ziloņkaulā. – Vai tu noliegtu savu ticību?
Dulsineja pasvieda servjeti gaisā. – Reliģija sastāv no strīdiem par sīkumiem, kā teica karaliene Elizabete. Mana ģimene pārdzīvoja piecus monarhus, un nevienu no mums nesadedzināja. Mēs mainījām reliģisko pārliecību tikpat nepiespiesti kā apakšsvārkus. Pieslējāmies katolicismam, Anglijas baznīcai, protestantismam, pēc tam atkal bijām katoļi un vēlreiz protestanti. Mums ir vienalga, kāda reliģija uzvar; mēs nesaņemam neko no bagātībām, kas nokļūst Romā vai karaļa mantnīcā.
– Taisnība, – Saimons piekrita un paņēma persiku no Ārčija šķīvja. – Visas reliģijas ir gatavas cīnīties, lai sagrābtu Anglijas dvēseli. Dažas būtu ar mieru slepkavot. – Viņš pasvieda persiku gaisā. Mērkaķis palēcās, noķēra augli un aizskrēja, bet suns tam aizrautīgi sekoja.
Evanss noglāstīja bārdu. Šķita, ka milzis patiesi tic savām spējām ar veselā saprāta palīdzību atšķetināt simt gadus ilgušos reliģijas mežģus. – Karaliene apgalvo, ka vecais karalis Džeimss parakstīja slepenu ediktu, apsolot atcelt Anglijas katoļiem uzliktos sodus un ļaut karalienei brīvi pildīt savas ticības ceremonijas.
– Vecais karalis ir miris, – Ārčijs noteica, un es nojautu slepenas sāpes viņa skarbajā balsī.
– Bakingemas hercogs parlamenta priekšā apzvērēja, ka nav nekādu slepenu ediktu, – Kaulukambaris piebalsoja.
– Hercogs spētu melot pat Svētajam Pēterim un neizrādīt nožēlu, – Vills atcirta. – Viņas Majestāte nemūžam neierastos Anglijā, nesaņēmusi no kroņa šādu solījumu.
– Es neapskaužu karali Čārlzu, – Kaulukambaris sacīja. – Katoļi no viena Eiropas gala līdz otram dedzīgi vēlas nostāties karalienes pusē. Bīskaps Lods uzstāj, ka Viņa Majestātei kā Anglijas baznīcas galvam ir pienākums apspiest pretiniekus. It kā ar to nepietiktu, apkārt staigā drūmie puritāņi un cenšas sabojāt cilvēkiem jebkādu izklaidi. – Ģindenis drūmi saviebās.
– Tagad es saprotu, kāpēc tu māci suņiem viņus apčurāt, – Labestīgais iesmējās. – Ja vien tu varētu iemācīt suņiem apčurāt Bakingemas hercogu!
– Robin! – Evanss brīdināja. Pundura apjukums liecināja, ka pie šī galda hercogs ir aprunāts bieži. – Džefrijs ir dzimis kādā no hercoga īpašumiem. Viņa Gaišība uzdāvināja Džefriju karalienei pēc mielasta, kas veltīts Viņas Majestātei.
Visi apklusa, un pastiprinājās aizdomas, ko es jau biju manījis pārējo acīs. Man vajadzēja tās gaisināt. Šī bija pirmā īstā pārbaude melošanas mākslā, jo Villam Evansam stāstītās puspatiesības nevarēja ņemt vērā. Milzis tā vēlējās ticēt labajam, ka viņu piemānīt bija viegli.
Kaut man izdotos uzburt sejā tik sirsnīgu izteiksmi, kāda allaž piemita Semjuelam! – Paldies Dievam, ka man nekad vairs nevajadzēs ciest Bakingema kalpībā. Kā viņš mani mocīja šīs trīs nedēļas, lai es sagatavotos mielastam! – Es nodrebinājos. – Pat miesnieku kvartāla tumšākajos nostūros man neklājās tik grūti. Viņš neļāva man pat atvadīties no brāļa. – Sāra pieskārās mātes portretam, un viņas seja atmaiga līdzjūtībā. Es biju ieguvis pirmo atbalstītāju pie galda. – Bakingems mani nopirka kā vergu. Mans tēvs paņēma monētas. Es nejūtos parādā nevienam no viņiem.
– Kādas ir tavas domas par piederēšanu karalienei? – Kaulukambaris jautāja.
– Es vēlos tikai iekārtoties šeit, kur ir mana īstā vieta.
