtas nevienu neinteresē, Meimija.
Es redzēju karalieni piesarkstam, dzirdēju apņēmību viņas balsī un meklēju iespēju pateikt… ko? Man vajadzēja karalieni sasmīdināt. Priesteru nāve pie karātavām un vēdera uzšķēršana nebija nekas smieklīgs.
– Šobrīd jūs neko nevarat izdarīt, – Senžorža kundze viņu mierināja. – Atvēliet sev laiku atpūtai no šīm skumjām! Uzkrājiet spēkus, lai vēlāk varētu cīnīties veiksmīgāk.
