style="font-size:15px;"> Zeme kustējās. Es centos atvērt acis, bet kāds viltīgs gariņš bija sasējis manas skropstas kopā. Tās laikam bija svešzemju fejas, jo es dzirdēju melodisku franču valodu un skanīgi izrunātus vārdus angļu mēlē, kas ļoti atšķīrās no Okemā dzirdētās.
Mans augums bija atspiests pret robainu vilnas sienu, un es nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas. Kad pagrozīju galvu, tā atsitas pret kaut ko metālisku. Sāpju dēļ man beidzot izdevās atraisīt skropstas, un lāpas uguns meta ellišķīgu gaismu pār briesmoņa seju. Granīta plāksnes veidoja vaigu kaulus, kas bija garāki par visu manu galvu. Biezas uzacis slīga pār acīm, kurās kvēloja liesmas. Aiz spurainās bārdas mirdzēja zobi, balti kā ziloņkauls. Es noteikti iekliegtos, ja vien pietiktu vietas, lai ievilktu plaušās gaisu.
– Tikai mieru, zēn, – nodārdēja dobjākā balss, kādu es jebkad biju dzirdējis. – Ja locīsies, tu savainosies, un… ko es tad teikšu karalienei?
Es pastiepu kaklu un ieraudzīju Viņas Majestāti nedaudz tālāk. Dāmas sakārtoja viņas apmetni, un viņa virzījās uz pils pusi. Es gribēju aizbēgt no briesmoņa, kurš mani ieslodzījis, un aizrāpties pie sievietēm, jo tās vismaz bija nedaudz pazīstamas, bet viena roka bija iespiesta starp mani un milzi, bet otra tā sapinusies, ka es aizkaitināts iekliedzos: – Laid mani vaļā!
– Nedrīkstu, – briesmonis atbildēja, un mēs sekojām karalienes dāmām. – Viņas Majestāte pavēlēja aiznest tevi uz manām istabām, kur tu paliksi, līdz saimniecības pārzinis sagatavos tev atsevišķu mītni. Grigorijs tevi apkalpos. Mani pirksti ir pārāk lieli, lai es varētu knibināties ap tava apģērba sīkajām saitēm.
– Kas tu esi?
Viņš sarauca milzīgo uzaci. – Māte sadotu man ar slotas kātu, ja zinātu, ka esmu aizmirsis viņas mācības par pieklājību! Viljams Evanss, karalienes kalpotāju kāpņu sargs, gatavs pakalpot.
Šis bija milzis, kura vārdu citi pieminēja, mani biedējot. Nu šis “dīvainis” pārvērtās par briesmoni no bērnu nakts murgiem. Es pūlējos pagriezties, lai viņu labāk aplūkotu. Milzis bija neticami neglīts. Piere izspiedās tā, ka acis šķita iegrimstam dziļos dobumos. Lāpstai līdzīgais deguns laikam reiz bija atsities pret durvju pārsedzi un nošķiebts uz sāniem. Augumā itin viss bija veidots tādā mērogā, lai iebiedētu pat izturīgākos vīrus. Es jutos kā uts, ko viņš varētu kuru katru brīdi saspiest.
– Es biju devies pastaigā un ieraudzīju karalienes baržu, – Evanss sacīja. – Atnācu pārliecināties, vai nevajag manas palīdzības. Šobrīd man nav jāstrādā, bet neviens cits Dānijas namā neko neceļ un nenes tik labi kā Vills Evanss.
– Tu pastaigājies tik vēlā stundā?
– Pasaule nav man piemērota, tāpēc šad tad vajag izstaipīt kājas. Tev paveicās, ka biju tuvumā. Grigorijs tevi nomestu zemē, tiklīdz tu ierunātos. Viņš baidās no visa, kas nav tikpat pierasts kā dubļi lietainā svētdienā.
Karalienes pavadoņi nogriezās sānis, un Viņas Majestāte atvadoties pacēla roku. Evanss gāja uz priekšu, un es sajutu nelielu aizķeršanos viņa gaitā, kas liedza viņam soļot vienmērīgi. Bija grūti noticēt, cik strauji viņš pārvar attālumu, un mēs sasniedzām vietu, kas neapšaubāmi bija kalpotāju mītne.