– Mēs tev palīdzēsim iejusties, Džefrij. Vai ne? – Evanss uzsita ar roku pa galdu. Trauki nošķindēja, un Dulsineja un Saimons nomurmināja piekrišanas vārdus.
– Protams! – Sāras acis mirdzēja. Robina Labestīgā aizrautība pagaisa, kad viņš to pamanīja. Vai mākslinieks juta pret punduri kaut ko vairāk, ne tikai draudzību?
Ja es Sārai patiešām patiktu, viņa labprātāk atklātu man ziņas, ko es varētu pavēstīt Bakingemam. Mani vaibsti bija pievilcīgāki nekā Labestīgā seja, turklāt bez krāsas traipiem. Es palūkojos uz Villu Evansu, cenšoties apvaldīt vainas sajūtu.
Šiem cilvēkiem es neko nebiju parādā. Viņiem pašiem jāizvēlas, vai izturēties kā naiviem muļķiem vai arī uzmanīties. Viņi dzīvoja galmā ilgāk nekā es un bija pieredzējuši intrigas. Viņi zināja, ka iepriekš es biju Bakingema rotaļlieta. Evansa dēļ viņi izturējās tik sirsnīgi, it kā mēs būtu ģimene. Es tam neticēju. Kurš gribētu iekļauties dīvaiņu ģimenē? Es centos apvaldīt nicinājumu, kas mani pārņēma, un piespiedu plaukstu pie sirds.
– Pateicos par piedāvāto palīdzību. Es nepacietīgi alkstu iepazīt jūsu pasauli.
Ārčijs paņēma nazi un nopētīja tā smaili. – Gudram ģenerālim jāizpēta zeme, ko viņš grasās iekarot. Kurš gan cits varētu to parādīt labāk nekā nerri, kas šeit jau dzīvo?
Es veltīju viņam savu valdzinošāko smaidu. – Par galma nerru es esmu kļuvis pavisam nesen, bet ātri mācos.
– To es redzu. – Ārčija stingajās, akmeņainajās acīs parādījās kaut kas jauns. Viņš uzdūra uz naža labāko gaļas gabalu. – Varbūt tu mācīsies ātrāk nekā jebkurš cits šajā galmā.
Man nebija laika apdomāt, kas slēpjas viņa vārdos. Atzinība? Cieņa? Izaicinājums? Pie durvīm piesteidzās pāžs karalienes livrejā.
– Denis! – Evanss sveicināja puisi. Vai milzis zināja visu pils iemītnieku vārdu? – Kā šorīt klājas Viņas Majestātei?
– Karaliene raud kopš tēva Filipa aiziešanas, – zēns atbildēja, runājot angliski ar jūtamu akcentu. Viņš noslaucīja degunu piedurknē. Vai saaukstējies? Vai arī lējis asaras? – Viņa saņēma vēstules no Francijas, kurās viņu rāj. Karalis pārmet, ka viņa nav pieņēmusi Bakingemas hercogieni savā galmā. Senžorža kundze atsūtīja mani pēc jaunā dīvaiņa, cerot, ka viņš izvilinās smaidu no karalienes.
Es nokāpu no augstā krēsla; Ārčija bikses aizķērās aiz stūra. Aukla, kas saturēja bikses, pārtrūka, un es pūlējos to sasiet vēlreiz. – Šādā izskatā es nevaru iet pie karalienes! – Es lūdzoši palūkojos uz Villu Evansu un sadusmojos uz sevi. Vai tiešām cerēju, ka viņš aizdos man vēl vienu zeķi? Nākamajā mirklī iejaucās Sāra.
– Robin, iedod Džefrijam apmetni, ko sašuva Dulsineja, kad tēloji Paku! Tas nosegs drānas un piestāvēs viņam labāk nekā tev. Zaļais samts izcels viņa acis.
– Vai tev nav iebildumu, Robin? – Vills jautāja.
Labestīgā vaigi piesarka, tomēr viņš atvirzījās no galda. – Es jau teicu Dulsinejai, ka slikti izskatīšos zaļā tērpā, – viņš noņurdēja. – Kāpēc viņa neieklausās mākslinieka vārdos par krāsām?
– Tagad tevi vairs neuzklausīs neviens, – Ārčijs sacīja. – Tu nevaldzināsi Sāru skaistajās lomās. Tās pārņems Hadsons. Pierodi tēlot Dusmas un Skaudību līdz ar mums pārējiem.
Robins pasvieda man apmetni, un es to noķēru gaisā. Viņa sejas izteiksme liecināja,
