apmetni.
Karaliene pieskārās man pie vaiga. Kaut gan viņas roku sedza cimds, tā bija silta. – Grigorij, nekavējoties pasniedz Džefrijam savu apmetni!
Sulainis ciešāk satvēra audumu sev pie kakla, it kā gribētu atteikties, tomēr beigu beigās noņēma smago apģērba gabalu un aplika man apkārt. Tas ieskāva mani un nogūlās uz zemes, it kā es būtu gara auguma vīrs ar izkusušām kājām. Es neizrādīju, ka jūtos daudz ērtāk. Ja turpināšu tēlot salšanu, karaliene varētu mani pieaicināt pie ogļu pannas, kur sildīja kājas kopā ar Senžorža kundzi.
Laikam es izskatījos nožēlojams, vismaz tā jutos. Karaliene pasauca mani tuvāk, pati iedama pie sava sēdekļa.
– Majestāte, vai nebūtu prātīgāk sūtīt mazo vīriņu uz laivas priekšgalu kopā ar pārējiem?
– Viņš ir tik noguris, ka iemigs, iekams mēs kaut nedaudz attālināsimies no Bakingema piestātnes. Liec viņu mierā, Meimija.
Karaliene uzsita pa damasta spilvenu, kas atradās blakus viņas sēdeklim. Es uztrausos uz slidenās virsmas. Veltījusi man vēl vienu piesardzīgu skatienu, Meimija Senžorža iekārtojās mums līdzās, un sulaiņi aizgaiņāja visus pārējos uz baržas priekšgalu, it kā aizverot durvis aiz mums.
Zēni iesprauda lāpas dzelzs turekļos, apgaismojot mums ceļu, un pacēla enkuru. Bungām sitot ritmu, airi iegrima ūdenī.
Senžorža kundze ierunājās, tiklīdz pārējās sievietes vairs nevarēja viņu sadzirdēt. Viņas vārdi, teikti franču valodā, bija asāki par vēju. – Cik iedomīgs ir šis Bakingems, cenšoties uztiept jums savu sievu! – Senžorža kundze nicīgi nošņācās, pilnīgi pārliecināta, ka es neko nesaprotu. – Un Viņa Majestāte rīkojās tikpat nicināmi, liekot viņai mācīt jums, kā jāuzvedas labai sievai!
Es gaidīju dusmu uzliesmojumu, bet karaliene iegrima pārdomās. – Diemžēl Bakingemam varētu būt taisnība. Es neesmu īpaši laba sieva.
– Hercogs diezin vai ir cienīgs jums dot padomus! Tas neģēlis nolaupīja Ketrinu Menersu, kad viņas tēvs atteicās pieļaut savas mīļotās meitas laulību ar šādu zelta mednieku. Izpostījis viņas labo slavu, Bakingems piespieda viņas tēvu lūgties, lai viņš apprecas ar mazo muļķīti. Vai spējat iedomāties? Vienu no Anglijas bagātākajām mantiniecēm atdeva tādam vīrietim!
– Tomēr hercogiene savu vīru dievina.
– Viņa ir pelnījusi visu, ko saņem. Bakingems ielaižas dēkā ar jebkuru sievieti, kas spēj viņam sagādāt varu, bagātību vai gluži vienkārši izklaidi. Runā, ka hercogs un tā viltīgā ragana Lūsija Heja esot kā cimds ar roku, un Kārlailas grāfs savu sievu uzmundrinot, lai gūtu labumu no Bakingema ietekmes.
– Nav grūti saprast, kāpēc Kārlailas grāfiene tā interesē vīriešus, – karaliene sacīja. – Viņa noteikti nebaidās no netīkamās laulības gultas, lai cik apkaunojošs, sāpīgs un neveikls būtu tajā notiekošais. Es dzirdēju daudz diženu mīlas stāstu un domāju, ka gultā viss būs citādi. Varbūt, ja es mācītos no viņas, tad izpelnītos karaļa mīlestību.
– No viņas jūs iemācītos tikai palaistuvju viltības! Viņa Majestāte jūs mīl. Ja Bakingems vairs neiejauktos, karaļa jūtas būtu vēl spēcīgākas! Kāpēc gan kāds pakalpīgs slepkava nevar iegrūst viņam krūtīs dunci?
– Meimija! – karaliene iesaucās, viņu apklusinādama. Es domāju, ka viņa atgādinās Senžorža kundzei par manu saistību ar hercogu. Bet karalienes acīs es biju tikpat nesaprātīgs kā spilvens, uz kā viņa sēdēja. – Es nespēju vēlēt Bakingemam ļaunu. Šāds zaudējums satriektu karali. Turklāt es neciešu runas par šādu noziedzību pēc tā, kas notika ar manu tēvu.