Ceļu apgaismoja vaska sveces, kas maksāja veselu bagātību, un visi sastaptie izpelnījās kādu vārdu no milža mutes. – Kā klājas ar jauno mazuli, Moda? Vai ielāps uz tavas mātes mājas jumta izturēja, Donald? – Šķita, ka Evanss pazīst visus. Smaidi, ko viņš saņēma pretī, bija neviltoti. Kas ir šis vīrs, kurš slēpjas aiz milzu stāva un skarbiem vaibstiem? Ja es būtu tik liels, neviens neuzdrošinātos mani apgrābstīt un staipīt kā vilnas grozu. Es iztēlojos, ka apmainos ķermeņiem ar Evansu, un mani pārņēma drūms prieks, kad iedomājos, ka manas dusmas iebiedētu pat Bakingemu, kaut gan viņš nekad to neizrādītu. Varbūt man pat nevajadzētu kļūt septiņas pēdas garam, ja Evanss būtu mans draugs. Varbūt mani mocītāji uzmanītos, jo baidītos no tāda milža atriebības.
Kad sasniedzām kāpnes, Evanss uzcēla mani plecā un piespieda ar vienu roku, it kā es būtu zīdainis. Viņš pieliecās, un es ieraudzīju kalsnu meiteni, salīkušu zem divu ogļu spaiņu svara. Evanss satvēra abus rokturus vienā šķīvja lieluma plaukstā un pacēla spaiņus tik viegli, it kā tos pildītu zosu dūnas. Es neredzēju meitenes seju, bet dzirdēju spuraino lepnumu viņas balsī, kad viņa steidzās mums līdzi. – Es esmu pietiekami stipra, lai to izdarītu pati, Evansa kungs!
– Un es spēju saskrāpēt roku ik reizi, kad jāmeklē zem skapja pamukušas zeķes. Bet vienmēr, kad esmu kādu zeķi pazaudējis, tā vēlāk parādās salocīta uz manas gultas. Tu jau nezini, kā tas gadās, vai ne, Bekija?
Meitene kaut ko noņurdēja, bet vairs neiebilda, kad Evanss uznesa abus spaiņus un mani pa šķietami bezgalīgajām kāpnēm.
– Kas jums ir tajā apmetnī, Evansa kungs? – meitene jautāja.
Es gatavojos tam, ka mani izrādīs, it kā es joprojām būtu feju būrī. Tomēr Evanss laipni, bet stingri atbildēja: – Uz tevi tas neattiecas. – Vills nolika spaiņus uz kāpņu laukumiņa. – Skrien vien un neklausies Railija glaimos. Viņš var sagādāt nepatikšanas krietnai meitenei.
– Labi, kungs. – Viņa paņēma savu nešļavu un devās prom.
Tāda atturība mani mulsināja. Cilvēki parasti labprāt mani rādīja un centās atstāt iespaidu uz pārējiem. – Kāpēc neteici viņai, kas esmu? – es painteresējos.
Milzis pārvietoja mani tā, lai redzētu manu seju. Acis kaulainajos dobuļos bija labsirdīgas un zilas kā rudzupuķes. – Vīrietis taču negrib iepazīties ar dāmu, ja nestāv pats uz savām kājām. Lūk, šīs ir manas istabas. – Viņš atvēra smagas koka durvis un noliecās, pa tām ieejot, tad aizvēra durvis, iztaisnojās un pienesa mani pie mūra pavarda. Man saļodzījās kājas, kad sajutu draudzīgo siltumu. – Tikai mieru, – milzis sacīja un notupās, lai varētu mani pieturēt. – Karaliene droši vien tevi nodancinājusi līdz pārgurumam. Es arī grīļotos pēc tādas nakts.
Kamēr milzis ar saviem lielajiem pirkstiem centās atraisīt apmetni, es pametu skatienu apkārt. Alvas tureklī vientuļi dega svece. Pie sienām bija piekārti ieroči, paredzēti lietošanai, nevis sakārtoti greznos apļos kā Bakingema namā. Evanss turēja savus zobenus, vairogu un āvu tā, lai varētu tos aši satvert.
Mēbeles atgādināja ozolkoka briesmoņus. Nekas nestāvēja taisni, un šķita, ka Evanss tik bieži uztriecies mantām, ka vairs nepūlas tās sakārtot. Krēslu savienojumu vietās rēgojās kails koks – acīmredzot kāds neveikli centies novērst bojājumus, ko radījis Evansa svars.
Skaists, bet nobružāts gobelēns šķita neiederīgs milža istabā. Izraēļu Dāvida attēls sniedzās gandrīz līdz grīdai, un viņš bija uzlicis sandalē ieautu kāju uz kritušā Goliāta. Kaut kas – droši vien žurka – bija apgrauzis un apskrāpējis vienu gobelēna stūri, un tas līdzinājās robainam murskulim.
Beidzot atsaitējis Grigorija apmetni, Evanss to nometa uz soliņa ar tādu netīšu spēku, ka mēbele saslīdēja.
– Grigorijs jau sen būtu novilcis tev kostīmu un tu dusētu gultā, kur tev ir īstā vieta, – Evanss