– Jūsu dzīve būtu vienkāršāka, ja hercogs jūs nemocītu, – Meimija neatlaidās.
– Un viņam būtu vieglāk dzīvot bez manis. Lai izpildītu viņa vēlmi un atbrīvotu hugenotu augstmaņus Larošelā, vajadzētu karot ar manu brāli, un Roma tikmēr cer izmantot franču armiju, lai piespiestu Angliju atgriezties pie īstenās ticības. No Francijas ieradusies katoliete, kuras klēpis ir tukšs, nenāk par labu nevienai pusei.
– Mana māte apgalvo, ka satraukuma dēļ sievietes klēpis sarūgst un nespēj uzturēt bērnu. Ja karalis Čārlzs vēlas dēlu, viņam jāpanāk, lai Bakingems un pārējie jūs vairs nemoka. Un, runājot par Anglijas katoļiem, jūs esat darījusi visu iespējamo, lai atvieglotu viņu nastu. Jūs pārvērtāt Dānijas namu par patvērumu, kur viņi var celebrēt misi un sūdzēt grēkus. Kapela, ko ceļ Inigo Džonss, būs brīnišķīga.
Karaliene skumji sarauca pieri. – Cik no maniem pavalstniekiem varēs tur meklēt mierinājumu? Tikai daži, kam pietiek naudas un varas? Un kas notiks ar nabadzīgajiem, kuri izkliedēti pa visiem šīs salas nostūriem? Pat tie nedaudzie, kuri izmanto manu kapelu… kas notiek, tiklīdz viņi iziet pa manām durvīm? Naids un aizdomas pret katoļiem pieņemas spēkā. Es saņemu neskaitāmas vēstules no Francijas ar jautājumiem, kāpēc neesmu paveikusi uzdoto.
– Tas iedomīgais Bakingems nevarēs mēroties spēkiem ar Francijas meitu, – Senžorža kundze apgalvoja. – Esiet līksma, panāciet, lai vaigos atkal uzplaukst rozes, smejieties un dejojiet! Beigu beigās jūs iegūsiet karaļa mīlestību. Neviens nespēj jums pretoties, kad esat tāda.
– Ja man nebūtu tevis un menažērijas, es mirtu no vientulības. Nedomāju, ka mana dzīve izvērtīsies šādi. Čārlzs taču izjāja man pretī, pārāk nepacietīgs, lai ievērotu pieklājības noteikumus. Pirmajā tikšanās reizē viņš likās tik priecīgs, ka es cerēju… Tagad tam vairs nav nozīmes. Mēs ar karali strīdamies pat par to, vai līst lietus. – Anrieta Marija skumīga iesmējās. – Vai es biju muļķe, ja cerēju uz mīlestību? Maniem vecākiem tās nebija. Nezinu nevienu, kam būtu karaliskas asinis un kurš iepazinis mīlestību ar savu vīru vai sievu. Bet pirmajā reizē, kad ieraudzīju karaļa attēlu, es jutu, ka viņš ir ieslodzīts aiz saltuma maskas, par ko visi runā, un es varētu viņu atbrīvot.
Senžorža kundze apskāva karalieni, pārkāpdama visus uzvedības nosacījumus, ko man bija iemācījis Vērs. Bet valdniece tik nopūtās un atbalstījās pret draudzeni. Meimija noskūpstīja viņu uz galvvidus. – Mana mīļā Anrieta, jūs vienmēr ilgojāties pēc sirds siltuma! Jūs bijāt visu mīlule mūsu nelielajā petit troupeau Senžermēnā. Protams, šeit jums ir vientuļi. Aizveriet acis un domājiet par ziediem, saules gaismu un saviem brāļiem un māsām, kas spēlē aklās vistiņas!
– Bakingems gribēja, lai es par viņiem kaunētos. Viņš labprāt nosauktu viņus par bastardiem un aizdzītu no pils. Šim cilvēkam sirds ir pārāk skopa, toties mana tēva sirds… Man ļoti žēl, ka viņu nepazinu, Meimija. Ir tikai atmiņas, ko man atklāji tu un pārējie Senžermēnā. Es tik bieži izlūdzos stāstus par tēvu, ka tie gandrīz šķita kā manējie.
Es atliecos, lai redzētu skumjas, kas jautās ēnās ap karalienes lūpām, un atcerējos hercoga brīdinājumu, ka nedrīkstu ļauties viņas valdzinājumam. Bakingems apgalvoja, ka valdniecei piemīt zināma pievilcība. Es atspiedos ar pēdām pret klāju un centos atvirzīties no viņas tālāk.
Senžorža kundze noglāstīja karalienes matus. – Aizveriet acis, mon ame, – viņa klusi teica. – Rīt viss atkal rādīsies košākās krāsās. Mēs dārzā
